30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Guntra, Marianna, Ginters

SEB MTB maratons, „Barona mantojums” un neatbildētais jautājums - Vai 30 gados jau pusmūža krīze?

Tātad dienā „x” persona ar nosaukumu Ginta pēkšņi paziņo, ka viņas darba kolēģi un arī viņa pati tākā domājot piedalīties SEB MTB maratona Tukuma posmā un pa pilnīgo džungli nomīt 32 kilometrus. Uzmetu asu skatienu termometra stabiņam un, konstatēju, ka grādi āra ir ap 30 un nedomā kļūt vēsāks, nedaudz ierecu un spļāvu ārā, ka nu tad jau man jāsarunā vēl kāda persona un jābrauc līdzi par jamajiem ierēkt. Sekoja neparedzamais. Man arī redz esot jāpiedalās. Izteicu viedokli. Ne to pieklājīgāko. Diemžēl mans viedoklis nebija gana skarbs un netika ņemts vērā. Tā nu es arī piekritu. Kad par šo ziņu pavēstīju kolēģiem ar ko iedzērām 5dien un radiem Līgatnē, kur nedaudz svaidzinājām 6dien, tiku nosaukts par ne īpaši gudru. Ja kolēģu viedoklis varēja īsti netikt ņemts vērā, tad nu radi mani pazīst nedaudz ilgāk un „nedaudz” ierēca. Radam Aivaram gan šāds pasākums ieinteresēja un šis paziņoja, ka redz viņa dēls arī gribot braukt un braukšot. Lieki teikt ka dēls Dans (13 gadi laikam) par šādu pavērsienu īpaši laimīgs nebija, bet man tik to vajadzēja dzirdēt, jo kā nekā bija problēmas ar velotransporta nogādāšanu Tukumā un Aivaram bija džipiņš, kurš šo problēmu varēja atrisināt. Tad nu 7dienas rītā sakrāmējāmies un dudinājām uz Tukumu. Lieki teikt, ka ārā 32 grādi, priekšā tik pat kilometri pa bezceļu. Tas nekas, piereģistrējamies un sākam gaidīt startu. Gaidam, gaidam un, ņemot vērā karsto laiku un manu būtību, iedzeru aukstu alu, par ko Gintas kolēģi tā normāli ierēc. Ar to nebija gana, aiz stresa vēl arī uzpīpēju kā jau īstens sportists, jo kā zināms 32 kilometri trakam sunim nav līkums. Kolēģi turpina ierēkt, jo redz Juris esot 2 dienās tā kā pabraucies pa to trasi un arī milzkalnā jāstumjas esot augšā, viegli nebūšot. Uz to es paziņoju, ka somā man taču vel viens alus un uzstūmies tajā paugurā braši to tur iztukšošu un galu galā šito distanci jānobrauc 2-2.5 h robežās. Dzirdu viedokli par sportošanu. Nu ko, starts vairs nebija aiz kalniem un sakām virzīties uz savu starta koridoru.
Stāvot koridorā, ieķiķinu par to, ka viens braucot garam jau novelk uz mutes. Tad vēl aizdomājos, ka nez kur mani sportiskākie draugi tie kas Udža, Kaspis un vel citi zvēri. Tā nu stāvam abi ar Gintu un Danu prātodami un konstatējam, ka viss milzīgais cilvēku bars jau sācis kustēties un laikam starts jau bijis. Nu ko sākam mīt. Nu un Tukums jau nebūs Tukums, ja nepārsteigtu mani jau no pirmajiem metriem – jāmin pa bruģi tādā diezgan stāvā kalnā. Nu uzminam. Gintas kolēģi jau pazuduši. Nu vīri laikam nopietni pieiet tadam lietām. Tad pēc pāris kilometriem, kad minam ārā no Tukuma, sajūtu jau sevī nogurumu. Izsaku diezgan konkrētu viedokli Gintai, par sportu, par savu nāvi un pie tās vainojamo personu. Nepaguvu vēl līdz galam izteikt, kad šī ņem un aizmin pa priekšu un prom! Neesot viņa nekāda sportiste. Pieņemu taktiku mīt lēnu garu un nesatraukties par to, ka mani apdzen gan meitenes, gan mazi bērni un pat paresni onkuļi. Šo sāpi noriju un sāku kalt atriebības plānus pret cilvēku, kurš mani uz kaut ko tādu pierunāja. Mistiskā veidā panāku Danu. Viņš laikam bija mani pagaidījis. Tā nu turpinām mīties kopā. Katra uzkalniņa galā ir jāapstājas un jāielūkojas somā vai nav pazudis ūdens un energy drinks. Katrā no šādām apstājām, žēlīgi noraugos uz alu un gaidu Milzkalni, lai varētu to izbaudīt. Tajā pašā laikā, esmu jau pieradis pie noguruma un domas, ka kaulainā ar izkapti kaut kur aizmugurē minās pakaļ, sāku jau apdzīt dažus resnos onkuļus, kuri braši aiznesās sākumā man garām un arī pa retam kādu daiļā dzimuma pārstāvi un vēl dažus džekus, kas ceļmalā atpūšas. Vienu vārdu sakot, abi ar Danu turam nesteidzīgu tempu un ik pa brīdim, prāta aptumsuma brīžos, arī uzminam tā jestrāk. Vienā dubļu vagā izpildu arī dienas plānu un norauju uz bietes apmetot skaistu kūleni takas malā