30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Jāzeps

VELOLEMĀNA 2005. SOLO klase.

TĀDUS NOTIKUMUS NEVAR AIZMIRST. Ņemot talkā interneta lapā http://www.30draugi.lv/lemana-2005-index.php atrodamo informāciju, no atmiņas plauktiem tika izvilkti šie notikumi.

Tajā laikā par tradicionālu kļuvušajā Velolemānas pasākumā Smiltenē 2005. gadā eksperimentālā kārtā tika iedibināta Latvijā vēl nebijusī 24h SOLO klase. Toreiz tam nebija tik oficiāls nosaukums kā šobrīd (LČ), bet lietas būtību tas nemaina.
Lai gan skaitliski konkurence bija neliela- tikai 4 dalībnieki (starta protokolā gan bija arī piektais, bet par to vēlāk), tomēr vismaz morāli (ātruma ziņā nē), iespējams, ka tā bija spēcīgāka nekā pagājušā gada 24h LČ (veiktie km nav salīdzināmi*, bet krietni objektīvāks (arī ne 100%) rādītājs ir tas, ka pirmais trijnieks nobrauca vairāk kā 50% no pāru kategorijas uzvarētāju iespētā (pērn tas izdevās tikai diviem)). Par 4. vietas ieguvēja cīņassparu un neatlaidību man arī nav ne mazāko šaubu- sk. tālāk.

Briest cīņa. Tiek gatavoti velosipēdi, kādu laiku atpakaļ iegādātas „baigi labās” lampas, kuras tiek iemēģinātas pabraucot pa piemājas grantenēm un no galvas zināmajā krosa aplītī. Labas. <1. ATZIŅA (sk. pielikumā)>.
Visu dienu pirms lielās sacīkstes mājās tiek cepti pīrāgi, vārītas vistas, makaroni un visādi šķietami velosportiski produkti. <2>. Somās krāmējas milzīgi drēbju kalni (viss, kas ir kaut cik piemērots braukšanai ar velosipēdu), eļļas, instrumenti utt. Vārdu sakot VEČI DODAS KARĀ.

2005. gada 27. augusta rīts. Atbalstītāju apvienība iekārto „štābu”. Mēs esam nodrošināti ar visādām ekstrām- buss, nojume, prīmusi un pat pašiem savs dīzeļģenerators un elektriskais sildītājs, elektriskā tējkanna un „iļjičs” nojumē. Būtībā mums līdzi bija viss, ko vien bija iespējams no mājām un darba iznest un busā iebāzt. (pieredze bija tikai tik, cik iepriekšējo gadu pāru braucēju stāstītais). Mājās palika tikai gleznas un pleznas. Iejaucam pudelītēs sporta dzērienu (jau pēc pāris apļiem no šādas knakstīšanās atteicāmies un dzeramais tika jaukts 5 litru bačokos un arī tie plaka ne pa jokam). Velosipēdi tiek ievietoti statīvos. NENOVĒRŠAMI TUVOJAS kaut kas nezināms un nedaudz biedējošs.

Tātad uz starta SOLO klasē stājās 2 piedzīvojumu sacīkšu pieredzi guvuši dalībnieki (Uldis Šmits un Anna Cālīte (iespējams, ka tagad mazliet savādāk, jo kā zināms, tad meitenes dažreiz mēdz mainīt ne tikai matu un nagu krāsu), kurai, ja atmiņa neviļ, paredzētā pāriniece pēdējā brīdī bija iedevusi „kurvīti” un viņa, daudz nedomādama, pārmetās uz solo klasi.
2 tipiski „weekend warriori” ar SEB un Elion cīņās gūtu 2-4 stundu ilgas braukšanas rūdījumu- viens no tiem es, otrs mans čoms Ģirts Eliass, kurš solo pieteicās tikai pēc tam, kad bija kādu nedēļu nesekmīgi centies mani pārliecināt braukt ar viņu pārī. Es biju nolēmis uzzināt cik tad es esmu spējīgs nobraukt 24 stundu laikā (ļoti izplūdis un subjektīvs mērķis*). Bet gribējās mest sev šo izaicinājuma cimdu. Par kaut kādu vietu izcīnīšanu domas nebija- tai vajadzēja būt cīņai tikai ar sevi. Jāatzīst, ka mans organisms bija pieradis nedēļas nogalēs šad un tad strādāt 24 vai pat vairāk stundas (bet ne uz velosipēda) un daži SEBi arī bija braukti pa taisno no „sutkas”. Būtiskākais, ka es zināju kā pārvarēt savas kaprīzes - tipa „gribas pagulēt” un „vairāk nevaru” <3>.
Piektais bija „Zīriņu opis” (Vismants Caune), kurš, kā vēlāk izrādījās, bija nolēmis vienkārši nedaudz pavizināties prieka pēc, lai pēcāk pildītu mehāniķa pienākumus divām „Salaspils/Zīriņi” pāru komandām, bet bez numura to darīt sirdsapziņa viņam nebija ļāvusi.

