30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Leonīda, Leonīds

Kofergājiens

Viss sākās kā jau parasti – es pamodos! Da nē šoreiz bija drusciņ savādāk, man piezvanīja Pokucītis. Tā laicīgi, kaut kur ceturtdienas vakarā. Viņam bija kāds piedāvājums. Sen, ka neesam tikušies līdz ar ko vajadzētu ko pasākt. Labi. Domāts darīts. Īpaši neiedziļinoties ap ko lieta grozās piekrītu. Tad uzzinu, ka ir plānoc ar kājām veikt posmu no Sabiles līdz Rendai. Pilnīgi idioti – pirmais, kas ienāca prātā. Pozitīvi ir tas, ka šis ne būt garais posms tiek sadalīts 2 daļās. Sestdien līdz Veģiem, kur Zaulam (tātad iet arī Zauls) esot kaut kādi radi, kur būs saorganizēta pirtiņa un naktsmājas. Prātīgi, es padomāju. Aa, piemirsu piebilst, ka plānotais pasākums izskatās uz 30 km ar kājām 2 dienās. Mums kā jau izsenis pazīstamiem extrēma cienītājiem tāds nieks vien ir. Pie viena noskaidroju, ka uz šo atsaldētību ir parakstījušies arī Kaspis un Uldiņš. Tātad 30draugu zieds (kaut kāds rododendrs) kārtējo reizi ir nokomplektēts. Atkal pārliecinos, ka manis pieminētie kungi ir ar apšaubāmu pelēkās vielas daudzumu, jo jamie ir nolēmuši sestdienas rītā startēt 7.45 no Rīgas autoostas. Pozitīvi, ka neesmu Rīgā, bet gan Vandzenē. Vīriem ar šo miestiņu jau ir patīkama pieredze! :) (Pokucīt.... Zanīte!!!) Aha, kāretējais pārsteigums. Neba jau kungiem ienāca prātā doma tā vienkārši nosoļot 15+15 km. Vajag taču arī kādu iemeslu, kaut kādu etiķeti galu galā! Un tā IR: Uzvalks un koferis. Man kā pilsonim, kas katru dienu nēsā ancuku šī ideja ne tā, ka ļoti vilina, bet nu jau vairs neko. Aktuāls jautājums par koferi. Jāņem vērā, ka ar to būs jānosoļo 30 km, tātad tam jāatbilst dažiem kritērijiem. Tas nedrīkst būt smax, tajā ir jābūt pietiekami daudz vietai asajiem priekšmetiem (nu jūs mani sapratāt :)). Un galvenais koferim ir jābūt elegantam. Jau piektdienas vakarā sāku gatavoties šim grandiozajam pasākumam, sagādāju uzvalciņu, beretīti, Aigas mamma nez no kurienes izvelk vēl 50-tajos (par to liecina atzīme uz izstrādājuma) ražotu koferi. TAS ir ideāls. Tieši tādu biju iedomājies. Uzmeklēju kurpes, no elegantākajām viena ir caura, līdz ar ko nolemju, ka startēšu ar dažādām. Vēlāk vīriem tas izraisa smīnu, diez kāpēc? :) Tā nu visi vajadzīgie pribambasi mūsu iznācienam ir gatavi, dodos pie miera. Nakti guļu tramīx, jo sestdien taču grandiozs notikums. Neatceros cik bija plkst., bet zvans no kungiem tika saņemts gana agri, vīri ir ceļā, un rokas ir aizņemtas nepārtraukti. Nerodas ne mazākais jautājums ar ko, jo par TO liecina balsis, gan klausulē, gan fonā. Kārtējo reizi izdaru secinājumus, ka vīri ieradīsies jau formā – lieliski :). Nu jau pamodies un konstatējis, ka pasākums tomēr notiek pabrokastoju, apaunu savu kostīmu un dodos uz auto. Pārsteidz laika apstākļi – līst lietus. Diezgan nopietni. Atceros par savu cauro kurpi. Sabilē ierodos vēl pirms autobusa, tā lai paspēju sagatavoties vīru sagaidīšanai. Uzklāju galdu – uz elegantā koferīša. Kā arī uzstādu iepriekšējā vakarā izgatavoto plakātiņu – LIEKI! :) jo tieši šis vārds visprecīzāk raksturo ieplānotās darbības, atgādināšu arī par laika apstākļiem – līst. Laikā, kamēr gaidu kungus no lielpilsētas, neviltotu interesi par mani sāk izrādīt vietējie iedzīvotāji. Nāk klāt, paskatās, kas uz galda (aka koferīša), kas raxtīc uz plakātiņa. Smaids iedzīvotāju sejā ir neviltots, tātad es viņiem patīku! :) pēc dažām minūtēm autoostā ierodas autobuss, no tā kāpj ārā ļooti daudz laužu, un eku šeku arī vīri uzvalkos, visi kā viens neatvairāmos plašķīšos un koferīšos. Kāds nu kuram (es domāju koferis), bet vienam par otru labāks. Atzīmēšu, ka esmu nostājies paša autobusa priekšā un rokās turu savu plakātiņu. Arī autobusa pasažieri izkāpj smaidīgi un laimīgi. Vīri ir klāt! Smaids parādās – mums visiem. Pēc garā ceļa vīri neizskatās vēl saguruši, tāpēc aicinu viņus pie galda, t.i. pie kofera. Kungi ir patīkami pārsteigti, uz ko reaģē ar līdzīgu žestu – tiek atvērti koferi. LIEKI! Katram koferītī ir pa kādam asajam priekšmetam (zauls drošības nolūkos tos ir iemānījis zeķēs – tīrās) tiek izņemti dažādi iepakojumi. Pārsvarā pārtika, kas ir ietīta avīzē. Atsauc atmiņā braucienu uz Baltkrieviju, kā arī CCCP. Kaspja avīzes saturs mani aizkustina līdz sirc dziļumiem – ķilavmaizītes ar sīpolu. Brrr, sīpoli man riebjas, bet no šāda excluzīva piedāvājuma nevaru atteikties ;). Ieturam brokastis, ak jā, laikrādis rāda nedaudz pēc 10:00 sestdienas rītā.