augošajās zālēs un krūmos. Dans izskatās satraucies, bet mans kūlenis bija tik slaids un veikls, ka par neapskādēju sevi, tikai nācās iztaisnot velosipēdam stūri. Mežā sākas baigais kalns, kur uzbraukt nav spēka un es jau domāju ka milzkalns klāt. Un priecājos arī par faktu, ka tad jau nobraukta vairāk ka puse. Dans, kā jau slēpotājs, liek man vilties, ka šitais paugurs nav īstais. Tomēr pēc brīža esam pie milzkalna. Organizator pacentušies pieliet vienu pļavu ar ūdeni uztaisot tādu ritīgu dubļu vannu. Nekas, par to saņemam arbūziņu, banāniņu un ūdentiņu. Arī uzlej ne tikai ielej. Uz manu jautājumu, vai tad aukstu alu neviens nepiedāvās, vīri izsaka piezīmi, ka beidzies! Protams nenoticu, bet jāmin vien tālāk. Skatos un domāju, kas tie par idiotiem stumjas pa to taku augšā, kas stāvumā līdzinās kaimiņa šķūnīša sienai. Joptv… tas ir Milzkalns. Pēdējos metrus vārda tiešajā nozīmē rāpoju, vilkdams kaut kā mistiskā veidā riteni līdzi. Danam, paldies dievam, palīdzēja kaut kāds skatītājs, jo man likās, ka jau lēnam aizeju ar sirdi. Kalna galā, cenšoties atgūt elpu, sapratu, ka alus gaidīs finišu, jo citādi tie 10 atlikušie km var būt pēdējie manā mūžā. Sagrupējāmies un turpinājām ceļu. Besis jau bija tāds, ka pilnīgi vienalga, minies vai neminies vai stumies vai nestumies. Visu laiku aizdomājos par Gintas tekstiem – davai nebraucam kopā, lai es Tevi nekavētu, jā jā Jūs jau aizskriesiet un es tur pa beigām… Nopriecājamies par atzīmi, kas vēstīja „5 km finišs”. Nepaguvu ne īsti nopriecāties par „3 km finišs” kad Danam atveras nez kura elpa un šis aizmina kā vēja nests! Nācās pēdējos km pavadīt vienam. Nu nekas. Acis jau sāka migloties, bet tomēr saskatīju priekšā finiša zonu.
Nofinišēju. Jā ES nofinišēju. Saprotu, ka tas liekas neticami, bet es TO izdarīju. Lēnām, ar uzsvaru uz vārdu LĒNĀM. Slīdu uz sarunāto tikšanās vietu. Satieku Danu un izsaku apbrīnu par finiša spurtu. Tad pēkšņi pretīm tāda priecīga cilpo Ginta. Norādījusi uz vietu, kur viņi ar kolēģiem mūs gaida viņa ātri pazūd no tieša mana tuvuma. Laikam manā sejā bija nolasāmas visas manas tā brīža domas par sportu, pasākumu, riteni un arī par viņu protams. Uhh atslābstu tikai tad, kad esmu apēdis gardo putru, izdzēris glāzi tējas un savu silto sakratīto alu (beidzot). Juris paziņo, ka viņš kā reizi ledusskapī esot ievietojis alu, lai būtu auksts. Man rodas jautājums, kāpēc mēs vel sēžam šeit???? Atvērās 10000 elpa un aizminam līdz Jura mājai, kur baudam aukstu alu. Nu ko mani mazie draudziņi, tas arī viss par šo pasākumu. Tikai vēl priecē ziņa, ka sportists Udža nefinišēja, bet tāds sporta meistars kā es, nepalika pat pēdējais! Katrā gadījumā esmu pelnījis medaļu.

Nepagāja ne mēnesis. Jaukā trešdienas pēcpusdienā daža laba piezvanīja un paziņoja, ka būtu tā kā vēlams piedalīties 6dien piedzīvojumu sacensībās „Barona mantojums”. Kā jau jūs mani mīļie draugi iedomājaties, no manas puses atskanēja teksts, kurā tika gari un plaši aprakstītas veselā saprāta robežas un pausts skarbs viedoklis par jūtām, sportiskajām aktivitātēm utt. Tiku nosaukts par „Spielverderber!” un pasniegts arī tulkojums „mātes” mēlē - ?????????????? ???????, ??????, ???????, ???????? ?????? ???????. Tas mani nedaudz aizskāra un, izanalizējot apstākļus (veselais saprāts, sadurta kāja daža laba drauga kāzās, mīlestība pret māti dabu) nekavējos teikt – nu labi. Skaidrs bija viens, komanda izskatījās spēcīgāka bez manis nekā ar – Ginta un jau iepriekš pieminētais kolēģis Juris. Atlika vien izvēlēties klasi kurā startēt. Tās bija trīs. Elite – 45 km velo, 18 ar kājām, 14 ar laivu (Jūs laikam jokojat?!?!?!?) Sporta 8 km kājām, 14 ar laivu (uhh) un Tautas 20 km ar laivu. Nu kāda runa, pludinamies 20, meklējam kontrolpunktus (KP) un kaut kādas lapiņas. Bet EU, te taču nerēķina rezultātu, nav orientēšanās un nekādas cīņas. Phe kas ta mēs kādi vājie, ja jau piedalamies, tad lai ir pa nikno. Lēmums pieņemts, būsim Sporta klases jauktā komanda. Tātad operatīvi piesakamies, sarunājam kā brauksim un uz priekšu.
