Kā es braucu uz Alaukstu tēju dzert.
Vopšem tā divi veci visiem sen pazīstami koriši Zauls un Pokemons piedāvāja pabraukt ar slēpēm apkārt ezeram (lielam ezeram Alaukstam) ar zaķa ausīm. Ja izteikties precīzāk, jo stūlbāka ideja jo vairāk cilvēku piekrīt un es arī tai skaitā.
Sāksim ar sestdienu agri no rīta mēs ar šmigu izbraucām no rīgas jo man bija paredzēts basis 12.00 kad nokļuvām Smiltenē izrādijās, ka basis sākās 18.00! Tā nu gadijās, ka biju piečakarējis šmigu un viņa draudzeni. Nebija ko darīt tāpēc paņēmām vienu filmu lai atrāk laiks paietu. Ieradāmies pie šmigas un tur jau priekša viņa labā muterīte cepa kotletes. Mamma bija mazliet pārsteigta, ka mēs ieradāmies ar meiteni, jo parasti mēs esam divatā (ar šmigu) mammai pirmais jautājums kuram tad ir tā draudzene mana vai šmigas, kad viņa uzināja, ka tā ir šmigas draudzene, bija vēl pārsteigtāka. Te ir jāpiebilst, ka šmigas tētis ir izspļāvis versiju vai tik mēs nēsam zilie, jo kopš bērna kājas kopā tusējam.
Pienāca vakars, sazvanījāmies ar šmigu un sarunājam satikties un iedzert. Jāpiebilst, ka daži bremzes ar zaļu mazdu no Rīgas laicīgi nevarēja izbraukt. Ar visu to dzeršnu sanāca, ka biegās aizbraucām pie Lapinena uz māju. Kad ieradāmies, tur jau mūs sagaidīja beremzes ar zaļo mazdu.Pelmenis izcēlās īpaši starp viņiem, viņš skāļi klaigāja un žestikulēja bez tā visa vēl mēģināja visus apķer nu paši saprotiet, sakarā ar valentīndienu . Pirms došanas pie Lapinena es pamanījos uztaisīt lielo skrūvi (2l shverps ar 0,7 šņabi), kuru mēs pie Lapinena principā ar Pelmani arī nokodām. Tad nu, kad normāli cilvēki liekās uz nakts dusu, mēs ar augstāk pieminēto personu devāmies valentīndienas (valentīnnakts) reidā pa Smiltenes krogiem. Nepagāja ne 30 min. kad savu draugu jau biju kautkur pazaudējis.
Krogā satiku meitni, ja godīgi tad korpulentu, bet simpātisku es viņu mazliet apsaukāju pa resno, kaut gan pats sveru 105kg, viņa apvainojās un aizgāja. Tā nu es visu vakaru tusēju, pats īsti nezinu ko drīju, drīzāk neatceros. Vairāk ap rītu aizvilkos uz Kungiem, tur es sastapu savu pazudušo Pelmeni, viņs nebija labākā stadijā pa mani. Nezinu kā tur viss iegrozijās bet gājam uz citu krogu, te nu sākās pats itresantkais, stulbais pārtikas produkts - Pelmenis man iespēra pa pakaļu, tāpat vien, es biju ļoti dusmigs, knapi savaldījos lai viņam neiesistu pa tirliķi tāpēc situ mazlit zemāk - pa ribām. Bet ar to nebeidzās aizgājam uz krogu un atkal Pelmenis izcēlas man iesita ar biljarda kiju ne pārāk stipri bet sita, tajā brīdī ja viņš nebūtu mans draugs es viņu būtu likvidējis. Savā ziņā Pelmenim nospīdēja, jo bija atnākusi tā meitene, kuru es apsaukāju, viņa mani nomierināja protams alhahola iespaidā nevarēju viņas valdzinājumam pretoties.
Kā man tālāk gāja tā jau ir mana darīšana. bet mājas ierados 6 no rīta aizgāju gulēt, jo 9ņos bija jāceļās. Pamodos vēl normālā pālī, saēdos mammas sarūpētās siermaizītes, kuras pēc pusstundas pirms izbraukšanas atstāju mazmājiņa. Aizbraucām līdz Lapinena mājai no kuras iznāca Raimonds, kurš bija vēl agrāk ieradies mājas - ap 7ņiem un bija vēl valentīna nakts iespaidā karoče tikpat labs cik es, pēc īsas sarunas mēs nonācām pie slēdziena ka ar igauņi slēpēm ātri nedrīkst slēpot - nolikumā tā rakstīts.
Pa ceļam vēl vienu reizi pavēmu. Kad vēmu kaut kāds vecis brauca garām ar riteni un skatījas uz manis, man nervi neizturēja un metu viņam ar piku, žēl ka netrāpiju...
Kād nonācām alaukstā un izkāpām no mašīnas pirmais, ko Raimonds izdarīja - padejoja uz savas mazdas kapota, ko pēc neilga brīža mēģināja ar roku, no otas puses iztaisnot. Aizgājām samaksāt dalības maksu un nokāsām no pokemona ausis. Kad piešuvu ausis pie cepures vairāk izkatījos pēc ēzeļa (lapinens nepiešuva ausis, bet viņam bija lielas zilas briles un viņš man atgādināja lielu laimīgu drozofilu). Tad mēs devāmies distancē, pēc pāris kilometriem es sapratu, ka nu ir sūdi vakar intensīvi dzertā inde nāca pa visiem galiem arā. Protams augstas klases sportisti kā piemēram Ūpis, Ūldiņš, Lapinens un Pelmenis ar visām pohām, aizslēpoja vēja spārniem, iespējams, ka viņiem nebija igauņu slēpes. Tā nu mēs viena liela laimīga zaķu ģimene, ar igauņu slēpēm, lēnā garā braucām uz finiša pusi, pa ceļam pamanījāmies parunāties ar bļitkotāju, iedzert minerāl ūdeni, tēju, zauls ar pokemonu visu ceļu komunicējās ar skatītājiem. Pusdistancē deva visiem tēju un pīrādziņus, mēs prāsījām burkānus, bet viņi nedeva maitas. Visu distānci mēģināju apdzīt 10 gadīgus bērnus ar čīkstošām slēpēm un zvaigžņotiem kombinzoniem. Lab,i ka ar mums slēpoja Dārta, tad jau pārējie zāķi nebūtu mani gaidījuši, visu laiku mēģināju panākt Dārtu. Pa cļam vēl izkanēja dažas labas frāzes par mani piem.( mazs zaķītis zem eglītes bet ja kaspis ir zaķītis tad jādzied maza eglīte zem zaķīša... Mani vēl pamanījās nodēvēt par zaķu tēvu, kas ved savus bērnus pērties utt.) Garajā distancē Zauls ar Pokemonu pamanījās noraut uz acīm, par ko es tikai gardi pasmējos, bet 200m pirms finiša mani piemeklēja tāds pats liktenis - gandrīz ierāvu bērzā. Pēc finiša man palikā vēl sūdīgāk, kad sākām braukt uz māju, es atkal pavēmu. Ja tā īsi izsakās ja nebētu vēmis tad pasākums būtu izgāzies...
© Kaspis 16.02.2004