Un te nu vīri bija parūpējušies par kārtējo pārsteigumu. Izrādās mums šajā pasākumā būs arī īpaša misija. Nu nevaram taču mēs tā, bez iemesla nosoļot 30 km tikai ar koferiem. Visiem tiek izdalītas vārdu kartes – mēs esam „Kulas inspektori”. Un mūsu misija ir cīnīties pret kūlas dedzinātājiem. Diezgan apsveicami, varbūt pat ir vērc kādu ordeni pieprasīt? Nu vai vismaz Eiropas Savienības finansējumu! Iejūtamies tēlos. Esam kaut kādi pēteri, juri, aigari, guntari, īsti pat vairs neatceros! Tam arī nav nekādas nozīmes. Palietojam asos priekšmetus un sākam iet. Kā gadījies kā ne, vienojamies, ka jāiegriežas veikalā, lai iegādātos vēl pa kādam asam priekšmetam, kā arī kaut ko ēdamu. Jo galu galā, kas mēs par kulas inspektoriem ar tukšiem vēderiem. Nopērkam kaudzi desas un iepriekš minēto. Jau veikalā sākam apzināt potenciālos dedzinātājus. Pagaidām neviens neatdzīstas. Izvietojam pirmos informācijas plakātus pie pilsētas info dēļa, u.c. :) otrā veikalā apzinām pirmo kūlas dedzinātāju, tā izrādās ir pārdevēja. Zibenīgi tiek sastādīts akts. Dodamies tālāk. Pie katra celma, ugunsdrošības kastes, vai jebkuras citas vietas, kur ērti var novietot koferi, mēs rūpīgi pārbaudām kofera saturu – vai tik kaut kas nav pazudis? Un tad vēl Sabilē esot mēs uzrunājam kādu tanti, kas laipni atsaucas. Tā nu mēs viņu instruējām kā jāuzvedas rudenī, pavasarī, kā drīkst un kā nedrīkst. Saņēmām parakstu par instruktāžu un atbalstu mūsu kustībai. Jo Latvija deg zilās liesmās! Kā arī saņēmām atbalstu uz nākošām pašvaldību vēlēšanām. Balsojiet par partiju 30draugi.lv. Ja mūs ievēlēs – būs labāk! :) Nopietni! :) Kofera satura pārbaude un aši dodamies tālāk. Bet turpat pēc pāris metriem satiekam vēl kādu kungu, kuram bija ko teikt! Un arī Pokucītim bija ko teikt, un bija ko uzklausīt :) Kad šim kungam ieminējāmies par partiju 30draugi.lv, tad pirmais ko viņš pārvaicāja: „Ko, ko – 30 graudi!” :) bet kad pateicām, ka būs labāk, tad saņēmām kārtējo parakstu un atbalstu mūsu kustībai. Un, starp citu, visi kā viens no satiktajiem Sabilniekiem apgalvoja, ka kūlu dedzina pie TV torņa! Papildus šīm aktivitātēm katrs, kurš atteicās sadarboties tika oficiāli iereģistrēts oficiālajos stukačos!