Ar garu, plašu žāvu no rīta, esam jau aizbraukuši līdz Tukumam pie Jura. Līdz Kuldīgai atlicis viens kuiļa rūciens. Ginta un Juris tā kā nedaudz satraukušies par orientēšanos un kontrolpunktu meklēšanu, jo pieredze faktiski nekāda. Man, protams, stresa nav, jo man līdzi ir kompass (pac izmantoju pirmo reizi bet esmu redzējis kā dara) kuram uz iepakojuma rakstīts, ka tam piemīt īpaša aura. Dodu arī citiem paturēt kompasu, lai sajūt īpašo auru. Nez kāda izskatīsies karte un kas tad īsti būs jādara. Beigās nolemjam, ka nafig mums karte, lai tik parāda virzienu un dursim tāpat! Mums ir kompass ar īpašo auru! Obligātā ekipējuma sarakstā ir arī minēti lukturīši. Savējo kabatas bateriju esmu atstājis mājās un tiek pieņemts lēmums iegriezties k-rautā lai šo ekipējuma sadaļu iegādātos. Tātad vīri, nu man ir pieres lukturītis un es naktī bez bēdu varu aiziet pačurāt, nenolaužot kaklu. Nu ja iet runa par baterijām tad tas jau ir divdomīgi un tiek iepirkta arī pāris alus liela alus baterija. Kā tad var braukt ar laivu pa upi un pa ceļam neatsvaidzināties ar alu? Vienu vārdu sakot esam visu nepieciešamo iegādājušies un veiksmīgi arī ieradušies notikuma starta vietā. Bažas radīja vienīgi sadurtā pēda, kas traucēja normāli pastaigāt, nerunājot nemaz par skriešanu.
Pie pieteikšanās galvenais organizators, kurš Jurim pazīstams, ne vienu reizi vien pārjautāja, vai tiešām sporta klasē startēsim un lai labāk piedalamies tautas klasē, jo esam bez pieredzes un ticības mūsu cēlajam mērķim veiksmīgi finišēt viņam nebija. Uz to mēs atbildējām, ka mēs kā īsti meistari pat bez kartes varam iztikt, lai tik parāda kurā virzienā jāiet! Organizatoru sejās parādījās smaids – mēs viņiem patīkam. Karti neizdodas iegūt, tās dalīšot tikai autobusā. Žēl, bet vismaz vienojamies, ka 3 vietai mums jābūt ? Nu šādi diskutējot un jautrojoties, arī mūsu numuri ir sazīmēti. Tātad būsim 47 komanda. Smuki. Tagad tik jāsagaida autobuss, kas nogādās mūs reālajā starta vietā. Izlasam, ka pirmais posms sastāv no 9 KP, kuri ir izmētāti apmēram 2 km rādiusā un katrā no tiem ir kartes gabaliņš no nākamā (upes) posma. Priecē tas, ka arī visus nepaņemot, organizatori laipni, piešķirot soda laiku, izsniedz trūkstošos gabalus un sacensība pēc pirmā posma jābeidz nebūs! Autobusā ieveļas cilvēki apmēram 90, reāli saspiedušies, bet noskaņojums visiem labs. Ginta ar Juri tādi domīgi. Kratoties autobusā notiek ievadinstruktāža. Uzzinām, ka pirmais posms ir vienīgais, kurā drīkst sadalīties un skriet katram pēc sava punkta. Atceros par savu sadurto kāju un pie sevis iesmeju par vārdu „skriet”. Ginta paziņo, ka viena mežā neies, tad nu pieņemam lēmumu dalīties 2 daļās. Juris aizskries uz tālākajiem 3 punktiem un mēs bridīsim pakaļ pārējiem 6, kuri nav tik tālu. Protams neiztika autobusa bez piezīmēm par alus lietošanas īpatnībām uz ūdens. To darīt nedrīkstot. Nu un tad jau bijām klāt mistiskajā punktā x, kur tad pasākums varēja sākties.
Tā nu dalībnieki izbira no autobusa un sāka birt mežā. Juris vēl mežā nebira, bet sāka pļāpāt ar organizatora kungu. Sekoja diezgan patīkams pārsteigums. Respektīvi, to ka mēs esam godīgi kā maitas taču uzreiz var redzēt, un izrādījās ka ir misēklis ar karšu daļiņu skaitu KP. Mums attiecīgi tika paziņots, ka lai tik mēs skrienot, bet lapiņas no KP neņemot. Karti sarūpēšot tāpat. Hmm noziedzīga doma man iešāvās prātā, jo cita kontroles mehānisma kā kartes gabaliņš nebija, lai apliecinātu, ka esam apmeklējuši punktu. Vells bet mana godīgā latviešu daba un mīlestība pret Abavas krasta džungļiem darīja savu un izlēmu tomēr paskraidīt pa mežu nu tā iesildīšanās pēc. Drošības labad gan sarunājām lai vai kas notiktu, pēc 1h esam atpakaļ. Nu tā arī godīgi visus punktus atradām un pirmo reizi saslapināju kāju. Jāpiemin vien fakts, ka sadurtā kāja sasāpējās gan, tāpēc izdomāju saudzēties un līdz noslēdzošajam kāju posmam savu pēdu pēc iespējas sataupīt. Arī mani komandas biedri likās gana apmierināti un varējām savu piedzīvojumu turpināt.
