30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Leonīda, Leonīds

Elbruss (5642m) –24. jūnijs plkst. 12:52(pēc vietējā laika) jeb Momblāns (4807m) vienkārši... atpūšas!

Ir teiciens: “Umnij goru neidjot – umnij goru oboidjot”...

Mazliet ievadam...
Nebiju nekad bijis kalnos, tāpēc domāju, ka šī lieta ir jālabo. Kā jau mūsdienās pieņemts –meklēju info netā, kur pēc neilga laiciņa sapratu –Elbruss –kāpēc? Nu vienkārši tāpēc, ka forši- Kaukāzs, atgriešanās kādus gadiņus pagātnē, piedzīvojumi, jaunas tradīcijas, droši... hmmmmm uz šo punktu neliku tik lielas cerības, bet nu ... un tāpēc, ka vajag taču ekonomēt – aizbraukšu uz kādu citu – gribēsies augstāk un sanāks atkal braukt – neizdevīgi...
Pierunāju lietuviešu puisieti –Aurimas Draugelis, tautā saukts – Ava. Kādas divas nedēļas pirms brauciena notikās sapulce, kur ieraudzīju grupu, ar kuru dosimies šajā pasākumā –esam paši jaunākiem un pilnīgi bez pieredzes, liekas, ka vienīgie! Stresa nav! Uzzināju par inventāru un tādām lietām, starp kurām bija ļoti daudz svešvārdu.. bet nu “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”.
Inventārs nebija vispār, atskaitot, zeķes, šortus, bikses un tādas lietas –nācās meklēt, aizņemties utt... beigās sadabūju, paldies, Kaspar, Leon, Ģirt, Zigi...
Ar smagos treniņos uzkrāto pieredzi hmmmmmmm viens treniņš –drīzāk sapulce Nr.2, kur abi ar Avu pirmo reizi dzīvē ieraudzījām karabīni, sistēmu un dzirdējām daudz svešvārdus.. 10. jūnijā plkst. 15.00 devāmies ceļā uz Elbrusu. Grupā 11 cilvēku kopā ar instruktoru Zigi. Rīgas –Maskavas autobuss –tagad papildus visām ekstrām tur rāda arī video –nu burvīgi.. pirmā pietura Daugavpils –uzreiz arī pirmais dialogs ar stjuarti – kavēt nav labi... mierīgi paskaidrojām, ka bija darīšanas un ka šoferis trasē gan jau atgūs nokavēto... – stjuarte izrādīja sapratni.
Krievija!!! Nu jauki –viss tik lēts, viss tik lēts –nu nezinu cik putekļusūcēji maksā, bet nu padzerties gan var lēti... Pēc fantastiskas nakts satiksmes autobusā esam ieradušies Maskavā. Paņemam somiņas un dodamies draiskā izbraucienā ar metro, mikriņiem un pēc kādas stundas jau esam lidostā... esam ieradušies stipri agri un sanāk gaidīt lidmašīnu uz Min Vodi–mierīgi vērojam bardaku... beidzot sākas reģistrācija –pirms mūsu grupas rindā ir pāris cilvēku – pēc pāris minūtēm pirms mums jau ir 10 cilvēku –viņu skaits palielinās... jauki –mēs izrādām sapratni, jo visi taču kavē lidmašīnu, ātrumā nepateikšu uz kurieni, vai tik nebija Vladivastoka... hmmm tas turpinās kādas 40 min –visi kavē – ierodas arī lidmašīnas pilots parunāties vai viss kārtībā un vai neviens nekavē – protams, uzrodas vēl pāris kavētāju... hmmmmm nu ko – stunda ir pagājusi un rindā atkal pirms mums ir pāris cilvēku...

Varētu teikt, ka šeit ievads beidzas –neguli, mans mazais draudziņ, sākas iztirzājums...
Esam ieradušie Kaukāzā ārā +30 –svīstam... mūsu autobusiņš jau gaida – zili balts vecais “Zil” ar dažādiem skaņas efektiem un caur Naiļčikas tirgu un autoservisu, kur tiek nomainīts kaut kāds sūknis busiņam, dodamies uz Bezengijas nometni (2000m).
Ekstras ir visās malās –pa šoseju klīst ganāmpulki, jaunskungi moči ar ēzelīšiem, ir arī kovboji, kas sēž uz zirga un dzer šņabi –viss ir kārtībā!