Turpinot gājienu un ar katru reizi pārbaudot kofera saturu, diezgan ātri konstatējam, ka tas strauji zaudē svaru – jārīkojas! Tā nu mēs izmantojām izdevību un apmeklējām vēl pēdējo bodi Sabilē. Lieki (ne jau bodes apmeklējums :) piebilst, ka plkst. jau bija ap 2 dienā, kas nozīmēja to, ka pārvietojamies ar ātrumu ~ 1 km 4 stundās. Laikam nesteidzāmies :) Kaut kā ļoti ātri mums izdevās nostopēt izbijušu vācu ugunsdzēsēju (kāda sakritība) busiņu, kura šoferis mūs aiztransportēja līdz pagriezienam uz Abavas rumbu. Pārbaudot koferu saturu, atvieglojoties mēs naski, paceltām galvām iesoļojām pļaviņā pie Abavas rumbas. Tur mēs satikām vēl dažus atsaldētus cilvēkus, kas forsēja rumbu ar kajakiem. Lai viņiem siltas kājas. Pie viena arī piesēdām. LIEKI. Īsti mums pat nevienam nebija skaidrs kāpēc mēs to izdarījām. Bet tā nu mēs tur sēdējām un turpinājām kontrolēt koferu saturu. Arī iepirktās desas iemēģinājām. Veģus tā arī viņas neieraudzīja. Protams, ka mierīgi mēs pasēdēt nevarējām un uzrunājām katru garāmgājēju. Tā viens garāmgājējs gadījās kāda siev.dz. pārstāve. Tā nu nemanot viņa jau sēdēja pie mūsu galdiņa un gan jau, ka bija arī sākusi dzert mūsu kofera saturu, kā arī ievērtēja mūsu desas. Pokucītim diezgan ātri radās jūtas pret šo dāmu. Tiesa tās viņš izrādīja vairāk viņai aiz muguras. Līdz ar ko visdrīzākais, ka par šīm jūtām viņa nezin vēl šobaltdien. Viņai paveicās ;). Zauls tai pat laikā izvilktdams tuteni mēģināja nodemonstrēt savas čingačguka iemaņas žonglējot ar nazi. Baxtot to uz galda starp pirxtiem, tā ātri, jo ātri! Varētu teikt, ka viņam pat sanāca. Tiesa līdz brīdim kad viņš trāpīja rokā :) LIEKI. Vismaz cirks beidzās. Mēs gan mēģinājām viņam paskaidrot, ka ir taču arī otra roka, un varētu izrādi turpināt, tomēr zaula priekškars bija kritis :). Nu nekas, gan jau roka sadzīs! Laiks neizbēgami gāja uz priekšu un arī mums bija jāiet. Tā nu mēs sariktējām savus asos priekšmetus pa koferiem, nu tā lai turas stabili, devāmies tālāk. Aka atpakaļ uz šoseju. Pa ceļam mums kā vēji nāk virsū trīs čigānpuikas ar velosipēdiem. Diezgan zibenīgi viņi tiek apturēti un viņu sejās ir manāma nesapratne, varbūt pat bailes. Domāju gan, pēc Pokucīša instruktāžas !?! Jamais visā nopietnībā iztaujāja puikas, un lika šiem sajusties visai neērti kad apvaicājās par velosipēdista vadītāja apliecībām. Protams, ka puikām ar veciem arļonokiem un škoļņikiem tādas nebija. Un Pokucītis, lai arī vīrs (kura augums ir spidometrā starp 190 un 200 :)) ar koferi un mētelīti, solīdā ancukā, tizlās brillēs un beretē nebija tik skarbs kā parasti. Šoreiz puikām piedeva, tomēr lika dot zvērestu, ka vasarā noteikti nokārtos tiesības vadīt šos mehāniskos transporta līdzekļus. Un puikas, kaut arī drusku sabijušies tomēr deva šo zvērestu, liekot roku uz sirc un solot pildīt apsolīto. :) vajadzēs nokontrolēt augusta beigās!
Tā nu esam atpakaļ uz šosejas, plkst. laikam bija jau tuvu 5 vakarā. Tiešām nesteidzāmies :).

Te nu mani dārgie lasītāji būs jāatvainojas, jo no šīs vietas mans stāsts varētu kļūt ievērojami īsāks. Un vairāk informācijas vajadzētu mēģināt izvilināt no pārējiem kofergājiena dalībniekiem. Kā nekā koferis bija kļuvis jau pavisam viegls :). Bet es mēģināšu turpināt...

Ejam tātad pa šoseju. No pagrieziena uz Abavas rumbu bijām nogājuši kādus 200m kad atradām kaut kādu transformatora būdiņu. Vai kā viņu tur. Variet paši aizbraukt apskatīties, tagad viņa ir vaļā :) Ja uzmanīgi lasāt, tad varējāt izsecināt, ka vajadzēja taču apskatīties, kas lācītim vēderā, t.i. kas atrodas tajā noslēpumainajā būdiņā. Nez no kurienes mūsu kulas-velo inspektors Pokucītis bija atradis kaut kādu nopuvušu sprunguli, ar kura palīdzību grasījās atvērt noslēpumaino būdeli. Protams, ka mums visiem bija viedoklis par to, kā ar tādu puvušu mietu var atlauzt dzelzs slēģi ar tādu palielāku priekškaramo atslēgu. Tomēr Pokucīc jau vīriņš mērķtiecīx, un ar vieglu rokas kustību (lasi – ļoxkim dvižeņiem ruki) atvēra būdeli vienā mirklī :) par izbrīnu mums visiem. Ha! :) tā nu mēs ielīdām tur, apmierinājām (ne jau to ko jūs padomājāt) savu ziņkāri, un devāmies tālāk. Laikam (šo vārdu es pieminēšu arvien biežāk :) gājām kājām un paralēli (jo īsti aizņemti mēs nebijām) mēģinājām apturēt arī kādu auto! Neviens nestājās. Žēl, un reizē arī aizdomīgi! Vai jūs apstātos 5 džekiem tizlā apģērbā ar koferiem? :) tā nu brauca viens auto garām aiz otra un mēs turpinājām iet. Pie apvāršņa parādījās smaka, un kaut kā tuvojās mums. Tā bija mazda 121. Ja nu kāds nezin kā izskatās šī lamata, tad variet iečekot kādu reklāmas portālu. Smieklīgi. Protams, ka arī šis auto nedomāja stāties un Pokucim (atkal :) vajadzēja kaut kā paust savu viedokli par radušos situāciju, ko arī viņš veiksmīgi paveica. Noplivinoties ar rokām, kājām, plašķīti un savām mantām, kas attiecīgajā vietā. Tā nu turbo mazda ar slaidu žestu sabremzējās un atgriezās pie mums – kulas inspektoriem. Atvērās logs, smaka protams kļuva vēl lielāka, un tad kaut kāds lauķis pavēra savu pāxti un mēģināja kaut ko iebilst par Pokucīša žestiem. Auto (to lamatu gan par auto nenosauxi) sēdēja vēl 2 pāķi. Dūša protams šiem bija, lai ar savu mega auto kaut ko iebilstu. Žēl, ka viņu viedoklis nebija drusku vairāk vērā ņemams, jo traki prasījās uz kašķi. Pilnīgi vēl tagad gribētos, tā teikt, parunāt par šo gadījumu ar šiem drosmīgajiem atsaldeņiem.