Tātad pirms laivu posma, kā jau tika apsolīts saņemam karti. Izrādās, ka tā īsti nav pareizā karte (tautas), bet tur braši tiek iezīmēts rimbulītis, kur jāatrodas vēl vienam sporta klases KP. Pēc brīža jau dikti smaidīgi esam ielekuši laivā un sakām airēties. Saskaramies ar nelielu problēmu. Juris kā jau dūšīgs vīrs airē kā pats nelabais, savukārt man kā tādam nedaudz tizlākam dabas mīļotājam, airēšana īsti nevedas un laiva iet ņigu ņegu. Kaut kā pielāgojamies, un visvisādus jautrus un ne tik jautrus komentārus spļaudot kuļamies uz priekšu un pavej klāt jau pirmais ūdens KP. Tas atrodas uz saliņas un, par cik Ginta sūdzās par garlaicību (redz mēs airējot a viņa atpūšoties), tad nolemjam, lai viņa skrien nopīkstināt to KP verķi. Pie reizes arī ieceļam viņu par atbildīgo šajā jautājumā. Juris šo saliņu ir apmeklējis arī pirmā posma laikā un operatīvi norāda kur meklējams KP. Jāpiemin, ka Ginta šeit pirmo reizi attiecīgajā dienā saskaras ar nātrēm metra augstumā. Nu viss ir labs, kas labi beidzas, BET ak vai priekšā kūņojas kaut kādi jau pieredzējuši dalībnieki un es ar sāpēm sirdī saprotu, ka nekāda atpūta nesanāks, jo Juris paziņo, ka šitiem vajag ielikt kloķi! Airējam vairāk. Nākošais KP arī nav tālu un atkal ir gadījies tā, ka Juris zina kur tas atrodas un piesakās operatīvi KP apmeklēt. Pie sevis klusi jau nopriecājos, ka pagaidām mans slaistīšanās pasākums izdodas, ja neskaita airēšanu. Tikmer Juris ir atpakaļ un sakām atkal mežonīgo kauju ar to otru komandu, kuru esam iesaukuši par „nelaipnajiem” jo tie laikam uztvēra pasākumu stipri nopietni un likās ļoti nedraudzīgi. Protams, varētu būt, ka viņiem vienkārši nepiemīt humora izjūta. Ārkārtas komandas sapulcē nolēmām, ka nākamajā punkta jātiek priekšā viņiem, jo tas bija uzdevumu punkts (nebij ne jausmas kas tur jādara) un iespējams būs jāgaida rindā un tad šie aiznesīsies pa priekšu. Aptuveni atradām vietu, kur uzdevumam bija jābūt un kāpām ārā no peldlīdzekļa. Nācās kāpt arī man, jo (lai gan to vēl nezinājām) dalība uzdevumos jāņem visai komandai. Kādu brīdi bradājām pa pļavu un nesapratām kur kas notiek. Tad es nedaudz satraucos, kā rezultāta Ginta vairs pus distanci (vismaz pus distanci) ar mani tā īsti nekomunicēja. Uzdevums nebija pļava, bet gan mežā un kalniņā. Protams trāpījām aiz „nelaipnās” komandas, ka rezultāta riepas pārkrāmējām vēlāk un šos no redzes loka pazaudējām. Pēc uzdevuma izpildes tiesnesīte visiem paziņo, ka 36 punktu nevajag ņemt. Uzmetot acis kartei secinām, ka 36 KP mums nemaz nav atzīmēts. Nospriežam, ka droši vien aizmirsts, bet redz cik forši sanāk, ka nemaz nevajag. Tadējadi turpinājām ceļu uz 31 KP kas bija nākamais. Apstājāmies pie 31 KP, garām brauc dažas ekipāžas un paziņo, ka 36 nav jāņem uz ko atbildam apstiprinoši – jā protams nav! Kad mums to paziņo 3 ekipāža, kurā pārvietojas 3 meitenes, nākam pie atzinuma, ka mums nav iezīmēts 31 bet gan 36 punkts. Jauki, ka ir atsaucīgi ļaudis un paglābj konkurentus. Krastā izdzirdam arī tādas paskaļas lamas. Pavej viena komanda jau kādu ½ h vazājas pa džungļiem meklēdama punktu. Atklājās, ka tie bij baigie profi no SEB, no kuriem viens mans bijušais darba kolēģis, kuram pirms starta pajautāju vai ta elitē apnicis neko nevinnēt, ka tagad sporta klase bruks? Uz ko viņš atbildēja, ka tas ir treniņš, nu ja tā tad jau stresam nevajadzēja būt arī par šo misēkli. Bišku ierēcām, jo kā zināms, nekas neiepriecina ka ziņa ka citiem neveicas. Seko nākamais uzdevums, kura vienu daļu neizdodas izpildīt bet pa virvēm paložņājam labi. Metamies trasē. Mums ar Juri par lielu prieku tiek atpogāts viens aliņš. No Jura puses teksts – Nekad vēl nebiju domājis, ka alus var tik