STARTS. Tradicionālais skrējiens, kartinga trase, dubļu vanna, pauguriņi, stiga, vēl viena dubļu vanna, grantenīte, taciņa gar ezeru, amerikāņu kalniņi, meža celiņi, 90 grādu līkums pie govīm, atkal pauguri, vēl viena grantenīte, nedaudz asfalta, autotrase un pirmie 18 km ir veikti. Numurs pie velosipēda tomēr liek cīnīties arī ar konkurentiem. Sākumā līderos izvirzās „opis”, bet es turu viņu redzamības zonā.<4>. Ar to šoreiz iznāca nedaudz „iegrābties”. Pulss bija apmēram par 5 bpm lielāks nekā plānotais (it kā nieks, bet tomēr) <5>. Trešo apli jau braucu kā līderis un turu savu mierīgo tempu, lielākajā kāpumā (pie ezera) jau eju kājām <6>. Apļa pievarēšana ar fikso uzkošanu prasa apmēram 50-55 minūtes <7>. Ir pilnīgi skaidrs, ka rīt būs grūti arī zem stundas palīst. Ēdiens tiek pienests trases malā uz paplātes aš ar zelta maliņu. . Braucēji trasē ir izretojušies. Bezdievīgi daudz laika būšanai ar sevi. Šādi braucot un pārdomājot dzīvi IZVIRZU SEV KONKRĒTU MĒRĶI- nobraukt 24 apļus <8>. Viss ir izkalkulēts līdz pēdējam sīkumam, iezīmējas skaidra taktika- 2x20 minūšu „pitstopi” rīta un vakara krēslā un kādas 3-4 piecminūtes.
Piektajā aplī uz īsu brīdi dūša nedaudz noplok- garām aiznesas dažas „raķetes”, bet pēc mirkļa pielec, ka tie taču ir pāru braucēji. Pēc 7 brauktām stundām pat nedaudz apsteidzu savu virtuālo grafiku, esmu ieguvis apļa pārsvaru pār konkurentiem un izmantojis vienu īso ēdienreizi. Bet tikmēr pamalē briest sūdi. LIELI SŪDI. Un drīz vien tie ir klāt! http://www.30draugi.lv/imagepages/foto- … 005170.php. Nākas taisīt „krēslas pitstopu” ātrāk nekā plānots. <9>. Atkal jāēd. No visa bagātīgā galda ēdās tikai „makaroni po flotski”- vistas un pīrāgi sprūst rīklē un tos mierīgi var izbarot vietējiem suņiem (līdzjutēji norija 3 setos). Vienīgais trūkums mūsu brigādei bija tas, ka nebija kam uzticēt mehāniķa funkcijas (galvenais tehniskā atbalsta vīrs no tik smalkiem mehānismiem (velosipēdiem) neko nesaprata, bet savu sirsnīgo vēlmi palīdzēt lika lietā cītīgi tos mazgājot). Lai gan skaidrs, ka lietus nebūs ilgstošs, tomēr likās, ka nav laika gaidīt, kamēr tas beigsies (viss ko vajag bija izdarīts- paēsts ir, lampas pieliktas, ričuks nomazgāts, ķēde šķietami saeļļota (tikpat labi varēja kārtējo eļļas porciju vienkārši izliet zemē), nevar taču vienkārši sēdēt un kautko gaidīt) <10>. Braukšana sāk atgādināt mocības. Pagaidām gan tas ir tikai tehnisku problēmu dēļ. Dubļi un smiltis ir salīduši visur kur vien iespējams. Ķēde draiski lēkā pa kaseti kā viņai tīk. Vienīgā iespēja pietaupīt nervus ir pāriet uz „singlspeedu” aizmugurē un atsevišķās vietās mēģināt ļoti uzmanīgi pārslēgt priekšējos zobratus (protams, ka tas vairs ne vienmēr izdevās un „chainsucki” arī nebija nekāda retā parādība). Kārtējā apļa beigās atkal jāstājas- jāmēģina atgriezt pie dzīvības pārslēgšanās mehānismus. Tas izdodas, bet uzreiz pēc kartinga trases jau pirmajā nu jau milzu dūksnājā nākas secināt, ka šis bija veltīgi zemē nomests laiks- atkal „singlspeeds” <11>, <12>. Sāk satumst. Krēslā redzu diezgan švaki (tāpēc arī sākotnēji šajā laikā bija ieplānota „lielā” ēšanas pauze) un šo apli braucu ļoti prātīgi. Šādi braucot, nospraustais mērķis sāk kļūt nerealizējams <13>. Cenšos kāpināt tempu (fiziski vēl turos labi), bet saskaros ar jaunu problēmu- „baigi labās” gaismas (tikai 1 lukturis uz stūres ar ļoti spilgtu, bet koncentrētu staru) ir labas tikai ātrajos un taisnajos posmos, mežā pārregulējot var izgaismot vien šķīvja lieluma pleķīti. Lai atrastu iebrauktuvi autotrasē ir jāstājas un cītīgi tā jāmeklē <14>. Viena apļa laikā pamanījos 2x iebraukt krūmos, pāris reizes sākt satraukties vai neesmu jau nomaldījies, amerikāņu kalniņos gandrīz uzskrējis virsū diviem „stumjamo lampiņu” īpašniekiem (tur lēni braukt nevar, bet smilšainā stiga man jau sāka kļūt par šauru) un lielā ātrumā izvagojis pļavu (dienā tur bija taisns ceļš, bet naktī nez no kurienes bija uzradies lēzens S-veida līkums) <15>. Pēkšņi ļoti sagribējās dzīvot! Smadzenes deva mājienus, ka veiksmes deva kādreiz var arī izbeigties. Pulkstenis rādīja tikai 23.25. Spļaudīdamies ielīdu busā un tā vietā, lai nomierinātos un lēnā garā turpinātu braukt, ES PADEVOS. <16>