Tā nu mēs turpinājām ceļu un nolēmām paķert arī nedaudz no kultūras. Nezinu vai tas bija plānots vai nē, bet devāmies uz Svētes dzirnavām. Zinātāji man piekritīs, ka no dzirnavām tur palicis tikai nosaukums, tomēr arī tur mēs paspējām visādi izdarīties. Gribējām izbaudīt trīsi un laišanos pāri upei, tomēr apmēram pēc ½ stundas gaidīšanas un kofera satura pārbaudīšanas nekas neliecināja, ka mums tas draud. Devāmies tālāk, un ne jau pa ceļu. Gājām gar upes krastu līdz dzirnavu vietai. Kaut kādas drupas jau tur bija. Pienāca kārta nākošajam uzdevumam: bija jātiek pāri attekai. Mēģinājām atrast šaurāko vietu, kā arī atnesām, laikam, soliņus pa kuriem būtu gana ērti nokļūt otrā attekas pusē. Tomēr tos iemetot upē konstatējām, ka tie ir par īsiem, no tiem vairs jēgas nebija :). Jāatzīmē, ka ik pa brīdim skaidrojas un lietus brīžiem arī nelīst. Turpinot līst pa krūmiem Kaspim radās ideja, ka nav ko māžoties un, ka tas „strauts” tāpat nav tik dziļš, ka jābrien tik pāri. Neviens gan neatsaucas šim ierosinājumam. Tomēr Kaspis paliek pie sava un jau pēc pāris minūtēm ir novilcis tupeles un bixes. Lai viņam izdodas. :) tā nu viņš mēģina forsēt upi un pēc kāda brīža jau ir līdz kulei ūdenī. LIEKI. Bet pārējiem ir jautri, mēs ierēcam :) paiet vēl pāris minūtes un Kaspis jau ir ūdenī līdz krūšu galiem. Atkal LIEKI un atkal mēs ierēcam :) Atrodam attekā milzīgu dēli, kuru nodomājam arī izmantot. Tā nu turpinot ierēkt par Kaspi, Uldiņš savukārt naski to visu iemūžina iex foto. Eku šeku ar drusku slapjām kājām un smaidu uz lūpām esam pāri upei. Turpinām ierēkt par Kaspi, kuram praktiski vairs nav sausu drēbju. Un visā šajā procesā uzaicinām piebiedroties Mr. Tullamore :)

Vēlreiz atvainojos manu dārgo lasītāj, bet šeit ir jāvaicā komentārs pārējiem kofergājiena dalībniekiem :). Kā gadījies kā ne, ņemu pauzīti! :)

... esam uz šosejas (tiešām neatceros, kā tur nokļuvām), un turpinām savu gājienu. Laikam arī stopējām. Kaut kādā brīdī apstājās arī autobuss, satiksmes autobuss. ;) Teicām, ka mums vajag līdz Veģiem, šoferis mūs laipni uzņēma, lai gan bija visai izbrīnīts, jo parādīja uz priekšā esošo kalniņu un teica, ka Veģi ir tieši tā kalna galotnē. Neko darīt, Veģi paši vainīgi, ka tik tuvu – braucam. Šeit gan Zauls parādīja raksturu un teica, ka viņš ir šeit ieradies ar savu misiju un viens no tās elementiem ir iešana. Tā nu mēs aizbraucām! :) un Zauls turpināja iet... Autobusā mēs protams instruējām pasažierus par kulas dedzināšanu utml. Esam Veģos, pareizāk, gan būtu teikt autobusa pieturā ar nosaukumu „Veģi”. Pārbaudām koferu saturu, tie kļūst aizdomīgi viegli. Nezinu kā tas mums ienāca prātā, bet sākam paukoties ar lietussargiem (paldies Impro :) Tā nu viens pēc otra lietussargi sāk zaudēt savu agregātstāvokli. (atkāpei, jau pēc vairākām nedēļām, Pokucītis neviļus man uzdeva jautājumu par sāpēm muguras rajonā! Īsti nesapratu kādēļ šāds jautājums, bet izrādās, ka viņš neesot žēlojis spēkus mūsu cīņā, un tā kārtīgi esot mani iemasējis. Paldies Pokucītim un Mr. Tullamore :) jutos lieliski) Varētu teikt, ka lietussargi bija beigušies. Tad Pokucītis paveica lielāko LIEKI visa kofergājiena laikā. Pārvietojot Kaspja koferīti no punkta A uz nezināmo punktu, kuru koferītis nesasniedza, tas neveikli atvērās un no tā izvēlās asais priekšmets – LIEKI! Tā arī viņš (ak jel) palika Veģu pieturā. ;( Varētu teikt, ka visu jau bijām izdarījuši! Un kā gadījies kā ne, man ienāca prātā doma, ka sen tā kā nav būts pirmajā Latvijas rokkafejnīcā – Liepājā ! :) hehe... :) Atvilkās Zauls, viņš bija laimīgs gandrīz :) Un vēl laimīgāx viņš kļuva brīdī, kad uzzināja par mūsu plānu. Īsti neatceros, bet man liekas, ka arī pārējie jau bija piekrituši šim avantūras turpinājumam, un ne nospraustajā gala mērķī. Tomēr, domāju, ka Zaula radinieki var būt pat priecīgi, tas nekas, ka pirts palika neizmantota, palagi neizgulēti, gan jau ... :)
