Šodien liek:
Aina, Anete
Zaķa iespaidi velolemānā
Kur gan vēl var redzēt zaķi uz velosipēda, ja ne lemānā! skan balss mikrofonā Smiltenes autodroma malā, kad viens Zaķis beidz kārtējo apli un otrs gatavojas pārņemt stafeti.Informatīva piebilde: velolemāna ir komandas 24h velobrauciens, kura laikā divi dalībnieki pēc savas taktikas mainoties veic pēc iespējas vairāk apļus; pārējā komanda rūpējas par velosipēdu un braucēju labsajūtu.
Tuvojoties augustam, mani pārņēma nemiers vajag, nu ļoti vajag piedalīties Lemānā! Tā kā sev maksimāli neko nevajag liegt aktīvas izklaides ziņā, pierunāju tik pat ja ne vēl trakāku draudzeni izveidot dāmu komandu. Nedaudz saminstinājāmies pirms nosaukuma izdomāšanas, bet galu galā tas radās likumsakarīgs. Lemāna ar savu 24h garumu un grūtumu ir tā kā vairāk īstu vīru pasākums. Mums bija skaidrs, ka tajā sevi pārbaudīs arī divi Zaķi!
Zaķis kā jau zaķis neliels dzīvnieciņš ar ciešamu pārvietošanās ātrumu un manevrētspēju mežā. To var teikt arī par mums vajadzīgā pieredze braukt pa mežu takām abām ir līdzvērtīga, spēks kāju muskuļos un rokās sakrāts pietiekami. Kas vēl zaķim raksturīgs? Ļipa un garas ausis! Ļipa zem velobiksēm palīda, bet garās ausis no veloķiveres spraucās ārā uz nebēdu. Iesildoties pabraukāju ar stāvus paceltām ausīm un ātri sapratu tā šī lieta neiet. Pretvējš tajās iepūš kā burās un gāž ķiveri atpakaļ, siksniņa zem zoda spiež ciet elpu. Arī intuīcija saka priekšā, ka mežā būs caur krūmiem jāspraucas, varu tajos aizķerties. Nekas cits neatlika, ka nolaist saspicētās ausis abās pusēs ķiverei. Tagad tās labi kalpotu atpakaļskata spoguļu iemontēšanai.
Pirms starta jūtu satraukumu. Ir jau arī iemesls Zaķis Nr.17B ieradīsies tikai... ap trijiem pēcpusdienā, bet sacensības sākas divpadsmitos dienā. Esam vienojušās, ka līdz tam laikam zaķis Nr.17A riņķos viens. Sev esmu uzlikusi latiņu dāmu konkurencē jau pirmajā aplī izcīnīt līderes pozīciju un turpmākajos to noturēt. Pienākums nešķiet viegls arī par spīti tam, ka uz starta redzu vēl tikai divas, toties apņēmības pilnas dāmas. Ceturtā sieviešu komanda tā arī neatbrauca. Tātad zemāk par trešo vietu nebūsim nekādi.
Atskan starta šāviens, visi skrien uz slēgto parku pēc sava kumeļa un dodas trasē. Īpaši nesteidzos, man spēki jāsabalansē vienmērīgi vismaz trīs apļiem. Jau pirmais uzkalniņš trupat aiz starta ir tehniski sarežģīts, tādēļ pirms tā izveidojas sastrēgums. Tepat blakus pirmā konkurente, es steigā lecu nost no riteņa un Au! skaista švīka jau rotā manu kreiso celi. Esmu ar to uzlekusi uz pedāļa. Sīkums, bet vienalga nepatīkami..
