30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Egils, Egīls, Nauris

Kā mans pavadīja “Līgo svētkus” ar 30 draugiem Blomē.

Sākšu ar atvainošanos, ka stāsts varētu būt nedaudz miglains, samežģīts un daudz fakti var tikt nepieminēti.
Sākšu ar to, ka Mati izrādīja patiesu izbrīnu, kad es uz viņa jautājumu par Jāņu svinēšanu atbildēju – “Nu tā it kā Blomē taisījos svinēt”. Izbrīns varētu būt diezgan pamatots, jo dikti sen nebiju apmeklējis nevienu 30draugi.lv pasākumu. Atzīšos godīgi, to ka izvēli par Blomi nenožēloju vēl šobaldien.
Trešdienas vakarā sākām posties ceļā ar manāmām bažām kā no Rīgas tikt ārā lai netrāpītos propkā. Domā bija, ka es ar savu automobili aizripinu līdz Līgatnei un Mati mani pa ceļam no turienes paķer. Kopā braukt nesanāca, jo redz jamais aizmirsa zāles (sliktās zāles, kuras neļāva lietot burbuļūdeņus) un žmiedza atpakaļ uz Iļģuciemu. Līdz ar to man bija jāpaņem Evija. Labi. Evijai bija smirdīgs siers, kurš noteikti bija jāievieto bagažniekā, citādi būtu jābrauc ar vaļējiem logiem lai acis neizgriež. Es protams izdarīju viltīgu manevru un gribēju izbraukt no Rīgas gar Juglas papīrfabriku. Lieki teikt, ka manevrs neizdevās un nācās 1h stāvēt rindā. Tikmēr mans dārgais draugs Mati pārsteidza mani atkal. Jo kamēr es tur stāvēju, šis jau bija uz pleskavas piķa nonācis. Šim kungam vienmēr labi sanāk. Beidzot bijām Līgatnē un laimīgi sasēdušies Matu bubumbemberiitii un smēlām uz Blomi. Mani patīkami pārsteidza fakts ka Matiem limuzīnā bija 4 aliņi. Nu tad tas aliņš mani patīkami pārsteidza līdz pat Smiltenei. Smiltenes bodē tika iepirkti nevis krēsliņi dakšiņas un flīzes bet asie priekšmeti (lasi – alkohola reibumu veicinošas vielas, parasti šķidrā veidā un biežāk sastopamas 0.5, 0.7, 1.0 L traukos), odu biedēklis un arī laikam kas ēdams. Vakars varēja sākties. Ripinājām uz Blomes estrādi un tur atradām Ivaru un Ivara radus. Jāteic, ļoti sabiedriski cilvēki. Jākurina bija ugunskurs un mēs, tā īpaši nekautrēdamies, bez maz vai pusi no visiem paredzētās malkas grēdas atstiepām uz mūsu guni. Alus bija garšīgs un šnabis ar nebij peļams, līdz ar to ar kaunu jāatzīstas, ka diezgan drīz zaudēju mieru, veselo saprātu un acu gaismu. Vakara gaitā pamanījos visus pārsteigt ar vienu viltīgu manevru. Iekritu ūdens tilpnē. Iekritu tur pa pusei. Pa pusei tā, ka viss labais sāns slapjš a kreisais sauss. Kāpēc? Nu nezinu kāpēc. Pieļaujamā doma – gāju atūdeņot savu organismu, atūdeņojoties trāpīju arī uz rokām, attiecīgi gāju rokas noskalot un ņemot vērā “slideno dubļu” faktoru ievēlos ūdenī. Es gan tikai atceros, ka diezgan ilgi kārpījos, lai tiktu ārā :D. Ap pulksten 3 mēs visi draudzīgi esot devušies uz Smilteni apskatīties kā iet citiem 30 draugu pārstāvjiem, kuri tusēja pa Smiltenes estrādi. Godīgi sakot šo posmu īsti neatceros. Mati teica, ka mūs esot apstādinājuši ceļupisti un nelikuši pat trubā pūst, jo trubā pūst ļoti lielu interesi esot izrādījis es. Dīvaini, kad sēžu pie stūres man šāda vēlēšanās nerodas. Pirmās dienas priekškars krīt.