labi garšot. Piemetināju, ka „silts” alus nekad nav tik labi garšojis. Ierēcām. Nākamajā punkta it ka viss skaidrs, bet esam tajā satiekam iepriekšējo komandu, kas izskrien no meža sabesījušies un kaut ko nobubinājuši par KP aizbrauc. Ievēroju, ka viņi atskrien no citas puses nekā karte atzīmēts. Bet neko. Es ar klibo kāju palieku laivā, Juris ar Gintu ieskrien mežā. Piebrauc vēl tā meiteņu komanda, kas brīdināja (mēs pa ceļam viņas apdzinām) un pēc laiciņa arī SEB komanda. Papļāpāju nedaudz ar vienu no meitenēm. Tā sabesījusies uz organizatoriem ne pa jokam, nekas neesot labi. Es saku mums gan viss kartībā, stresa nav. Ā karte tikai ne tā! Un ierēcu. Meitenei smiekli nenāk. Atskrien Ginta, esot pazaudējusi Juri. Jau minēju, ka Juris nav tāds maziņš, ka viņu varētu tā viegli pazaudēt, tāpēc biju pārsteigts. Atskrien meitenes un SEBisti, nevarot atrast KP. Tad es iedomājos, ka neesmu īsti gudrs, jo komanda, kura pirms mums aizbrauca no citas puses atnāca. Ieminos par to, visi aizskrien manis norādītajā virzienā. Nu nekas neatliek kā man arī izkūņoties no laivas un klibot pakaļ – ja nu ir? Bija. Pat jāsaka, tepat rukoj padaķ. Paralēlās troses pāri graviņai un vidū apmēram 4m augstuma KP. Cauri brikšņiem piekalnīte saskatu Juri, kurš ir atgriezies un sāku aurot ka reku punkts. Man tiek atsviests tas KP datčiks kas jāpīkstina. Aizmirstu par savu kāju un varonīgi aizlienu piereģistrēties un tad jau laižam tālāk. Labi ka pie šī punkta ienāca prātā paprasīt meitenēm apskatīties karti - „Īsto”. Nākamais KP mūsējā nebija. Nu kas mēs kādi vakarējie? Iebakstījām sava karte punktiņu un stiepām meiteņu komandai un SEBistiem pakaļ un daudz nebija jāgaida līdz pie nākama punkta viņus panācām. Leģenda bija, ka KP atrodas kaut kāda alā. Gribējās dikti redzēt un tāpēc, piestājuši blakus minētajām ekipāžām, visi 3 vicojām mežā. Man gribēšana redzēt noplaka pēc neliela gabaliņa. Sasodīts, esmu lēns. Negribēju bremzēt procesu tāpēc nevilcinājos pieņemt lēmumu atgriezties pie laivām un padiskutēt ar konkurentiem. Tā arī izdarīju. Padiskutējām. Atnesās SEBisti un aizvilka ar laivu tāda ātruma it kā būtu motorīc. Atskrēja meitenes. Ierēcam par to, ka mēs viņas visu laiku apdzenam un līdz ar to šoreiz viņas cer, ka nākamajā punkta vairs nesatiksimies. Ierēcam. Mani pārņem bažas. Ko viņas ir izdarījušas ar maniem biedriem?????? Kļūstu nedaudz tramīgs, bet tad jau arī abi mani varoņi ir klāt un metamies trase pakaļ aizbēdzējiem. KP jābūt kraujā – tā rakstīts. Neko ļaunu nenojauzdami airējam un es atslābuma dzīts paveros uz klints augšu kreisajā krastā un par spīti ne īpaši labajai redzei aaaaauuuuugstu jo aaauuuugstu saredzu KP!!!!! Norādu uz to cīņubiedriem un pieņemam lēmumu fiksi mest malā kamēr vel nav klints. Juris sajutis īstu orientierista sparu aizvico pakaļ, tikmēr mēs ar Gintu izvēršam diskusiju – kā tad iepriekšējie ir airējuši, ja jau prom no šī punkta. Pa tam laikam ievērojam, ka pa klinti veļās lejā 2 cilvēku stāvi! Juris ar vēl vienu citu komandas pārstāvi ir pieņēmuši stratēģisko lēmumu, kāpēc skriet apkārt, ja var nošļūkt pa taisno! Jāsaka, drosmīgi. Viss ir labs, kas labi beidzās un esam jau uzņēmuši viņu laivā un turpinām ceļu uz nākošo KP kur ir uzdevums. Uzdevums vienkāršs – aizbrist pa virvēs iekārtam kāpnēm no punkta a uz punktu b. Paveicam. Pēc šī uzdevuma izpildes ir jāsaņem nākamā kartes daļa. Mēs jau saceramies, ka beidzot mums būs tā „īstā” karte. Laikam veiksmes koeficients organizatoriem nebija sabiedrotais šī pasākuma organizācijā – misēklis, kartes nav. KĀ!?!?!?! Jau paceļu kāju lai spertu zemes gaisā, bet mani ātri nomierina fakts, ka kartes nedod nevienam un to varēs iegūt