Pirmais aplis trases iepazīšana. Distance ir interesanta un diezgan sarežģīta. Vēlāk apļa apmēram 15km sadalu trīs tematiskās daļās: dubļi, kalni un peļķes. Dubļu daļā ir visvairāk sakņu, kuras īpaši izjutu nakts brauciena laikā. Kalnu sadaļā ir ekstrēma stiga, par kuras bīstamību pirms starta dalībnieki tiek brīdināti ļoti smilšaino nobraucienu lejasdaļā esot izskalojumi. Nobīstos, nevēlos piedzīvot smagus kritienus un tādēļ šeit Kristapa vārdiem trenējos VX kāju posmiem. Peļķes ir varenas, velobikses katrā aplī vairākas reizes izmirkst. Slinkums kāpt no velo nost un to stiept gar malu. Vai riskēt un visām lāmām lekt ar velo uz apmales. Pirmajos apļos izbraucamās peļķes testēju ripinos tām cauri, ar vienu kāju atsperoties pret malu. Teju kā ar skrejriteni. Peļķu posma pašā sākumā ir trases odziņa - ceļš ved gar pļavu, kurā ganās govis un kurai tādēļ apkārt aplikts elektriskais gans. Asas izjūtas garantētas, kad centies ierakstīties šaurajā zemes joslā starp ūdeni un elektrības vadiņu. Un tā reizes 2-3 katrā aplī. Pašai negadījās, bet bija dalībnieki, kas sevi pamanījās šeit uzlādēt.
Galvenais uzdevums sasniegts apdzenu arī otrās vietas ieguvējas komandas dāmu, kura man laipni padod ceļu uz smilšainas takas. Pirmais aplis veikts, mikrofona balss komentē katras komandas taktiku tiks nodota stafete vai brauks tas pats dalībnieks arī otru apli. Man nav variantu maiņa vēl tik ātri nebūs. Dodoties aplī dzirdu Ko darīs Zaķis? Maiņa nenotiek, Zaķis dodas otrajā aplī! Īsti zaķiska rīcība!
Tagad tikai noturēt pozīciju, nenolūst! Otrajā aplī piedzīvoju savu vienīgo kritienu. Tiešām īsti zaķiskas rīcības dēļ peļķes apbraukājot, pie velocimda pieķeras dadži. Kā gan varu ar ko tādu uz rokas braukt? Nesmuki! Ņemu tos nost un attopos jau plakaniski uz ceļa.
Trešā apļa sākumā vēl pa ausu galam saklausu, ka mikrofona balss uzzinājusi Zaķis B būs tikai ap trijiem, līdz tam laikam Zaķis A riņķos viens. Iedarbojas arī Ausu faktors Zaķi ir pamanīti! Visas 24h nenogurstoši skanošā mikrofona balss (Balstiņa?..) mudina līdzjutējus uzgavilēt garām braucošajam Zaķim A vai B. Zaķi izskatās atraktīvi un liek par sevi pasmaidīt, kas rada atgriezenisko saiti mēs no apkārtējiem saņemam daudz pozitīvas enerģijas. Tāpat kā Lāčplēsim arī mūsu ausīs ir spēks!
Trešais aplis vairs nešķiet tik viegls, bet gan savu, gan svešu atbalstītāju morāli stiprināta esmu gatava doties arī ceturtajā. Kad tuvojos dalībnieku maiņas vietai, pa gabalu no mikrofona skan: Zaķi, ja Tu mani dzirdi, tad zini Tev ir ieradies Zaķis! Fū, izjūtu patīkamu atvieglojumu, uzsmaidu Zaķim B, sasitam plaukstas un es nododu stafeti.
Pēc atpūtas nākamajā aplī jūtu kāju muskuļos pirmo protestu pret slodzi. Dzirdu aiz sevis tuvojamies pāris braucēju, griežu ceļu un brīnos, ka viņi nebrauc garām. Atskatos divi puiši vienādās veloformās, bet bez numuriem pie velosipēdiem! Esot līdzjutēji, vēloties izbraukt apli un braukšot kopā ar Zaķi. Lieliski, Zaķim pavadoņu svīta, kas pa ceļam parunājas un atzīst, ka ar Zaķi kopā esot labi braukt. Šādā kombinācijā mežā satiekam organizatorus, kas vēlāk pa mikrofonu komentē: Bet es mežā redzēju, kā šitas Zaķis divus vīrus velk pa smilšainu stigu!