Domāts – darīts, dodamies uz Liepāju! :) Turpinām iet un stopēt. Neatceros, bet laikam aizgājām līdz kaut kādam strautam vai mazai upītei. Bija pienācis laiks izlietot Sabilē nopirkto (tiešām nopirkto :) šampūnu. Tā nu ar elegantu rokas kustību tika atrauta pudelīte un tās saturs pārvietots straumītē. Tā druksu uzputoja, lai gan pareizāk būtu teikt, ka uzputoja ļoti :) papriecājāmies par radīto un devāmies tālāk. Šeit Uldiņš kaut ko atcerējās, vai arī apzinoties sekas ;) pateica mums visiem čau un pagriezās metrapoles Rīgas virzienā. Lai viņam veicas! Vai kāds viņu kopš tās reizes ir redzējis? :) Diezgan naski izdevās apturēt sarkanu audi A6. Šoferis bija ļoti atsaucīgs kaut arī attiecās ielaisties diskusijās ar Mr. Tullamore. Nekas, mēs parunājām viņa vietā, parunājām daudz... Laikam bijām tikuši līdz Kuldīgai. Forši - nu un? :)

Atceros, ka tur bija benzīntanks un lieliska kūla, gandrīz tikpat laba kā somijā (zinātāji sapratīs :) Tā nu mēs kopīgi ar Mr. Tullamore neuzkrītoši notupāmies tai tieši līdzās un izdarījām TO! Viss jau praktiski sākās, bet tad no benzīntanka puses parādījās nikna seja, kas raitā solī devās mūsu virzienā! LIEKI. Un tad Zauls parādīja kā jārīkojas īstiem kulas inspektoriem, un kā inspektors gadžets ar elegantu lecienu izklāja savu ķermeni tieši pa liesmām. Lai arī cik tas bēdīgi nebūtu Zauls bija apdzēsis mūsu lolojumu. Kā rezultātā tas vieplis, kas nāca mūsu virzienā no benzīntanka puses apmierinājās un devās atpakaļ.
Atkal atcerējāmies, ka mums ir jānokļūst vēja pilsētā. Laikam turpinājām stopēt. Izdevās apturēt kaut kādu gaili ar vw passat. Laikam vīrs devās Saldus virzienā. Mums tas derēja lieliski. Salecām, ka auto un devāmies mūsu jau kārtējā mērķa virzienā. Te es laikam atkal kaut ko izlaidu, bet Pokucītim raisījās saruna ar šoferi. LIEKI. Tātad mēs atkal bijām kaut kādi kulas inspektori, šoreiz no Ludzas (laikam). Cik nu es atceros un paspēju dzirdēt, tad vw passat (max 1991 gada izlaiduma) bija mega vietējais biznesmenis, kas pelnīja vairākus tūkstošus mēnesī. Vienas dienas laikā pamanījās pat 2 mašīnas no vācijas atdzīt utml. Protams, ka mums Ludzā strādājot gaterī šādas summas likās fantastiskas un nereālas. Varētu pat teikt, ka Kurzeme bija mūsu sapņu zeme! Un vienīgais veids kā izrauties no sava gatera bija iestāties brīvprātīgajos kulas inspektoros, kas inspicē Latvijas āres :) teātris Pokucītim izdevām lielisks. (tiesa, kā jau vienmēr :) Es laikam atslēdzos uz mirklīti. Mirklīti ļoti :) Ik pa laikam gan es esot izteicis savu viedokli par šoferi, viņa auto un brauxanas stilu, bet to es neatceros, kas nozīmē, ka tā varēja arī nebūt :) Izradās, ka pa ceļam kādam bija izdevies pierunāt šoferi mūs aizvest līdz pat Liepājai. Hehee, tas gan bija lieliski. Atceros vēl, ka bijām iebraukuši kaut kādā sētā, laikam šofera mājās, un tur man radās doma aizdzīt auto, jo jamais bija aizgājis, bet atslēgas palika aizdedzē. Vīri nebija pierunājami, un man bija jāturpina sēdēt, un bubināt par to, ka man neļauj darīt to ko vēlos :) un to, ka tas būtu gana jautri, vismaz tajā brīdī man tā likās. Laikam arī es saņēmu zināmu devu viedokļa no kungiem, jo ja mani atmiņa neviļ (kas varētu arī vilt :) es jau riktējos ārā no aizmugurējā beņķa, lai naski iekārtotos pie stūres! Kungi – LIEKI, jo domāju, ka mēs neatpaliktu no Kurzemes rallija :) Vēl pa ceļam mēs esot iebraukuši benzīntankā, kur mēs iepirkām degvielu par Ls 5, kas bija kā samaxa par braucienu līdz Liepājai. Es teiktu, ka diezgan demokrātiska cena :). Kaspis šeit esot izteicis viedokli vai pareizāk sakot piesolījis sasit degunu, ja mūs par šiem pieciem latiem līdz Liepājai tomēr neaizvedīs. Tas motivēja un pēc kaut kāda laika bijām vēju pilsētā.