Paceļam paņemam Huseinu –vietējais džekiņš ap 40 un lēnām malkojot vietējo vīnu salīdzinām valstu dabu, ekonomisko situāciju un pamazām nonākam līdz kalašņikova automātiem, kas esot gandrīz katrā ģimenē –nopirkt it kā neesot nemaz tik viegli –200 USD...iešaujas prātā paruna “Sargies pats, tad Dievs Tevi sargās”... bet tā kopumā cilvēki mierīgi, draudzīgi un pretimnākoši. Tālāk saruna risinās ap kāzu tradīcijām – te viss ir ļoti vienkārši – problēmas tiek risinātas tādā veidā, ka meitenītēm neko neprasa, viņām nav nekādas teikšanas un vienā brīdī viņām vienkārši ir vīrs, kuru viņas, protams, mīl... principā pareiza attieksme –nav ko tur “tukšus salmus kult”... nu jauki... džekam ir foršāk –viņš vairumā gadījumu ierauga, ko tad viņš prec, kā arī šķiroties īpašums paliek viņam... ir arī izņēmumu gadījumi, kad satiekas, aiziet uz kādu randiņu un tā.. randiņu skaits var būt maksimums trīs, tad jau ir jāprec.. savādāk nav solīdi –cik var stiept garumā... bet nu visos gadījumos izšķirošais vārds pieder vecākiem, hmmmm diemžēl aizmirsu pajautāt kāda ir viņu attieksme pret gejiem.
Ceļš uz nometni paliek mazliet nelīdzenāks, nu vairs ar volgu vai žiguli neizbraukt –vajag vismaz bobiku! Ārā jau tumšs un tā draiski kratoties esam nonākuši nometnē... tiek ierādītas trīs istabiņas –divās dzīvo pa četri, vienā trīs –manējā! –es, Ava un instruktors Zigis –nodomāju, ka šeit liekas, ka viņam nepaveicās, bet nu...
Pirmā nakts! Pamostos! Ārā pērkons! Kaut kur kaut kas pil! Pagriežos mazliet savādāk! Slapjš! Sasodīts, manam spilventiņam līst virsū! Pieceļos! Mazliet pārbīdu mēbeles, lai nepil virsū! Viss mierīgi! Guļam tālāk...
Rīts! Izeju ārā! Opā huuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuuu kalni! Esmu nonācis pareizi! Ārā mazliet smidzina! Atskan zvans! Jādodas ēst! Pēc brokastīm dabonam inventāru –pirmo reizi turu rokā lomiku tipa leduscirkni – domāju, kur to mēslu likt – kļūdaini! Vēl galīgi nepieredzējis! Tagad es bez lomika jūtos kaut kā nekomfortabli pat ejot Valdlaučos uz veikalu...
Diena it kā brīva –esot tikai jāsagatavo viss rītdienas pirmajam pārgājienam... ar Avu paņemam vīnu un izdomājam doties pastaigā pa kalniem... Skati tiešām spēcīgi visapkārt! Gribas vienkārši sēdēt un skatīties!
Ak!!!
Bet cik nu tā sēdēsi –vajag pamēģināt uztaisīt kādu maziņu nogruvumiņu... nu nekas īpašs nesanāk... vēlāk satiekam savējos, kas arī devušies pastaigā, mums saka, lai pa akmeņiem ejot uzmanīgi, jo varot lavīniņu uztaisīt... hmmm nu jā –vai vai vai...Atgriežamies uz pusdienām un lēnām sākam iepazīties ar vietējiem –starp viņiem ir arī Zuļa – kalnu meitene/ oficiante... vēlāk visas sarunas tiek risinātas ar viņu...
Pirmais pārgājiens! Paēdam brokastis un dodamies ceļā uz 2-3 dienām. Sākās lietus! Skatos kā citi velk ārā visādus lietusmēteļus – nu neko darīt, man nav lietusmēteļa, bet vai tāpēc man besis mazāks kā pārējiem? Beidzot sasniedzam telšu vietu! Grupa tiek sadalīta divās daļās –lai būtu vieglāk organizēt visus saimnieciskos procesus... mēs esam 6 puisieši –apšaubām vai tas ir labi, jo kāda sievietes roka ēdiena gatavošanā nenāktu par ļaunu, bet kā izrādījās – nepaveicās otrajai grupai, jo viņiem nebija Slava.. saimniecisks jaunskungs, ar savu fīču un tekstiem “Kam virsotne būs pirmā, kam pēdējā”, “Tie, kas aizraujas ar kalniem, dabīgā nāvē nemirst” “...varbūt atpakaļ vairs nekas nebūs jānes, jo nekas vairs nebūs vajadzīgs!” utml.