Puiši no sabiedrotajām komandām painteresējās kāpēc esam Zaķi nevis Zaķenes? Nosaukums mums tomēr pareizais, jo neviens distancē sastaptais svešinieks par Zaķeni nenosauca. Pretī ar velosipēdiem brauca bērni, kas katrā aplī sauca: Čau, Zaķi! Pie ezeriņa atpūtnieki sajūsmā spiedza: Zaķis brauc! Zaķis brauc! Pirmoreiz šos telšu cēlājus ieraugot man šķita, ka īsti laimīgi viņi nakšņot trases malā nebūs. Bet tad padomāju velosipēdists nerada lielu troksni; nepaveiktos viņiem, ja te būtu endurolemāna.
Nakts atnes jaunas emocijas. Lukturīša gaismā redzamība krietni samazinās, saknes pamanīt grūti, velosipēds pa tām pamatīgi lēkā. Ik pa laikam tālumā spokaini var redzēt kāda priekšā esošā braucēja sarkano aizmugures lampiņu. Pat naktī garām braucošie sacensību dalībnieki atpazīst un sveicina Zaķi, uzmundrina turēties. Tad manā saspringtajā sejā ar pūces cienīga lieluma acīm (lai vairāk redzētu) gribot negribot parādās smaids. Reizē neomulīgi un droši braukt vienai naktī mežā. Mēness slēpjas aiz mākoņu malas, tomēr padara tumšās debesis nedaudz gaišākas. Interesanti, ka govīm acis spīd tāpat kā kaķiem.
Stipra motivācija tumsā mani dzen uz priekšu teltī varēšu atkrist nekurienes labsajūtā. Ķermenis uz mirkli var atslēgties, kamēr apziņa tramīgi gaida savu atbalstītāju/izlūku saucienu: Zaķis brauc, Zaķis brauc! Tik ļoti grūti izlīst no guļammaisa un atkal kāpt uz velosipēda. Organizatori komentē: Zaķiem Rīgu!. Atbildot novelku: Jā, Rīgu gan! Tur silta gulta...
Apbrīnoju komandu tehnisko un atbalsta daļu. Patiesībā viņiem ir visgrūtāk, nemitīgi rūpējoties par braucējiem. Velosipēds pēc katra apļa ir piedzīts ar smiltīm, krakšķ un brakšķ. Sakarsušie braucēji ir jāpacienā ar putru un siltu tēju, jāsasedz ar segām. Un tam visam pa vidu šie cilvēki neļauj ne Zaķiem, ne komandām, pie kuriem esam pieslējušās, zaudēt gribasspēku. Smaidi, uzmundrinājumi un patiess prieks kūsā šajos cilvēkos, bez kuriem labi panākumi sacensībā nav iespējami. Burkānu dobe viņiem par palīdzību!
Ap četriem naktī abi Zaķi var ielīst teltī pāris stundas nosnausties. Sīvākās pretinieces piedzīvojušas smagu kritienu un tobrīd nebrauc. Zaķis A momentā pazūd melnā apziņas tumsā, Zaķis B arī miegā turpina veikt lemānas apļus.
Nākamajā dienā piedzenam veikto apļu skaitu līdz 24. Tā, lai katrai stundai sanāktu pa vienam. Varētu braukt katra vēl vismaz pāris, bet dibens pamatīgi apdauzīts un nepriecājas atrasties uz velo sēdekļa. Līdzjutēji pa nakti sameistarojuši veiksmes ļipu, tā tiek svinīgi piesprausta tam Zaķim, kas dodas trasē un pēcāk kopā ar stafeti nodota otram Zaķim. Goda apli Zaķis B beidz dažas minūtes pāri divpadsmitiem dienā. Uzgavilējam, jo dāmu konkurencē uzvara godam izcīnīta. Klātienes un neklātienes atbalstītāju sveicieni, foto vietējai avīzei, ziedi un dāvanas uz pjedestāla pienākusi pati patīkamākā sacensību daļa.
Ja lemānas nobeigumā un dienu pēc finiša domāju Nekad vairs! , tad tagad jau sāku apsvērt - Kā būtu ar Lemānu 2005? Zaķis B e-mailā man raksta: Dziive ir domaata, lai vinju nodziivotu jautri un emocionaali bagaatiigi :))
© Anda Savļenko