Sāka krēslot. Mums par pārsteigumu rožu laukumā bija kaut kāds pasākums, kurā mēs iejutāmies zibenīgi. Pamanīt mūs varēja it nemaz – tizli saģērbušies ar koferiem, mēs burtiski minūtes laikā bijām izspiedušies līdz pirmajai rindai, pie pašas skatuves. Tur arī atzīmējāmies skaļi izkliedzot savus kulas inspektoru lozungus un dalot tos vietējai publikai :) Uz skatuves uzstājās dažādi mākslinieki. Bija arī Labvēligais tips. Kārtējo reizi mēs izspēlējām savu trumpi – Fredim bixes nost! Ko, protams, viņš arī izdarīja (kā allaž :) pie viena arī paziņojot visai publikai: „šitie džeki ir no vidzemes (Blomes iespaids) es viņus zinu, apnikuši jau!” Apnikuši vai nē, bet bixes nost jāvelk! :)
Gandrīz jau aizmirsu, bet kaut kādā brīdī es esot tā kā kļuvis traki tramīx un iesaucies: „Kur Šmiga?” Bet pēc izbrīnīto kungu acīm uzreiz esmu tā kā aprāvies un iesaucies vēlreiz: „Kas mēs vispār esam uz šejieni atbraukuši !?!” :) Es teiktu - atkal LIEKI! :) Loģiski, ka kungi par mani tā drusku ierēca, bet pasākums ja tā varētu izteikties bija tikai sācies! Nebīsties manu dārgo lasītāj, jo stāsts jau tuvojas savam noslēgumam, tā kā iekārtojies tā ērtāk un izbaudi nobeigumu :)
Te atkal es kaut kādu gabaliņu neatceros, bet esam jau Pablo jeb Latvijas pirmajā rokkafejnīcā. Uzejam otrajā stāvā un skatāmies, ka praktiski visi galdiņi ir aizņemti. Labi, ka uz dažiem bija uzlikti tādi kā skaisti uzraxtiņi – rezervēts. Paldies Pablo personālam. Šādu sagaidīšanu pat nebiju gaidījis. :) tā nu mēs naski šos uzraxtinus kaut kur paslēpām un bijām ieņēmuši labākas vietas krogā. Laikam izdarījām arī kaut kādus pasūtījumus, īsti neatceros. Laikam arī mēģinājām spēlēt biljardu, īsti neatceros. Pagulējām, to atceros labi, un bildēs nedos samelot :) (paldies Zaulam ar Pokucīti) Pagulēja arī Kaspis. Pagulējām kopā ar Kaspi. ;) Tad laikam mēs pamodāmies un sekoja foto sesija ar kaimiņgaldiņa meitēniem. Viņas laikam bija laimīgas, kad šādi brašuļi ar koferiem pievērš uzmanību un bildējas kopā ar viņām :). Žurnāla vākam bildes gan nederēs, bet ģimenes arhīvā sava vietiņa atradīsies. Neatceros kā, bet laikam mēs ar Kaspi bijām savu daļu nosutinājuši un bijām gatavi pasākuma, neatceros jau kurai daļai ;] tā nu mēs nogājām zemāk uz pagrabiņu, uz deju grīdu. Palocījām drusku kaulus un atkal jutāmies lieliski. Pa vairākiem lāgiem gājām auxā noziņot Pokucītim un Zaulam kā mums veicas un ka esam vēl pie samaņas. Tā nu vienā no šīm reizēm mēs atgriezāmies, un kungu nebija. Nu neko, gan jau kaut kur pa stūriem būs salīduši vai kaut kur atlaidušies, mēs nodomājām. Pēc kāda laika, laikam kādām pāris stundām uzradās arī abi nozudušie vīriņi. Viņi atvilkās grabēdami. Kaut gan varēja būt, ka bija arī trīcēdami nosvīduši! ;] nezinu, cik atsaldētiem ir jābūt un cik daudz jāpasēž ar Mr. Tullamore, lai ienāktu prātā doma gulēt pa nakti kāpās. Un, lai siltāk un mīxtāk, tad atlaisties pūpolu krūmos. Pat LIEKI šeit ir LIEKI ;]. Tā nu kungi mēģināja atgūt valodu un sasildīties. Bet mēs ar Kaspi kārtējo reizi devāmies lejup uz deju grīdu. Neatceros, bet līdz grīdai mēs laikam netikām, bet līdz bāram gan! Tur tad mēs arī nobāzējāmies. Sākām analizēt piedzīvoto un kaut kā tā. Kad pavisam negaidot Kaspim piesējās kaut kāda dāma, nu tā drusku zem 100. Labi, varbūt arī drusku ap 40! Diezgan īsā laikā viņa mums paspēja izstāstīt ½ savas dzīves. Vīrs laikam jūrnieks, šobrīd nav mājās un tāpēc ietusē. Parādījās arī viņas draudzene! LIEKI, LIEKI, LIEKI! Tik briesmīgu komplektu šķiet nekad nebiju redzējis.