Tupu busā. Drīz vien arī Ģirts ielien nedaudz atpūsties. Aizmigt nevaru. Organisms ir ieprogrammēts negulēt. Miera nav. Kājas ritmiski tirinās un mans astrālais tēls veic kārtējo trases apli. Vajadzētu braukt, bet ar tādām gaismām kaut kā negribas. Palieku pie domas, ka braukšu no rīta- cik pa gaismu varēšu tik varēšu.
Ap trijiem naktī „ģenerālštābs” sāk zumēt kā lapseņu pūznis. Tam par iemeslu ir tas, ka pa to laiku, kamēr mēs tusējām pa busu, klusi un nemanāmi, izmantojot nakts aizsegu, Uldis jau bija pamanījies iekrāt apļa handikapu un Anna bija izvirzījusies otrajā vietā. <17> „Kaznačeja” uzsildītās „pulkvežu un ģenerāļu” sirdis nebija gatavas šādiem kompromisiem. SAŅEMAM PELNĪTU SITIENU ZEM JOSTAS VIETAS: „Mēs vakar visu dienu cepām un šmorējām un šie tagad te gulēs?!”. Līdz šim brīdim es biju domājis tikai par sevi un biju pilnībā aizmirsis, ka gatavošanās procesā piedalījās visa komanda un viņi alkst redzēt savējo uzvaru. Manā uztverē tā bija vārdos neizteikta pavēle: „UZVARĒT VAI NOMIRT TRASĒ!” <18> (līdzjutējiem vārds uzvarēt asociējas tikai un vienīgi ar pirmās vietas izcīnīšanu).
... un brauciens turpinājās nu jau kā pienākums pret saviem atbalstītājiem (mana cīņa jau bija zaudēta). Ģirtam jau pirms atpūtas pauzes bija sākušas parādīties pirmās pakaļas jēluma pazīmes. Atsākot braukt viss bija kļuvis vēl krietni nopietnāk. <19>, <20>. Mēs nez kāpēc bijām iedomājušies, ka bikses vajag pārvilkt tikai estētisku apsvērumu dēļ (pāru braucējiem, lai nebūtu jāsēž un jāgaida maiņu slapjās biksēs), un līdz tam aizdomāties nebijām spējuši, ka BIKSĒS KRĀJAS SMILTIS. Vēl viens aplis un viņš vairs nevarēja apsēsties- viss norīvēts vienās asinīs (foto nebūs- var gadīties, ka šo lasa arī bērni, bet var aiziet uz ZOO pie paviāniem un mēģināt iztēloties kā izskatītos, ja viņu uz dibena novilktu 200 metrus pa asfaltu), bet Ģirts turpināja braukt vēl divus apļus tikai kājās stāvot, līdz kamēr pēc vairāk nekā 19 stundu (gandrīz 16 stundas trasē un nobraukti 234 km*) ilgas cīņas tika burtiski aiznests no velo parka uz nometni- krampji abās kājās. Līdzīgi kā multenē „Vāģi”, kur pēc milzu avārijas vilka prom vienu lupatās sadauzītu autiņu, bet tas spurojās pretīm: „Laidiet mani! Es vēl varu braukt!”. Vēl ilgi viņš tupēja trases malā. Ģirtam tika piemērota pilnīga „amnestija” un piešķirts „varoņa tituls „posmertno””.
Tajā pašā laikā arī es klunkurēju pa trasi (par braukšanu to varēja sākt saukt tikai tad, kad bija uzaususi gaisma). Ričuks sataisīts- tagad ātrumi atkal slēdzas. Organisms gan bija pamatīgi patukšots un ap pus septiņiem no rīta sākās neliels „kratīklītis”. Nācās nedaudz iepauzēt, lai atkal paēstu un izdzertu pāris krūzes karstas tējas. Bet arī Uldis bija piestājis atpūsties un uzēst. Bija iestājies zināmā mērā pamiers- abi līderi bijām vienā aplī un pie viena ugunskura. Viss sākās no nulles (ja neskaita milzīgo uzkrātā noguruma kravu). Īsti neatceros vai es biju nedaudz iesnaudies vai vienkārši nedaudz noslinkoju apzinoties, ka esmu