Uztaisām teltis un ar Avu dodamies nelielā izgājienā. Atrodam plāksnīti ar trīs 23 gadus veciem alpīnistu vārdiem un foto, kas 2003 gāja bojā lavīnā, kā izrādās ir pilns ar visādām plāksnītēm, kas tā vai šitā ir gājuši bojā. Starp tiem pilns esot ar lietuviešiem... vēlāk Avam to ik pa brīdim atgādinājām –lai nezaudē modrību... Ejam atpakaļ, sniega kārta izrādās pa plānu un es stāvu ar abām kājām upītē... tobrīd vēl nezināju, ka divas nedēļas mēģināšu izžāvēt zābakus.
Paēdam kaut kādu putriņu un dodamies gulēt –teltī trīs cilvēki – blakus džeka armijas guļammaisam, ar kuru pat Arktikā varot gulēt noklāju savu silto, bezgala ērto Maximas guļammaisu... Nakts mierīga! Mazliet salst!
Pēc brokastīm dodamies uz ledus nodarbībām! Forši! Beidzot iemēģināšu dzelkšņus un lomiku! Apkārt superīgi skati! Tiešām! Ir jēga aizbraukt un redzēt! Esam nonākuši līdz vietai, kur jāvelk dzelkšņi, jo sākas ledājs... man dzelkšņi izrādās, ka neder –viss mierīgi! Liek atgriezties atpakaļ, jo bez tiem man neesot ko darīt... sēžu un čakarēju metāla gabalu līdz beidzot tomēr kaut kas sanāk un fiksi fiksi pieskrienu pie grupas.. Kāpšana pa ledu. Jauki! Pirmajā kāpienā salaužu dzelksni! Besī! Tāpat jāiet atpakaļ –nu jau ne līdz teltij, bet gan līdz pašai bāzes nometnei... Pasaka, lai paņemot gāzes baloniņus līdzi un uzpildot. Ava nāk līdzi, jo vienam kalnos taču ir bīstami. Ejam! Sākas lietus... pērkona lietus... migla... forši neko neredzam, nezinām īsti vai ejam pareizi... bet intuīcija man ir spēcīga! Viss mierīgi! Nu protams, esam iznākuši pareizi! Slapji ieejam iekšā ēdnīcas mājā un palūdzam tēju, mums iedot tēju, otro un zupu! Iepazīstamies ar Adalbī –vietējais puisietis –instruktors! Pēc izskata nepateiksi, ka puika pa kalniem močī, ka maz neliekas un ka tiek sūtīts visās svarīgākajās glābšanas operācijās. Viņš pastāsta par vēju kalnos, kad džeks 300m pa taisnu gabalu ir gājis 5h –tipa iecērtot lomiku sniegā un turoties un tad lēnām mēģinot virzīties uz priekšu. Vēl lai sajustos mierīgi pasaka, ka pagājušo gadu Elbrusā bojā aizgāja 43 cilvēku un kad uznāca vējš un vienu meitēnu vienkārši pacēla gaisā un “izsmērēja” pret klintīm –saprotu, ka diēta ne pie kā laba nenoved! Palūdzam, lai gāzi uzpilda, paņemam dzelkšņu pāri un šampi! Avam dzimšanas diena! Pirms ceļa izdzeram aliņu, lai kalnos labāk varētu orientēties un dodamies atpakaļ. Ejam! Besis, ka esi vesels! Bet nu nomākam līdz teltij! Visi kopā svinam Avas dzimšanas dienu! Žēl, ka Slava tostu neteica...
Rīts! Dodamies iekarot pirmo virsotni “Brno”! Kāpjam un kāpjam – esmu saguris, ka maz neliekas! Esam tikuši apmēram līdz pusei, sākas sniegputenis! Instruktors nolemj, ka jāiet atpakaļ, jo varot slikti beigties... prātīgi teikts! Tāpat jau nav spēka iet tālāk! Ejam lejā! Apnīk iet –jāpašļūc uz dibentiņa! Nu feini –pirmo reizi saprotu lomika jēgu –var bremzēt, stūrēt utt.
