Eiropas dienas
Notikumi risinājušies Maķedonijā - Skopje.
Vopšem pastāstīšu,kā man gāja nedēļas nogalē. Runa ies vairāk vai mazāk par 9 maiju, tad es pirmoreiz uzzināju ka ir tāda eiropas diena un kā jau visi mana vecuma cilvēki centos nepalaist garām izdevību atzīmēt to. Pa dienu bija ahūnais karstums stāvot uz asfalta likās ka kājas deg, tākā visu laiku bija jālēkā. Tādos sīkumos neiedziļināšos, kā svinīgais un savstarpējās laipnībās, kā sacīt jāsaka tuvāk uz vakaru. Vakars likās daudzsološ, jo sadzirdēju jaukum jaukās franču dziesmas, tad es vienkaarshi nodomāju, kapēc man neaizlaizt ja jau citi to dara, domāts darīts. Satiku savu paziņu ( Nīderlandietis), šis saka, pazīstu pilsētu, laižam uz krogiem. Man atlika veikt izvēli no 3 punktiem, 1-zāles palīdzība, 2-zvans draugam, 3-40% vai 5,2, es izvēlējos situācijai piemērotāko variantu, 3.Jā es nebiju vīlies šī varianta patiesumā, jo pēc trešā bāra apmeklējuma es sajutu 3 varianta iedarbību. Tā turpinot mēs bijām aizmaldījušies velns zin kur, bet viena lieta nelika mieru mūsu prātiem, vajag tak aizlaist uz kādu diseni! Gandarījums par pareizi izvēlēto variantu palielinājās katru brīdi, jā un beidzot tika arī sasniegts mūsu gala mērķis, tikai tas izrādijās pārāk dārgs, kā atskāru pēc tam. Par ieeju bija jāmaksā normāls praizz, bet par dzērieniem (atceros ka pirku 0,3 heinikenu un 50 šnabīti bija jāmaksā turpat mūsu naudā ap 7 ls) tas likās pārāk šerpi, bet lai nu kā negribējās palikt zaudētāja lomā. Tātad tusu turpinājām, sākām koļīt vecenes, bet tiklīdz sākām runāt angliski, šās muka projām, protams es neapjuku un sāku pielietot savas apburošās Maķedonijas valodas spējas, jā tas nostrādāja un mēs tikām atraidīti vietējo stilā. Tālāk grūti man aprakstīt notikušo, jo prieks, kas mani bija pārņēmis par pareizi izvēlēto 3. variantu bija tā nogurdinājis, ka atceros tikai, ka čoms mani bikstīja un teica, ka rīt atkal jāstrādā un laiks būtu tīt projām. Droši vien es viņam paklausīju, jo no rīta pamodos SAVĀ gultā....... Ir agrs rīts un es sprāgstu nost no pohām un nežēlīgā karstuma, paskatos časī, tas liecina, ka esmu nokavējis 30 min, ir laiks trīt projām. Ātri tiek uzvilkts karavīra kostīms un tā kā ārā ir spilgta saule arī saulenes tiek uzliktas, lai slēptos no saules un maskētu seju, jo spogulī es neriskēju skatīties. Tā nu es eju, visiem pretīmnākošiem uzsmaidot, bet sirdī jūtu ka sūdā ir, jo esmu vēl riktīgā pālī, jo visas manas kustības, tādas kā nedabiskas, pats sevi itkā nejūtu, jā jo tā arī bija. Vopšem satiku džeku, šis man jautā - kas tev ar aci un raada uz mani, nu bļe es domāju nu ir sūdi, kā gan es varēšu rādīties bosam acīs, bet izrādās ne jau acī vaina, bet gan brillēs, tagad saprotat kādā komā es biju no rīta, ka uzlicis brilles es nepiefiksēju, ka tām vienā pusē ir izkritis stiklinš, bet es tik eju un eju visiem uzsmaidot un novēlot labu rītu, labi ka pa ceļam satiku tikai kādus 5 cilvēkus. Mana kondīcija bija tāda, ka mani redzes orgāni pat nespēja reaģēt uz spilgto sauli, kur nu vēl atrast atšķirības. Tā kā spriežat paši, bet lai nu kā - kāda seja ar tādu jādzīvo....
© Goga 10.05.2003