ĀTRĀKS. Nācās atkal būt ķērājam. Trulajās smadzenēs neeksistēja doma par to, ka varētu notikt kas tāds, kas tagad man neļautu izcīnīt 1. vietu. Bet velti. Tajā brīdī tuvumā arī nebija neviens, kas man to varētu atgādināt. <21>. Bet varbūt, ka es, slinkuma vadīts, šādā gadījumā arī cerēju uz „apžēlošanu”? Pēc pauzītes arī man sākās problēmas ar biroja darbinieku trenētāko organisma detaļu. Vēl puslīdz ciešamā kondīcijā esot paspēju „nogalināt” Uldi- apdzenot viņu, pret kalnu apzināti uzžmiedzu krietni ātrāk nekā varēju (vēl labu brīdi pēc tam drudžaini kampu gaisu) un priecīgi aizelsies uzsaucu: „Apdzinu gan!”. <22>, <23>. Apmēram ap 10-tiem pus 11-tiem arī es vairs lāgā nevarēju apsēsties (cits paviāns vilkts „tikai” 50 metrus). Braucu kājās stāvot, stūmos kalnos un tikai relatīvi gludajos gabalos gandrīz raudādams liku pakaļu uz beņķa (katra apļa beigās redzēju pusdzīvu piemēru tam, kas var notikt ja to nedarītu). „Treneris” Pičs** ir bargs un nelokāms: „Dod ručkā!” un nu jau paģēr noķert un apdzīt kādu pāru komandu (viņam smadzenēs kaut kas samezglojies- šis braucējs vienkārši nenomainoties aizbrauca nākošajā aplī, bet Pičam izlikās, ka tas ir Uldis) . Notikuma vietā atgriezušies forumā zināmie Kurjers un Lauva pārņem vadības grožus savās rokās un steidz vēl pēdējo reizi „uzfrišināt” manu vellapēdu (iespēju robežās viņi to darīja visiem saviem draugiem un paziņām.).
Liekas, ka šis ir pēdējais aplis. Taču, kad šis aplis ir pieveikts, brašais duets aizdzen mani vēl vienā aplī satraukti sakot: „Viņš nestāsies!” (domāts Uldis). Patiesībā viņš vairs nevarēja paspēt „nestāties” (50 minūtēs apli vairs bija spējīgi nobraukt tikai pāru klases līderi). . Lāčplēšiem stipri paveicās, ka es to sapratu tikai pēc kādām četrām dienām.
11.11- Anna, saprot, ka visus večus „nolauzt” vairs neizdosies, samierinās ar trešo vietu (vismaz 22 stundas trasē!!!) (atsevišķa dāmu solo klase nebija. Kaut gan vienīgais dāmu duets no viņas atpalika bezcerīgi tālu, tomēr saņēma uzvarētāju laurus). Lai arī viņa bija krietni lēnāka par vīriem, tomēr viņa brauca VISGUDRĀK un iespēju uzvarēt, konkurentu neveiksmes vai vājuma brīža gadījumā, saglabāja 23 stundas.
12.30- Uldis pieveic savu pēdējo apli burtiski „rāpus” (1 stunda un 20 minūtes)
12.40- Nu tad beidzot FINIŠS (apmēram 19 stundas trasē, veikti 342 km*)! Mūsējie līdzjutēji līksmo! Bauskas alus tam, kurš šajā sejā spēj saskatīt kaut nelielu uzvaras prieka atblāzmu http://www.30draugi.lv/imagepages/foto- … 005133.php . Nu tā jau nu arī gluži nav, ka nebūtu prieks un lepnums par paveikto. Vienkārši tas nebija tas uz ko es sākotnēji gāju, kā arī baisais besis neļāva emocijām izpausties. Būtībā sajūta bijā kā esot pilnīgā „pālī”. Uzkāpšana uz lielākās kastes, ordenis, kauss (ļoti labs skaistu smilšu „kūku cepšanai”), sacensību atbalstītāju sarūpētas balvas utt. Pēc tam nedaudz šampis un „tumsa”.
......bet smadzenēs vēl vairākas nedēļas laiku pa laikam kaut kas saiet „uz īso” un tās atkal „brauc” pa Smiltenes mežiem.