Atgriežamies palēnām –uzsvars uz vārda –palēnām – Bezengijas nometnē. Pērkam alu pie Zuļas! Tosts par pirmo neveiksmīgo virsotni! Vakarā izdomājam iet pirtī... esam tikai četri gājēji, pārējie izdomā iet gulēt, jo rītā būšot smags gājiens... un? Pirtiņa feina! Krāsns tāda ka veselu fermu var apsildīt, ir arī baseiniņš...
Nākamā diena tipa brīva! Ārā līst –līdz šim laiks nav īpaši lutinājis. Bet nu ejam trenēties uz klintīm –stresa nav –mazliet vairāk slīdēs –nieki. Lietus turpinās un puse grupas atgriežas atpakaļ tā arī nepamēģinājuši, mūs ar Avu šī problēma neskāra.
Rīts! Brokastis –skatos un priecājos, kā cilvēki daiviņām vien dod iekšā ķiplokus. Saka – ???? ??????! Veselīgi taču!
Ārā līst! Principā ir izkristalizējušies trīs vārdi –migla, lietus, žāvēšana... dienas otrā pusē ar Avu ejam uz ūdenskritumu – šeit kāpjot pa ar zāli apaugušām klintīm es pārliecinājos, ka bez lomika vairs nekur neiešu! Arī Ava domāt tā pat –kā nekā, ja nebūtu lomika iespējams nākamā vieta būtu vietēja slimnīca vai iepazīšanās ar veterinārārstu –kas, kā teikt, ir universāls džeks ciemā –ārstē visu un ir Darvina teorijas piekritējs hmmmmm padomāju –tas nav iespējams dēļ Allaha! Bet kopumā viss labi!
Atkāpei –runājot par Allahu! Vietējiem puisiešiem jau arī iedzert gribas...bet ticība neļauj... īpaši nedzer ne alu, ne vīnu –viņi vairāk spiež uz spirtu, bet tas nav svarīgi –galvenais ir, ka viņi dzert to no tējkannām, lai Allahs domātu, ka viņi dzer tēju! Godīgi sakot –mani arī viņi piemānītu...
Nākamā diena! Ejam augšā uz kalnu namiņu. Pa ceļam nekas īpašs nenotiek, neviens nekrīt, visi elpo mierīgi, mazliet smidzina. Pēc pārgājiena, kur kārtējo reizi sastopos ar besi, esam uzkāpuši līdz mājiņai. Priekšā ir St. Pēterburgas sieviešu jogas grupa! Jogā ir spēks! Kundzes uz 40-50 gadiem mācās arī džudo –komentāri lieki... Satiekam Adalbī. Viegli teikts, ka viņam ir apnikušas šīs kundzes... Pienāk viena sieviete pie viņa un saka – bi skazalji shto cerez 5 minut idjom! Puisietis – znajesh u nas 5 minut eto chas! –Pēc sejas grūti bija pateikt, ka dāmiņa ir apmierināta ar atbildi...
Laiks ir noskaidrojies un visi domā iet kaut kur pastaigāt pa kalniem... Slava saka, ka dzirdēja, ka augšā ir vēl viena mājiņa, kas ieputināta sniegā. Viņš došoties rakt –citi arī dodas rakt... es tā kā nepārāk gribu kaut ko rakt... ar Avu nolemjam jau šodien sasniegt virsotni... elementāri... ejam pa akmeņiem līdz nonākam līdz klintīm –Ava prasa –Vai tur ir sarežģīti? Es atbildu –interesanti! Ierēcam! Sāku kāpt uz augšu –viss drūp un krīt Avam virsu. Skumji! Avam apnīk un viņš saka, ka pagaidīšot kamēr es uzkāpju un tad kāpšot. Lietuvieši arī kaut ko prātīgu var pateikt... Es esmu uzrāpojis pa akmeņiem, kas kustas drūp utt. un sapratu, ka nu vairāk īpaši nevajadzētu izaicināt likteni... kāpj Ava, pēc mirkļa dzirdu interesantas skaņas –Ava nokrita! Paveicās, jo iekrita sniegā! Iešot atpakaļ, jo esot sasities! Es sēžu un domāju –opā a kā tad nu mēs iesim lejā? Ok, sēžu tālāk un skatos dabu! Pēc brītiņa dzirdu, ka birst akmeņi –Ava mēģina kāpt vēlreiz! Palēnām uzkāpj! Protams, līdzi ir arī alus, kas par laimi Avam krītot nav sasities. Sēžam un skatāmies, ka augstāk gan netiksim, bet nu nekas! Labi sēžam tepat! Sākam skatīties, kā tikt lejā hmmmmmmmmm teiktu – nekā, jo pa to pašu nevar kāpt –lejā ir stipri grūtāk iet... otrā pusē ir taisna siena... sēžam tālāk...vēl vienā vietā ir it kā lielie akmeņi, bet nav redzams vai pēc tam tiksim tālāk... jauki... redzam tālumā Slavu! Nodomājam, ka šitas jauneklis mūs noteikti gribēs izglābt! Stresa nav! Paklaigājam! Un pēc pāris minūtēm mūs arī sadzird! Uznāk migla nu vairs tikai sadzird... sēžam tālāk... migla pāriet... redzam Slavu kopā ar viņu ir pārējā grupa... hmmmm viegli iedomāties, ko viņi par mums domā –Slava saka, lai mēģinot iet uz, tipa, trešo pusi un tur pa lielajiem akmeņiem lēnām uz leju... Paldies! ....viss mierīgi stresa nav –jāiet gulēt! Mājiņā turas normāls mīnuss! Aizmigt pagrūti un tā novārtoties - 4 no rīta –jāceļas –jāiet uz virsotnēm! Nu ja jāiet, tad jāiet!