nākamā uzdevuma punktā. Miers pārņem manu organismu. Iezogas doma, ka iepriekšējie braucēji 100 punkti garām aizlaiduši. Kā jau minēju – nekas tā neiepriecina ka ziņa ka citiem neveicas – atveram otru alu! Airējam uz nākamo uzdevuma punktu, par kuru ir zināms tikai tas, ka plastmasas laiva stāvot upes malā. Iedomājos par to, cik nelaimīgi varētu būt makšķernieki, ja 17 reizes nāktos atbildēt, ka par kaut kādu karti dzird pirmo reizi un lai beidz biedēt prom sapalu! Pastāv reāla iespēja norauties ar airi. Pēc brīža ieraugam krastā laivu. Tā nav plastmasas laiva. Tā izskatās pēc tās meiteņu komandas laivas, kas negribēja ar mums vairs nevienā punktā tikties. Ierēcām par to. Nu lai viņām viegls atpakaļceļš. Braucam tālāk, tur nelaipnais skrien gar krastu un veras ūdenī, laikam meklē zemūdens punktu (tāds arī esot bijis). Protams nekavējamies par to apjautāties, vai tad šis punkts obligāti jāņem, jo nav taču vēl kartes ar to? Saņemam, protams, nelaipnu atbildi: „Kā grib, var ņemt var neņemt”. Nesaspringstam, nedaudz gan paskatamies ūdenī, bet ja nav ta nav. Nākamajā līkumā satiekam SEBistus. Ierēcam, ka šie palaiduši garam klints KP. Jānis apjautājas, vai tas ir tālu atpakaļ, uz ko atbildam – neuztraucies, tālu! Turpat pretējā krastā arī uzdevuma punkts klāt. Konstatējuši, ka viens no uzdevumiem ietver sevī tukšas alus kastes, nepakautrējamies pajautāt vai ta viss jau izdzerts un vairāk dabūt nevar? Makatanav bet uz krīta? Redz neesot vis. Kamēr pildam uzdevumu, klāt ir arī SEBisti. Kopīgi iesmejam par to, ka patiesībā šis punkts ietver sevī polšu meklēšanu mežā. Tiesneši gan to noliedz. Izpildījušies visādos veidos dodamies tālāk. SEB džeki izdomājuši skriet atpakaļ līdz tai kraujai, pie sevis nodomāju, ka tie gan ir stingri. Gan jau ka mānījās un aizskrēja meklēt tos paslēptos polšus. Šite mes beidzot dabūnam normālu karti ar visiem vajadzīgajiem KP un braucam tālāk. Iepriecina nākamais punkts, kurš atrodoties kaut kādā aizaugušā ezerā uz saliņas. Karoče purvs. Sākam pētīt no kuras puses labāk piekļūt, jo upe tur met tādu kā loku (pirms pašas Abavas ietekas Ventā). Iepriekšējā ekipāža ar padzīvojušiem vīriem rāpjas ārā tuvākajā malā, un tādu lēmumu pieņemam arī mēs. Abi ar Juri lecam no laivas un spicējam KP virzienā. Šeit tad arī es saskaros ar nātrēm virs metra. Nu smuki. Labi ka mugurā šorti un maika. Pļava aizaugusi ar kaut kādu draņķi kas smuki plēš kājas. Par ezeru to purvu arī vairs tiešām nosaukt nevar. Kamēr es kūņojos un mēģinu saprast vai pēda sāp vai nē Juris jau pa kaut kādu pļuru brien pretīm punktam. Kā vienmēr, sava slinkuma vadīts, palieku maliņā un tikai iesmeju, kā Juris iemauc tā konkrēti kaut kur līdz krūtīm purva zampā. Jāsaka neko nelaimīgs tajā brīdī viņš neizskatījās, jo bija paspējis nopīkstināties KP. Vicojam atpakaļ uz laivu pa tādu pastāvu nogāzīti, paslīdu un instinkta vadīts ķeru tuvējo ķeramo lai neparautu uz mutes. Tuvējais ķeramais izrādījās nātres. Še tev nu bija pastāvēt maliņā. Sajutuši laivu posma beigu tuvošanos airējam diezgan sparīgi. Smuki sūrst plauksta. Nepaiet ne brīdis, kad esam sasnieguši Ventu un redzam laivu posma finišu. Fiksi pieairējam un uzstiepjam laiviņu kalnā. Šeit arī ir iespēja nodzerties ūdentiņu un sapildīt tukšās pudeles. Vo šite mūs safotografēja un pēcāk bildes kaut kur figurēja. Fotogrāfs laikam tikko bija atbraucis, jo bildēs mēs bijām pirmie. Žēl, protams, ka tikai bildēs… Aiz mums ielaivo „nelaipnā” komanda. Es it kā priecājos, ka laivu posms galā (bija jau nedaudz pieriebies), bet par mani nāk sūrā apskaidrība, ka nu pat priekšā manai pēdai jāiztur 8 km kāju posms pa džungli, kurā ir 3 parastie punkti un 2 uzdevumi.