Laiks ritēja. Un tā pienāca laikam 6 no rīta. Pavērāmies apkārt un bijām praktiski pēdējie, ja neskaita bārmeņus un apsargus. Tad nu atcerējos, ka otrajā stāvā sildās mūsu 2 draugi. Tad nu tecēju es viņu virzienā. Bārs bija slēgts, gaismas izslēgtas. Pie trepēm uz otro stāvu 2 apsargi. Viss beidzies. Bet es ar pārliecību sejā un smaidu uz lūpām ejamajiem saku, ka tur auxa ir 2 draugi, un viņus vajag savākt, jo viss ir beidzies. Šie arī ierēca par mani, un sākumā teica, ka es jau vienreiz esot gājis viņiem pakaļ. Neatcerējos. ;] Tāpēc uzstāju, ka man ir jāiet viņiem pakaļ. Tad apsargi pateica labāko, viņi aizbrauca uz Rīgu!!! LIEKI! Pirmkārt kā viņi zināja, ka esam no Rīgas (Pokucīc vispār ir no Ludzas ;) , un kādā veidā un ar ko abi šie atsaldeņi ir aiztusējuši uz Rīgu !?! Protams es tam neticēju un tomēr devos auxā meklēties. Tavu brīnumu – vakums. Nevienas dzīves dvēseles, pat ne piedzērušos degunu ;] Te nu es ablomījos, jo nekad nebūtu ticējis, ka šie 2 kungi mūs šādi būs pametuši. Dzīve ir pilna pārsteigumu ;) Samainījām savus garderobes numuriņus pret elegantajiem plašķīšiem un koferiem. Starp citu, ienākot klubā es uzstājīgi pieprasīju nr. ar savu mīļāko skaitli – 69. Ko arī es saņēmu. ;) Izgājām no Pablo, bija jau gaišs. Piezvanīju Pokucītim un viņš laimīgi paziņoja, ka sēž siltā autobusā un dodas uz Rīgu. Pāāāldies par informāciju. Sajutos lieliski. Vēl jo vairāk, ka nebija ne mazākas nojautas uz kurieni ir jāiet, un kurā virzienā ir mājas. Tā nu mēs gājām, gājām kaut kur, un atradām pieturu. Tur stāvēja daži cilvēki, nolēmām, ka jāpastāv arī mums. ;) Šoreiz tas nebija LIEKI. Pēc kāda laika, atbrauca arī autobuss. Izrādījās, ka tas dodas mums derīgajā virzienā – uz Grobiņu. Nezinātājiem, tas ir ~10km no Liepājas. Grobiņā kāpjot ārā no autobusa Kaspis pazaudēja maku. Bet esi biju varonis un viņu atradu! :) Varētu teikt, ka paveicās. Grobiņā mūs sagaidīja kārtējais pārsteigums – migla! Tāda, ka pat savu koferi knapi varēja rokā redzēt. Tā nu mēs gājām. Gājām un gājām. Migla nerimās, pat drīzāk pieņēmās biezumā. Sāka gribēties arī gulēt, ēst, utt. Iedomājos: kofergājiens – LIEKI! ;) Īsti neatceros, bet kaut kādā brīdī mēs ar Kaspi pašķīrāmies. Laikam pazudām miglā vai nesadalījām virzienus, hvz! Kam negadās. ;) mums gadījās! :) Tā nu pēc kaut kāda laika man izdevās atrast šoseju. Ar cerībām, ka tā ir Liepājas. Bija. Nevarēju izdomāt ko darīt, braukt uz Rīgu, vai Vandzeni, jo mašīnu biju atstājis tur. Nolēmu par labu savam auto. Kārtējais rēbuss, kā līdz viņai nokļūt, ja mūs šķir ~ 200 km! Ar kaut kāda brīnuma palīdzību izdevās nostopēt pirmo auto, kas iznira no miglas. Tiesa dzirdēt to varēja jau labu laiku iepriekš. Yes, opel ascona ~ 80 gada izlaiduma. Pirmais ko pateica šoferis, kad ierāpos viņa mašīnā bija – piesprādzējies. Pēc pirmā km man bija skaidrs kāpēc! ;) labi, ka biju samiegojies, jo dienas laikā pie tāda panka mašīnā nekāptu, īpaši ap 7 no rīta, nenormālā miglā. Mēģināju negulēt, jo pastāvēja risks, ka mani nozūmē :) Izrubījos. Pamodos no tā, ka