Pēc kāda laika, kad emocijas bija „atdzisušas” varēju secināt, ka, lai gan viss ne tuvu nebija izdevies kā plānots, kaut kāds mērķis tomēr bija izpildīts: BIJA GŪTA PĀRLIECĪBA, KA ES VARU CĪNĪTIES VISAS 24 STUNDAS! Bija gūta milzīga PIEREDZE un, izanalizējis kļūdas, jau sāku „vīstīt dūres” Amerikas onkuļu virzienā (uz pjedestāliem cerēt būtu bijis naivi, bet pacīnīties ar viņiem gribējās). Bija pat noskatīta konkrēta sacīkste- „24 hours of Moab 2006” ar 350- 400!!! dažāda veida vienībām uz starta no tiem 60- 80 solo braucēji!!! Bet finansiālu apsvērumu dēļ aizbraucām uz Poliju pamēģināt ko jaunu. (un ļoti paveicās, jo 2006. gada Moab’s ilga tikai 8 stundas un vētras dēļ tika kancelēts)

*) Katrā trasē (arī tajā pašā trasē tikai citā laikā) veiktie kilometri ar vienādu spēku atdevi var krietni atšķirties (atkarībā no trases grūtības pakāpes) un veiktā kilometrāža nav objektīvs rādītājs.
**) Pičs- tipisks tehnisko sporta veidu fans- šādos pasākumos parasti visai iereibis, omulīgs un dzīvespriecīgs, bet arī pārlieku prasīgs (devīzes: „Dod ručkā!” un „Ja labākais no labākajiem kautko var izdarīt, tad arī citiem tas ir jāvar tikpat labi, un viņa favorītiem tas ir jāvar vēl vismaz par 10% labāk!”).