Sagurums tāds pieklājīgs! Bet nu uzkāpjam Gidonā! Skats uz Elbrusu! Ārā laiciņš arī feins... smuki jau... Pēc brītiņa uzkāpj arī Zigis un saka –ka šitā neesot virsotne, ka virsotne ir tā blakus – huuuuuuu! Zigis sāk skatīties un saka, ka iet uz turieni tālāk ir ļoti bīstami, jo ja krīt tad vienkārši kādu km uz leju... tiek prasīts visu viedoklis vai iesim vai nē – viņš paskatās uz mani un es saku – ka ar savu plašo pieredzi kalnos, es tomēr atturēšos pateikt cik tur ir riskanti...beigu beigās nolemjam, ka neejam... nu neko... pēc fotosesijas dodamies lejā.
Esam bāzes nometnē! Migla, lietus... viss kārtībā... spēlējam kārtis... ejam pēc iepriekš pasūtītā alus –alus nav... būšot kaut tipa rīt... bet puisietis uzdāvina konjaku, lai atrisinātu domstarpības – pareiza pieeja... Viens cits no mūsu grupas bija pasūtījis baterijas –viņam viņas veda nedēļu... tad parunājamies ar Adalbī –šīs saka – ?? ???????? ?????? –??????? ???? ?????!!! Ierēcam mazliet...
No rīta laiciņš ir labs spīd saulīte un mēs dodamies trešajā gājienā pa Bezendijas ledāju kādus 18km uz kārtējo kalnu namiņu. Ejam, ejam, ejam, ejam, ejam... ar Avu atpaliekam pa kādu stundu no grupas... sēžam uz ledāja šortos –ārā nenormāls karstums, jo uzspīdēja redz saulīte –sāku izprast viņu mūziku, kad vienkārši sēdi un kliedz – ai jaaaaaaaa Uuuuuuuuuuuuuuuuuu eeeeeeeeeeeeeeee ... ... turpinām ceļu...esmu atguvis nu jau kādu 58 elpu... Esam atvilkušies uz kalnu namiņu –man ticis numuriņš ar skatu –pie tam kādu –ledājs, kalni –dzeru tēju un vienkārši baudu skatus!!! Ir ko redzēt! Vējš pieņemas un mājiņā starp dēļu spraugām sāk normāli pūst... uzvelku džemperi, otru džemperi, jaku, cepuri un ielienu savā Maksimas guļammaisā... nakts –ārā vēja brāzmas oj oj oj... iekšā pūš mazliet mazāk –dēlīši tomēr aiztur kaut ko –vismaz sniegs īpaši netiek pūsts iekšā –viss pieļaujamajās normās... mājiņa ik pa brīdim mazliet sašūpojas –sajūtas labas... 4naktī ceļamies, lai beidzot uzkāptu līdz galam kādā virsotnē... pēc neliela gājiena liek sasieties virvēs, jo esot plaisu rajons –man actiņas iemirdzas... nu jā ... pēc cīņas ar kārtējo besi esam uzkāpuši virsotnē... apkārt redzamība nav nekāda spožā –virsotne saucas latv. Debesu virsotne... –teiktu – tematiski... ejam atpakaļ un atgriežamies mājiņā... Man rodas viedoklis par virvēm –kāda jēga, ja neviens neiekrita nekādā plaisā? Nesaprotu, kāpēc daži mazliet dīvaini paskatījās... nolemjam te vairs nepalikt un doties uz bāzes nometni –super! Atkal šis draiskais pārgājiens pa ledāju mājup !