mani kāds krata. Panks. Ibio. Drusku nobijos, bet jamais saka, ka esam Skrundā. Lieliski. Kādu gabaliņu tuvāk mājām. Likās pat ka migla kļuva caurredzamāka. Pirmais iespaids var būt mānīgs. Tā bija, migla tur pat vien bija. Aiz stūra. Tā nu es atradu norādi Kuldīga. Laikam kaut kādi ~ 50 km. Nodomāju, ka varētu ap vakaru būt jau Kuldīgā, ja iešu kājām! LIEKI. Atgādināšu, ka ir svētdienas rīts, ārā migla, diezgan liels dubax, esmu saguris, nāk miex, kājās dažādas tupeles, man ir apauc virinātāju mantelīc un rokā koferis, galvā berete. Soļoju cauri Skrundai Kuldīgas virzienā. Slāpst. Atceros, kā pasēdējām Mr. Tullamore. Slāpst vēl vairāk. Satieku vīru, kas tikko izlīdis no siltas gultas. Apvaicājos vai dodos pareizā virzienā. Saņemu apstiprinošu atbildi. Pasmaidu. Dodos tālāk. Sāku jau skaitīt kilometru stabiņus. Īsti jau nebija ko citu darīt! :) Protams bez iešanas. Mašīnu plūsma kā uz Brīvības ielas. Esmu nogājis kādu stundu un man garām ir pabraukusi viena sarūsējusi pienmašīna. Turpinu skaitīt kilometru stabiņus. Neatceros, bet šķiet, ka bija jau kāds 6-ais. Parādās kaut kādas mājas un dzirdu suņu rejas. Kļūstu tramīx, jo no suņiem man ir drusku bail. (par to var palasīt arī piģuru kausa stāstā). Īsti neatceros, bet ir sajūta, ka esmu upuris. Iečekoju sētu, kurā atrodas suņi, tā ir apmēram metru auxta. Pavisam nesapriecājos. Suņi sāk riet skaļāk, un nu jau redzu vismaz 3. Pēkšņi man paveicas. Viens no suņiem jau stāv uz ceļa, skatās ar kāru aci uz mani un neganti rej. Lēnām pazūd bailes, domāju jau, ka mirstu. Tomēr pieņemu izšķirošo lēmumu, izmest līkumu caur pļavu un krūmiem, kas ir ceļa otrā pusē. Tā nu es ar dzelžainu skatu dodos iexā tīrumā. Citi teikti LIEKI. Es piekrītu. Tomēr paliku dzīvs. Atradu shourtcut – caur krūmiem. Atkal LIEKI, tomēr cerēju, ka suņu krūmos nelīdīs. Maitas nelīda. Paveicās. Atkal. Laikam esmu veiksminieks. Tiesa migla nerimstas. Kaut kur meža vidū apstājos autobusa pieturā. Domāju drusku pagulēt. Slāpst. Kā arī atceros par suņiem, kas varētu pielavīties, kamēr es guļu. Eju tālāk. Kaut kādā brīnumainā kārtā mani paņem kāds auto. Silti. Bet slāpst. Esmu jau tuvāk Kuldīgai. Pa ceļam nosūtu īsziņu, lai brauc man pakaļ. Saņemu zvanu, ar jautājumu, kur es esmu. Telefonam beidzas baterija. Lieliski. Izdodas nosūtīt vēl vienu ziņu, ka drīz (varbūt) būšu Kuldīgā. Kaut kā pamanos tikt līdz Rendai, kur mani sagaida, es ierāpjos auto uz aizmugurējā beņķa un atlūstu. Praktiski arī viss manu dārgo lasītāj. Šī bija viena no manām nedēļas nogalēm kopā ar fantastiskajiem draugiem. Ak jā, kaut kad tapa arī zināms, ka pēc tam kad bijām ar Kaspi izšķīrušies Grobiņā viņš nesteidzoties bija aizsoļojis atpakaļ līdz Liepājai. Tajā pilsētā ir spēks! :)

Tā nu mēs bijām kofergājienā bijuši. Nogājuši nedaudz vairāk kā 15+15 km. Drusku arī nobraukuši. Un starp citu, man domāt, ka man vienīgajam pasākums beidzās galapunktā – Rendā! ;]

Kungi, varbūt kādu kofergājienu?
LIEKI !!! ;]

© Mati kaut kad pavasarī 2005 (stāsts gan tapis vairākos piegājienos vasarā :)