Pamostos. Silti, jauki, pa logu redzu, ka ārā brīnišķīga diena. BET KUR ES ESMU!!!! Palūru pa logu, ā pie Ivara pirtiņā! Nu ļoti jauki. Kā vēlāk izrādījās, Mati un Ivara tētis bija mani tur iestiepuši un noguldījuši. Liels paldies par to viņiem, jo pats labi zinu, ka tāda krītamā kaite man piemīt un nest mani nav viegli, jo rokturīšu nav. Atzīšos nedaudz kauns man sametās gan, jo Ivara tētis pat bija parūpējies par manām iepriekšējā vakarā samērcētajām drēbēm un izlicis tās saulītē žāvēties. Nu bet neko darīt, saņēmos visu drosmi un spēros tik iekšā mājā ar skaļu labrīt un jautājumu, kur gan palikuši pārējie cīņu biedri. Guļot augšā un pa labi. Nu ja pa labi ta pa labi. Nācās jamos pamodināt. Neko nelaimīgi gan viņi neizskatījās un tas priecēja, jo diena varēja sākties. Laikam es izskatījos diezgan nožēlojami, jo Ivars pat nepajautāja vai es vēlos alu, bet vienkārši ielēja J. Jāsaka godīgi, arī alus no rīta garšo ļoti labi. Vēl jāpiemin, ka par to vai rīta stundai zelts mutē un vai tas ir labi nezinu gan, bet noteikti labi ir tas, ka rīta stundai bija Ivara vecāku gatavotās garšīgās brokastis mutē, kas nu tajā brīdī bija IDEĀLI (Labāk nekā zelts J). Nu tad kad bija gardi paēsts, protams radās doma aizbraukt uz Smilteni un apskatīties kā tad veicas citiem ļaudīm. Aizvilkām pie Lapiņa, kur jau sēdēja tāds krietns bariņš ar savējiem un vēroja zvaigžņu karu kinolenti. Nu lai tad spēks paliek ar viņiem, devāmies meklēt Edgara patvērumu. Atradām. Pasēdējām. Parunājām. Pasēdējām. Un nolēmām, štrunc a visu jābrauc laikam iekārtoties vietā, kur tad bija nolemts tos Līgo svētkus pavadīt. Nu tad nu, pa ceļam iegriežoties mūsu iepriekšējā acu atpūtināšanas vietā un savācot pekelītes (urā arī man bija, ko uzvilkt jo nu jau viss bija izžuvis), ieradāmies Blomes estrādē un sākām iekārtoties. Izkrāvām alu, iedzērām alu, sanesām malku no iepriekšējā vakara atpūtas vietas, tika pat sameistarotas pāris jaunas sēdvietas un visā visumā pasākums varēja sākties. Ieradās arī mūzikas spēlējamais aparāts ar milzīgām tumbām un sataisīja troksni. Ņemot vērā, ka sāka ierasties ļaudis, nospriedu, ka pasākums laikam sākas. Lai pa maz neliktos arī smiltiņās voleja bumbu pāri tīklam pamētājām. Vienu brīdi pat izdevās tādu kā turnīriņu sarīkot, kurā mēs ar Sandi izcīnijām godpilno pēdējo vietu, jā jā tieši izcīnijām, jo neesam jau nekādi sportisti hrenovie, bet godīgi dzērāji. Sekoja vēl arī peldēšanās, kvasa padzeršanās, un atkalredzēšanās prieks ar sen neredzētiem ļaudīm. Viselegantāko manevru tanī dienā izpildīja viens šunelis (takšu dzimtas), redz pirmo reizi redzēju, ka sunim TĀ garšo alus, ka ne atraut no alus glāzes. Saimnieki šo gan rihtīgi dzina prom, bet šis tik viltīgus līkumus un manevrus veikdams visu laiku atgriezās pie savas visnotaļ svētīgās nodarbes. Laikam jamais iepriekšējā dzīvē ir bijis kāds no mums (redzot tādu skatu nevilšus jāsāk ticēt teorijai par pēcnāves pārmiesošanos dzīvniekos). Kaut kad tagad vai vēlāk vai agrāk, pieteicos Sandim aizbraukt līdzi uz mājām pakaļ viņa dāmai. Brauciens bija ļoti interesants kā izrādās iebraucām pagalmā un manījām 2 suņus. Vienu brīdi iešāvās galvā doma, ka nez vai šiem arī alus garšo? Sandis piekodināja ka šitos labāk neaiztikt. Viens no viņiem gan esot reāls pielīdējs, bet tad kad es uz viņu paskatījos šis teica “RRRR....” un es sapratu, ka man viņš pielīst netaisās. Sanda māmiņa bija ļoti jauka un neparko negribēja mūs laist projām, kamēr nebijām paēduši. Bija ļoti garšīgi un jautri, jo izraisījās diskusija par kādu tēmu, kuru gan es tagad nepateikšu (Varbūt Sandis atcerās) Paēduši devāmies atpakaļ. Kā nu bez futbola? Protams padzenājām bumbiņu. Nav labuma bez ļaunuma, vienmēr esmu teicis, ka sports sagādā sāpīgus mirkļus. Redz ja tauta pārvietojas līdz futbola laukumam, tad tauta nes alu līdzi. Žēl ka to kasti kāds (točna neatceros kurš) nometa zemē un bij lielā sāpe, jo ne visas pudeles spēj to paciest L skumji. Jāsaka godīgi, nau man vairs jaunību dienu spars iekšā un manāmi aizelsies metu spēlēšanai mieru un gāju veldzēt slāpes ar gardo alutiņu. Jāsaka, ka tanī brīdī sajutos pavisam vārgs, jo biju vienīgais vīriešu dzimtas pārstāvis, kurš nepiedalījās sportiskajās aktivitātēs, bet risināja gudras sarunas ar tādu bariņu sieviešu dzimtas pārstāvēm. Kautkā man neizdevās viņām ieskaidrot, ka sievietes ir sliktas un dara pāri saviem vīriešiem. Tālākā pasākuma gaita risinājās ļoti jautrā un interesantā gaitā. Šeit man atkal jāatzīst, ka nebij ilgi jāgaida līdz es zaudēju mieru un veselo saprātu. Daudz ko vairāk pastāstīt nevarēšu, jo maz ēdu biezpienu un ir dikti lieli atmiņas zudumi. Piemēram es biju dikti pārliecināts, ka vakara gaitā dzēru tikai alu, kas izrādījās mānīgs priekšstats. Šim faktam ir pierādījums arī foto izskatā un par to es uzzināju no Edgara tikai vēlāk. Atļaušos citēt mūsu sarunu, kas risinājās ar email starpniecību:
Edgars: Kārli, ko Tu darīji kamēr es gulēju? http://www.30draugi.lv/imagepages/foto-janji-200558.php
Kārlis: AK DIEVS, kas man ir rokā!!!!
E: Jā, kas Tev ir kreisajā rokā?
K: Labi, labi A KAS MAN IR LABAJĀ ROKĀ? Es takš domāju ka tikai alu dzēru.......
Lūk tā. Priekškars krīt un visu gaišu līdz nākamajai atkāpei.