Netipiski man, pēc kartes un kompasa nevis pēc saules, sūnām vai tuvējo māju suņa, uzņemu virzienu pāri pļavai kur jāsākas kaut kādam aizaugušam ceļam, kura malā ir pirmais punkts ar apzīmējumu „uz bebru mājas”. Nu skaidrs, atkal purvs. Rikšojam pa pļavu nospraustajā virzienā. Dīvaini, bet pēda neliek sevi manīt, tikai aizelsies gan baigi esmu. Ginta ar Juri pa priekšu. Sasniedzām meža malu. Ceļu protams, neatradām. Bet vai ta tādiem dabas mīļotajiem tas ir šķērslis? Maucām tik iekšā pašos lielākajos brikšņos ar pārliecību, ka mēs tak zinām kur jāskrien! Kur gadījies kur ne, pārliecība nepievīla un parādījās purvs. Protams bebru māja bija tāda smuka purva dīķa vidū. Gribējās jau pasaukt Juri, bet Juris bija pasaucies pats un mēs ar Gintu un pretinieku 2 komandām (padzīvojušie vīri un nelaipnie) malā ierēcām, kā Juris atkal izpeldējās. Pie kam, vēl deva padomu pretiniekam – „Tu no tās saliņas lec tā tālāk, jo tur pie malas baigi dziļš”. Rezultātā izpeldējās arī pretinieks. Tika izteikti dažādi viedokļi par to ka bebra kungs jau ciemiņus bija gaidījis un pat galdu saklājis, kā arī par to, ka laimīgs viņš gan īsti nebūs par izjauktajām lamatām. Sākām ievērtēt karti, kur jādodas tālāk. Izrādījās, ka bija iespēja šo kāju posmu mērot pa ceļu un netālu no ceļa atradās arī visi KP. Neliels līkumiņš gan sanāk, bet pa taisno maucot vairāk laika tiktu patērēts. Ginta ar Juri uzņem lēnu riksīti un skrien. Es uzņemu ļooooooti lēnu riksīti un cenšos skriet. Esmu aizelsies. Paldies visaugstākajam, mani biedri pie nākamā krustojuma mani pagaida un ierosina sadzert to kas ceļ spārnos jebšu sarkano bulli. Slāpes veldzē, bet liekas, ka īsti jēgas no tā dzerekļa nav. Tad nu esam sasnieguši uzdevuma KP. Uzdevums interesants. Liekot alus kastes (sasodīts, atkal tukšas) vienu uz otras, jārāpjas pa tām uz augšu līdz sasniegts 12 kastu augstums. Kā jau Jūs cienītie draugi nojaušat pasteidzos ierosināt, ka jākāpj Gintai. Ginta izrādās par īsu augumā, lai varētu veiksmīgi operēt ar alus kastēm liekot kājas abās pusēs kastei. Sasodīts. Atklāju apkārtstāvošiem, ka man bail no augstuma. Juris iebilst, ka variantu nav, jo viņš ar savu masu, labi, ja pāris kastes uzrāptos un pēc tam krītot uzrautu vēl kokā augšā to vīru kas ar virvi nodrošina. Ierēcam. Es arī izrādos par īsu lai veiksmīgi operētu ar kastēm liekot kājas pretējās malās. Organizatori paziņo, ka var jau kājas likt pa stūriem diognāli un pakāpeniski virzīties uz augšu pa kantītēm. Sagribas izteikt viedokli organizatoriem par šo ieteikumu, bet saņemos. Vēl tikai skumjš skatiens uz pamatni, kur jānovieto kastes, un jau trīcēdams drebēdams sāku savu ceļu augšup uz tālēm zilajām. Kādu 8 kastu augstumā jau redzu acu priekšā visu savu dzīvi un pēdējo skatienu manai miesai atsitoties pret zemi. Mans varenais tornis līgojās, līgojos arī es. Trīc visas maliņas, kas vien var trīcēt. Es to paveicu, joptv… m… es to paveicu!!!! Pēc 12 kastes novietošanas man teica nu tagad lec, un es arī lēnām, virvē šūpodamies tuvojos zemei. Visiem sejā bija prieks, jo komentāri no manas puses šī uzdevuma laikā bija daž ne dažādākie. Arī man protams, bija prieks. Nesapratu vai par to, ka esmu uz māmuļas zemes vesels nonācis vai par to, ka paveicu uzdevumu. Iemetam acis kartē un rikšojam tālāk. Trīc kājas vēljoprojām līdz pat nākamajam punktam. Tur atvelku elpu kamēr Juris ar Gintu aizbrien pakaļ. Un tad jau jāskrien tālāk, kur KP esot šķūnī 3 m augstumā. Kā jau minēju, bijām nolēmuši skriet pa ceļu. Man parādījās 14 elpa un gribējās pat skriet tā nopietnāk (laikam sarkanais bullis pacēla spārnos). Saņēmu viedokli no komandas biedriem. Ja jau es tik sprigans varbūt varot aizskriet uz šķūni, uzrāpties un izpildīties. Atcerējos par 3 m augstumu. Atteicos no šīs idejas. Tad nu izlīdzējāmies ar taktiku, ka viņi skrien vienā tempa a es ar maziem izrāvieniem, bet ik pa brīdim apstājos lai pavērtos kartē. Pēc brīža ceļš beidzās. Paldies Latvijas mežu izcirtējiem, kuri prot ne tikai mežu izcirst bet arī ceļus. Nez vai meža ceļus arī var pārvērst mēbelēs, kurināmajā vai eksportēt uz