Neesmu mednieks
Vakar gadījās tā, ka gribējās pavēdināt galvu, un, daudz nedomājot devos sēņot. Starp citu, mežā auga pārsvarā visādas bekas. Tad nu kā reizi pieliecos, lai nogrieztu vienu smuku eksemplāru, kad pēkšņi kāds zibens ātrumā nesās pa brikšņiem. Pirmajā sekundē tam nepievērsu uzmanību, jo liekās, ka tas varētu būt uz mežu līdzi atnākušais suns. Sāku bekas griešanu. Jau otrajā sekundē vienā rokā ar sēņu maisiņu un otrā ar nazīti taisīju gaisā atmugurisko kūleni (varētu būt, ka smukāk, nekā olimpiādē vingrotāji uz paklāja), pie tam gar acīm pazibēja kaut kas rūsgans. Pēc kūleņa pieceļoties vēl aiz vien vienā rokā bija nazītis un otrā sēņu kulīte, bet tikai izpluinīta kā pēc sprādziena. Pāris metrus no manis gulēja ragains lops, manas sēnītes mētājās no manis līdz pat lopa mutei. Izbīlis bija diezgan pamatīgs, tāpēc nekavējos nedaudz atkāpties. Pie atkāpšanās sajutu, ka ir cietis dibens, bet par laimi virspusēju ievainojumu nesaskatīju. Sākumā izskatījās, ka lopiņam iepinušies ragi krūmos, tāpēc šis tik paspirinās un prom netiek. Bet cerības par to, ka lops ies projām strauji kļuva aizvien mazākas, jo šis tik patirina kājas un guļ tālāk. Jutu, ka būtiski ir neapjukt. Tādēļ atkal savācu manās acīs vērtīgāko - izmētātās sēnītes, izņemot to, kas lopam bija tieši pie mutes (to paņēmu vēlāk), un pabeidzu pirms kūleņa iesāktās bekas griešanu. Pa to laiku lops burtiski atstiepa kājas.
Rezultāts: Ieskrienot dibenā dzīvību zaudēja 1 buks; uz dibena 1 zilums.
Veiksme: Labi, ka buks neskrēja ar ragiem pa priekšu, savādāk pat bail iedomāties.
Bilde: es un mans draugs
© Lapinens 25.08.2008