Bāzes nometne! Runājam ar vietējo tantiņu un sakām, ka bijām Debesu virsotnē –to nosaukumu viņu valodā aizmirsu un tāpēc saku krieviski, lai viņa pārtulko –viņa nezina kā viņu valodā ir debesis –nu jā –viņiem laikam ir tikai migla... Nākamā diena ir pēdējā –protams –žāvējam! Vakarā pēc ilgām diskusijām esam tomēr paņēmuši pirti, pasūtījuši šašliku –no rīta nokautu aitiņu – viss feini...aunu negribēja ņemt -man jau gan patikās –paņem pa 2000RUB aunu un pāris dienas nepar ko neuztraucas... Pienāk vakars dodamies pērties... pēc brītiņa klāt vietējais zellis, kas neko nesakot stāv pie pirts un cep gaļu... lai tik šiverē... Zigis stāsta stāstus par alpīnistiem par Elbrusu... stāsts par nāvēs gadījumu, kur nelaimes gadījuma paskaidrojumā bijis rakstīts: “tobarisch lomanosov spustilsja niz na lavinke”... ir labākais!
No rīta kravājam somas un dodamies uz Elbrusa ciemu... ciems spēcīgs –govis vairāk kā cilvēku! Esam dabūjuši viesnīcā dažus numuriņus... viss ir forši!
Rīts! Ņemam mantiņas un dodamies augšā uz vietu, no kuras iesim uz Elbrusa virsotni. Došanās iesākumā ar busiņu, ko nomaina trosu vilcieniņš un tad sēdekļu pacēlājs. Ārā migla un mazliet snieg –divu stundu gājiens līdz “bočkām”, kur tad arī paliksim vēl divas dienas un mēģināsim iekarot virsotni... Esam klāt 4100m augstumā nometne–ieejam iekšā – viss feini – grīda mazliet apledojusi, izlietne pilna ar sniegu –sajūta, protams, Tu esi mājās! Istabas temperatūru var norakstot ar diviem pāriem zeķu, siltajiem zābakiem kājās, divām biksēm, vilnas cimdiem, diviem džemperiem, jaku un cepuri... –aizmirsu pateikt –nekurina! Un šodien ir Līgo vakars! Protams, ceram, ka Latvijā līst... bet, vilšanās...liekas uzņēmām visu uz sevis! Esmu uznesis augšā alu un sieru! Latvijas prese! Citiem pārsteigums, mazliet svinamies. Plkst. kādi 8 vakarā un vairums jau ir likušies gulēt. Alus beidzas un Uldim rokā parādās konjaks “Elbruss”, esot pa malciņam tikai, jo rīt savādāk būs grūti kāpt. Njaaaaaaaa augstākie/ aukstākie Jāņi manā mūžā!

Virsotnes diena! 5 no rīta! Esmu nobriedis uzkāpt! Jūtos hmmmmm neizgulējies! Kāpjam!
Kāpjam!
Nekas nav mainījies –kāpjam!
Citi jau ir izgājuši stipri agrāk –kādos 3 no rīta!
Laika apstākļi –skaidrs laiks – viss forši! Mazītiņš sīkumiņš –vējš, kas brīžiem gāž no kājām nost un kas paceļ no zemes sniegu, kas pārvēršas pilnīgi par krusu... vēlāk dzirdēju, ka šādā laikā parasti nekāpjot, bet...
Instruktors Zigis pasaka, ka ejat katrs savā tempā un augstāk pagaidiet! 6 cilvēki esam uzkāpuši augstāk, kur gaidam pārējos –skatāmies, ka viņi klāt būs pēc kādas pusstundas –šādā vējā nosalsim pa pusstundu, ka vai nu... Pieņemam lēmumu doties tālāk, jo redzamība ir skaidra un vieta, pa kuru jāiet ir labi redzama. Domājam, ka Zigis būs riktīgi nikns, atkal –bet...