24 ATZIŅAS hronoloģiskā secībā (daudzas no tām šodien ir pats par sevi saprotama lieta):

<1.- visu jauno vēlams izmēģināt gaidāmo sacensību trasē, bet nekādā gadījumā nedrīkst to darīt sev labi zināmās vietās>
<2.- nevar zināt ko gribēsies, ko varēsi ieēst ko nē. Un otrreiz vismaz es tik kategoriski neatteiktos arī no desām vai pat šašlika (ja nu iekārojas), jo ēdiens ir vienīgais, ar ko var sevi palutināt 24h solo pasākumā.>
<3.- cilvēks nevar izdarīt tikai to, kas nav iespējams pat teorētiski. Visos citos gadījumos „nevaru” ir vienkārši „SLIKTI GRIBU!”
<4.- neskati vīru no cepures. It sevišķi 24h braucienā>.
<5.- jāmāk tomēr sevi piebremzēt. Izžmiegt sevi tāpat paspēsi>
<6.- ja zini, ka pēc 8 stundu braukšanas kādā kalnā uzbraukt nevarēsi, tad labāk tur ir iet ar kājām jau no paša sākuma. Minamās kājas rīt vēl noderēs citās ne tik grūtās vietās>
<7.- Obligāti pēc katra apļa ir vismaz kaut ko jāapēd, jādzer, protams, ir visu laiku>
<8.- bez konkrēta mērķa labāk nemaz nestāties uz starta. 24h solo nav tā vieta, kur var vienkārši pavizināties prieka pēc. Prieks šeit nedzīvo. Ja nu vienīgi pēc finiša, un tas arī tikai tad, ja izdosies sasniegt savu mērķi>
<9.- ir jābūt skaidrai brauciena taktikai un stratēģijai, bet tajā pašā laikā nedrīkst „skriet ar galvu sienā”- ir jāprot improvizēt negaidītu apstākļu gadījumā>
<10.- „īsti vīri” gonkās dubļusargus nelieto, bet šis nav tas gadījums. Vismaz aizmugurējais dubļinieks lietus gadījumā būtu ļoti vēlams. Pakaļu tas, protams, neizglābs, bet vismaz kādas pāris stundas pietaupīs gan.>
<11.- Solo klasē vajag 2 velosipēdus. Vismaz nelabvēlīgos laika apstākļos noteikti. Toreiz šāda doma nevienam nebija pat tuvu stāvējusi.>
<12.- ja nav 2 velosipēdu, tad vajag izvērtēt vai dubļainajos posmos ir vērts braukt vai labāk nedaudz zaudēt izstumjoties tiem cauri un atvinnēt zaudēto vēlāk>
<13.- Nav vēlams par mērķi izvirzīt konkrētu kilometrāžu vai apļu skaitu. Mērķim ir jābūt tādam, lai to varētu sasniegt neatkarīgi no trases izmaiņām laika apstākļu ietekmē vai citiem nelabvēlīgiem „likteņa” pavērsieniem>
<14.- gaismu minimums ir „tālie” uz stūres un izkliedēta, spilgta gaisma uz galvas, lai izgaismots tiktu skata virziens>
<15.- Naktī daudzas lietas izmainās līdz nepazīšanai. Būtībā trase jāmācās no jauna. Lēnāk brauksi tālāk tiksi. Vismaz pirmos tumsas apļus noteikti>
<16.- Problēmu gadījumā nedrīkst sākt „psihot”. Ķibele, kas standarta gonku pilnībā noraktu, 24 stundniekā var izrādīties tīrais nieks (arī liels un baiss zilonis lielā attālumā ir tikai mazs punktiņš).
<17.- Pilna apļa pārsvars rada zināmu komforta sajūtu un dod krietni lielākas iespējas plašāk variēt brauciena taktiku. Kaut vai bez 5 minūtēm aplis šādu ekstru dod ļoti nosacīti.
<18.- „UZVARĒT VAI NOMIRT TRASĒ!”- būtībā tikai ar šādu devīzi ir vērts stāties uz 24h solo klases starta līnijas. Manuprāt, uzvarēt ir paveikt visu 100% no tevis atkarīgo (teorētiski iespējamo) konkrētajā vietā un laikā.>
<19.- Regulāri jāpārvelk bikses, bagātīgi un regulāri jāziež pakaļa un bikšu pamperis ar krēmu. It īpaši lietus apstākļos un smilšainās vai dubļainās trasēs>
<20.- arī beņķis ir vēlams kaut nedaudz mīkstāks nekā standarta gonkās ierastais>
<21.- nākošajā rītā ideāli, ja atbalsta komandā ir arī labi izgulējusies „smadzene”, kura ne tikai spēj nolasīt no dēļa rezultātus, bet arī virtuāli izprast, kur cik un kā izpildās konkurenti, kā arī spēj „ielīst braucēja ādā” un vadīt viņu kā robotu atbilstoši viņa tā brīža fiziskajai kondīcijai.>
<22.- izmanto iespēju morāli sagraut pretiniekus cenšoties rādīt dzīvespriecīgu sejas izteiksmi un neizrādot to, ka tu jau esi n-to reizi miris.>
<23.- pretlīdzeklis pret 22. punktu. Vienmēr atceries- konkurentam ir tieši tik pat grūti kā tev. VISS SĀKAS GALVĀ!>
<24.- Vienkāršota „veiksmes formula” 24 stundu sacensībām:
1. MOTIVĀCIJA/ GRIBASSPĒKS
2. IZTURĪBA
3. ĀTRUMS
4. PIEREDZE/ GUDRĪBA
5. VESELĪBA
6. KOMANDAS DARBS
7. un, protams, arī VEIKSME

© Vilnis 2009