Ai grūtais, grūtais pēcjāņu rīts. Nu godīgi sakot nebij jau nemaz tik grūši. Alus bija. Dzērām. Dienas lielāko daļu pavadīju krietnā kareivja Gogas sabiedrībā. Ar kuru tad arī patērējām diezgan neganti daudz alkoholiskā šķidruma. Arī Lapiņš ik pa brīdim pievienojās un arī pārējie pa retam. Da dzērām visu. Ieskaitot vaniļas kvasu. Pauze. Stāsts par vaniļas kvasu: “Likās, ka alus ir beidzies. Dzert gribējās. Vaniļas šnabja pudeles uz galda bija diezgan kārdinošas, bet siltas pretīgas un garšo pēc vaniļas. Pretim pie galda man sēdēja Goga un Lapinens. Uz galda bija arī diezgan izdzerta LIELĀ kvasa burka. Pēc brīža man pretī sēdēja divi smaidīgi kungi, bet uz galda nebija manāma vairs ne kvasa burka, ne viena šnabja pudele. Pēc brīža atradās kvasa burka. Ar kvasu. Pēc ožas tīri droši varēja pateikt, kur ir palicis otra trauka saturs. Kungiem sejā bija prieks. Nācās pagaršot. Sākotnēji par vaniļas kvasu zinājām tikai mēs 3 (vismaz man tā liekas) un bija ļoti interesanti paskatīties uz ļaužu sejas izteiksmēm kuri vienkārši gribēja kvasu padzerties. It sevišķi man iepatikās Udžas izteiksme :D” Pauzes beigas. Man jau nu vaniļas kvass diezgan garšoja. Tā nu īsumā šī te diena tika pavadīta. Vēl joprojām nesaprotu kapēc Lapiņam vajadzēja Gogas māsai ar krānu aci uzsist? J J J J. Mājās mani aiztransportēja mazie Mati ar saviem draugiem. Pa ceļam vēl nedaudz pagaršojām. Lieki. Vārdu sakot ierados savos laukos tb Līgatnē diezgan lielā ķēmā. Un daudz nedomājot devos atpūtināt acis. Tas bij ap plkst 17. Vēl pamodos plkst 1, tad plkst 5 un ta jau līdz plkst 11 nolauzu. Lieki teikt, ka nākamajā dienā pat alu negribējās. Līgo svētki bija nosvinēti. Sen neredzēti draugi atkal satikti. Dūša tāda ne visai. Un līdz ar to jāsecina, ka svētki izdevušies. Paldies idejas autoriem un paldies visiem draugiem, draudzenēm un suņiem (Tipa tam kuram alus garšoja). Visu labu un gan jau vēl kādu reizi......

© Ebis 11.07.2005