Kāpjam! Paguļam sniegā! Kāpjam! Paguļam! Mēģinām elpot! hmmmmmm domāju, kā šādā bezgaisā var rasties tāds vējš! Visu laiku sanāk pretvējš, sniegs tiek celt gaisā un seja nepārtraukti ir slapja! Besis ir šausmīgs! Paguļam sniegā! Jau kādu 20 reizi domāju, ko es te vispār daru un ka neesu nekāds kalnu kāpējs, alpīnists vai vienkārši censonis... bet ceļos un eju tālāk – ir jāuzkāpj! Kāpju! Pēkšņi jūtu, ka ir atsējies dzelksnis, apsēžos, izvelku roku no cimda, lai aizsietu dzelksni –tik pat ātri slapju, apsalušu ielieku atpakaļ... sēžu un domāju, kā aizsiet to sasodīto dzelksni! OK! Sagriežos mazliet savādāk un izdodas aiztaisīt, sēžu un sildu apsalušās rociņas –viss mierīgi –domāju, ka šādā laikā tie, kas Elbrusā piedraudējuši apšaut visus, kas tuvosies viņu slēptuvēm, nenāks ārā.
Turpinu kāpt! Skatos, ka viens no mums sešiem ir ticis tālāk, 4 esam puslīdz vienkopus un viens ir sācis atpalikt. Kāpjam! Ava ir ieslēdzi autopilotu... Slava ziež pret apdeguma krēmu liekas, ka pilnīgi nesaprotot kāpēc? Tagad jau ik pēc 10 soļiem ir pauze ar 10 dziļām ieelpām plus tam visam pa vidu pārdomu brīži guļot sniegā. Domāju, kāpēc vispār kādam teicu, ka braukšu te, kāpēc man to vajag? ... “Umnij goru neidjot – umnij goru oboidjot”... bet tik un tā, ceļos un močīju savus nākamos soļus.
Iet sanāk ar tādu kā līkumu, lai netiktu plaisu rajonā, jo tad ir “visu labu”. Līdz šim virsotni redz tikai pa gabalu, bet nu redzu pēdējo kāpumu –apsēžos! Kāda velna pēc es spēros šo gabalu! Šādā stāvumu man tiešām nav iekšā kāpt! četratā sēžam apēdam kādu aprikozi un riekstiņu un skatāmies kā kalnā iet mazi, mazi cilvēciņi! Ava neēd, jo kaut kas ar kuņģīti... Huuuuuu bet ja tik tālu ir tikts, tad nu līdz galam –kaut vai rāpus hmmm jau tagad ir rāpus gandrīz Ok! Nu tad guļus... Labi, ka te vējš ir mainījis virzienu un pūš it kā no apakšās. Nu jau pauze un atelpas mēģinājums sanāk gandrīz pēc katriem 3 soļiem. Galva iesāpas mazliet ik pa brīdim, bet nav tik traki un īpaši traucējoši... hmmmm ak jā, sanāk arī vienkārši pasēdēt un pagulēt sniegā! Vējš nav mazinājies, ir tikai mainījies virziens!
“Ai kājas tik vieglas, bet tomēr nenes...” redzu to sasodīto virsotni, bet nu besis ir, ka esi vesels! Satiekam puisieti, kas aizgāja ātrāk! Šīs nāk atpakaļ! Stāsta –vienā brīdī esot gājis, galvā sāp un pēkšņi viss tumšs! Huuu! Ko nu?!? Domā pasēdēt un atpūsties! Sēž, bet nepāriet! Viss tumšs –sāk taustīties ar roku –izrādās cepure acīm virsū uzkritusi.... Normāli ierēcam...
Pēdējie 100!!! Jau 876 reizi domāju, ko es te daru! Bet kāpju tālāk un kas ir pārsteidzošākais –cilvēks kas pirms brauciena nebija bijis kalnos un nezināja, kas ir karabīne –var uzkāpt! Es uzkāpu!!! Sasodīts –uzkāpu! Elbruss! 5642m! Esam pēdējie 4, kas šodien ir uzkāpuši! Fotografējamies! Uztaisu kūlenīti! Sēžam un vienkārši skatāmies skatus! Vējš zēvelē, tā ka pret vēju pat grūti paskatīties, bet ... šobrīd jau piedrāzt...
Kāpjam lejā... nemaz tik viegli neiet –bet nu tiekam –ejam iekšā savā būdiņā un sagaida aplausi un daudz laimes vārda dienā –nu jauki jau...