skandināviju? Apstājos un pētu karti. Parādās nojausma, kur pēc izcirtuma varētu atsākties ceļš. Paceļu galvu un pamanu ka mani biedri jau aizlēkšojuši labu gabalu pa izcirtumu pāri un tūlīt jau būs pie pretīm esošā meža. Tenterēju, klupdams krizdams, pakaļ. Aiz izcirtuma viņus panāku un draudzīgi pētam karti. Norādu uz vietu, kurā mēs, pēc manām domām, atrodamies. Nospraužam maršrutu un skrienam. Karoče uzticēties man var ne vienmēr, aizskrienam šķērsām un nezinam, ko nu. Tuvumā māja. Aizskrienam. Veiksme ir ar mums, neviena tur nav. Nolemjam vicot uz otru jumtu, ko redzam, pretējā virzienā. Tas ir īstais! Izrādās, ka bijām pārskrējuši pāri ceļam un stipri ziemeļu virzienā aizjozuši. Nu labi štrunts ar visu. Šķūnī KP pie sijas. Kā Jums liekas, kurš lien pakaļ? Uzminējāt, es jau rāpoju pa siju. Tad kad esmu nopīkstinājies, nedaudz pašūpojies, sāku vērot – KĀ MAN TIKT LEJĀ?!?!?!? Uzrāpos es augšā, kaut ka atspiežoties, velkoties un tākautkā. Vienu vardu sakot pa kurieni uzlīdu, pa turieni baigi sūdīgi nolīst. Sijas otra malā ir samests aizaizaizpērnais siens. Juris izsaka komentāru, ka lai tik ejot uz otru pusi un lecot lejā. Atgādinu viņam par manu mīlestību pret augstumu, bet citu variantu jau īsti nav. Pārlienu, un ieminoties, ka tur droši vien ir paslēptas ecēšas, kur gūt dzīvībai bīstamas traumas. Kā par brīnumu uz ecēšām netrāpīju. Nu ko, nedaudz padzērušies sākam skatīties, kā nokļūt uz noslēdzošo punktu. Karte redzam, ka faktiski līdz punktam iet ceļš. Smuki. Sākam skriet. Man atkal sanāk ātrāk un, apstājoties pie nākama līkuma, konstatēju, ka šitais ceļš pēkšņi ir izdomājies iet pavisam šķērsām un ne uz to pusi kur vajag. Mistika kaut kāda. Ar biedriem pieņemam lēmumu skriet atpakaļ. Tā arī izdaram un drīz vien jau esam uz pareiza ceļa. Pēdējais KP ir pie tādas kā upītes, bet finišs otrā pusē. Man, kā jau profesionālam orientieristam, kurs visu savu apzinīgo mūžu pavadījis mežā, purvā un pārējās Latvijas ārēs, rodas aizdoma, ka iesaistīts varētu būt trīsis. Tas priecē, tādas atrakcijas man patīk. Nedaudz pameklējot atrodam arī vietu, kur novilkta trose un otrā pusē jau sēž orgs ar smaidu sejā. Priecājās mūs redzot dzīvus laikam. Pēc teksta – „nu ko Jūs stāvat? Peldat pāri! Kas sausi gribējāt finišēt?” iepriekšējais viedoklis par prieku viņa sejā, sāk likties aplams un izskatās pēc ņirgāšanās. Ņemot vērā, ka esmu noskrējies un sakarsis, tā pat neliekas peļama doma. Sapriecājos, bet tad atskārstu, ka kājās man botas, mugurā drēbes un pats jautrākais – mugursoma. Skaisti. Lieki teikt ka mugursomā mētājas viskautkas. Nekas slapjuma neizturīgs, bet tad man nebūs, kur noglabāt dažādas lietas uzreiz pēc finiša. Tā nu kamēr es prātodams stāvu, Juris ar Gintu jau gandrīz pārpeldējuši. Juris peld izstiepis somu virs ūdens rokās. Nu tad es ņemu piemēru un arī kaut kā pārkuļos. Nopīkstinos un jau pagriezies finiša virzienā speru pirmo soli pretī „apsolītajai zemei”…… KUR IESI???? Davai pa vienam uz trīša un slīdēt pāri. Nu ko pārslīdam pāri ar trīsi un peldam vēlreiz atpakaļ (labi ka somas drīkstēja atstāt). Tad man atļauj nopīkstināt čipu. Paziņoju, ka es esmu veikls un to jau izdarījis. Labi, ka nesaņemam noraidījumu. Skrienam uz finišu. Lieta darīta. Mēs to paveicām! Ejam žļurkstēdami uz auto pārģērbties. Pie auto, vēl slapji būdami ar Juri nospriežam, ka nebūtu nācis par skādi tagad vel tāds noslēdzošais velo posms kādi 10 km. Ginta stāv, skatās uz mums kā Ļeņins uz buržuāziju, un izskatās manāmi sasalusi ragā. Nu un tad tas, mani mīlīši, arī viss…. Vēl tikai paēdām sarūpēto maltīti, izdzērām alu, iedzērām vēl šo to štengrāku kas izrādījās bija mašīnā (būtu zinājis, noteikti būtu mēģinājis pierunāt Juri ņemt to līdzi distancē, būtu jautrāk ?) Un braucām mājās. Visu gaišu, tagad braukšu Siguldas velomaratonā septembra sākumā…..pēc darba sporta spēlēm, ja jūs saprotat ko ar to domāju…..
Radi to nosauca par pusmūža krīzi. Vai ta tai nebija vēlāk jāiestājas?

Īsāk:
Tukums – 32 km ar velo (32 grādu karstums)
Kuldīga – 3-4 km ar kājām, ~14 km ar laivu, ~9 km ar kājām.

© Ebis 04.08.2010