No 11 cilvēkiem uzkāpa tikai 5. Tiem, kas neuzkāpa bija it kā otra iespēja kāpt nākamajā dienā, bet izdomāja, ka tomēr nē –a vajadzēja! Laiks super! Skaidrs un vēja nav! Teiktu –pastaiga! Nu bet neko darīt! Visi dodamies lejā uz viesnīciņu, noliekam mantiņas utt.. diena brīva! Ar Avu paņemam aliņus un izdomājam iet uz kādu tuvāko ciematu, kur cilvēku skaits ir vairāk nekā govju un uzzināt, ko te var darīt un varbūt sanāk nopeldēties kaut kur. Sākam stopēt mašīnas! Apstājas viena tantīte. Runājāmies un beigās sarunājam, ka brauksim kādus 150km uz vienu pusi uz karstajiem ūdeņiem, tad šoferīte pagaidīs kamēr mēs stundiņu papeldēsimies un brauksim atpakaļ.
Ja man prasītu kā es savā galviņā iedomājos karstos ūdeņus, tad nu noteikti ne vienkārši akmeņainu dīķi ar izbetonētu apmali, ar ūdeni saduļķotu ūdeni, kur pa aprūsējušu trubu tek iekšā karstais ūdens un otrā pusē tek ārā... bet pofig! Izbaudām 39 grādu ūdens temperatūru, pa trubu tekot tipa 52 grādi. Izdomāju aiziet pēc aliņa –ieeju bārā saku, lai dod 2 vietējos. Man dod “Terek”! Es saku, lai dod kaut ko citu, jo visu laiku tikai šo dzeram... tad viens džeks paceļ ačteles no galda un saka –???? ???????!!! Es nu Ok –paņemam kaut kādu stiprināto alu –ir OK! Tad sanāk parunāties ar džeku no Čečenijas, viņš saka, ka TV pārspīlējot –nav tik traki, šur tur it kā sprāgst, bet nu stresa nav!
Stunda nu ir pagājusi un mēs dodamies mājup! Pa ceļam aptur menti un arī mums prasa dokumentus! Mums, protams, nav... esot jāmaksā 30USD sods... sakam, ka ir tikai 20USD –mūsu šoferīte runājas, bet nu nesanāk... tad saku, ka es iešu runāties –sēžu policijas mašīnā un stāstu šim par kalniem, apmēram to, kas šeit sarakstīts... bet nu šis ir ciets kā krams un saka, ka viss ir kārtībā un kā mūs vienkārši aizturēs uz 3 diennaktīm personības noskaidrošanai... tad saprotu, ka man tomēr ir 30USD –dodu policista kungam a šis saka – A ja neberu! Es tādu oriģinālu jautājumu pretī – pocemu? Šis – a ti ne ot dushi dajosh! Opaaaaaaa!!! Es saku – davai vot tak – ja vijdu i dam etoi zhenshine i ona bam dast ot dushi! Policists – davai! Jauks dialogs!
Vairāk īpašu starpgadījumu nebija .. tikām atpakaļ uz viesnīcu, kur vakarā noslēguma pirtiņa utt. Šeit izskanēja piedāvājums doties uz Momblānu, kur pretī atskanēja atbilde – momblan otdihajet!
Nākamajā dienā jau braucam uz lidostu, lai dotos mājās! Lidmašīnā viss mierīgi –tikai pēdējās rindās kāds vemj... bet nu esam Maskavā! Šeit nekas īpašs –tikai sastapšanās ar policiju un dokumentu pārbaude –citam kārtējā dokumentu pārbaude...
Un visbeidzot! Rīga! Un viens varens brauciens garām!

Nobeiguma daļa...
Morāle, secinājumi, ieteikumi utt... hmmmmmm ... vienkārši ir vērts aizbraukt... redzēt šo – nu jau eksotiku, sajust, piedzīvot, parunāties ar cilvēkiem, kas domāšanā, darbībā un galvenais humorā ir stipri tuvāki nekā šobrīd esošie brāļi itāļi, portugāļi... pat nevajag kāpt –var atpūsties savādāk –mierīgāk... tur viss ir un cilvēki dzīvo –dzimstība lielāka kā Latvijā –varbūt tāpēc, ka bezdarbs augsts un nav ko darīt... OK neņemšos spriest... hmmmmmm un ja tiešām nav ko darīt, sauļošanās un peldēšanās ir apnikusi, tad var uzkāpt kalnā ... sajūta ir fantastiska!!!

© Jaņis