30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Udža, Ebis, Kārlis, Spodris

Vadītāja dienasgrāmata!

Darbojošās personas:
Mati - megarulzza īpašniex
Klients - viņa dēļ viss notika
Šmiga - kaimiņš - palīdzētājs, pasākuma lielākais ieguvējs
Pelmenis - gadījās tā starp citu
Sūkātāji - menti
Cryslers - atlīdzibas sniedzējs

Tātad stāsts par to, kā es vakar pie klienta braucu!
Bija brīnišķīga, skaista janvāra diena. Sāka jau spīdēt pirmā pavasara saulīte, man sirdī bija priex. Biju sarunājis tikšanos ar darījumu partneri. Domāju, ka arī viņš bija laimīgs. Un tad sākās mans ceļojums, ne jau uz Tukumu, bet gan pie viņa. Pie šī klienta (lai neradītu lieku intrigu neminēšu, kas tas par klientu) biju braucis jau divas reizes, un katru reizi viņa atrašana man bija sagādājusi vilšanos. Vienmēr iebraucu kaut kādās auzās. Protams šī reize nebija izņēmums - atkal auzas, ibio! Kaut arī man pašam liekas, ka Rīgu daudz maz pazīstu un ceļu uz mājām allaž esmu atradis, brauciens pie šī sadarbības partnera vienmēr liek vilties. Nezinu kāpēc, bet vienmēr likās, ka birojs ir citur. Es jau biju rērķinājies ar to, ka aizbrauxu nepareizi, tāpēc pēc šī fakta konstatācijas ļoti nesaskumu. Es kavēju. Pārsniedzu atļauto ātrumu, veicu bīstamus manevrsus, izdarīju pagriezienus vietās kura tas nebija atļauts, bet manī bija gandarījums, jo es tuvojos savam mērķim. Kā gadījies, kā ne pēkšņi ieraudzīju sūkātajus (lasi - mentus), kas stāvēja pirms, uz un pēc dzelzceļa pārbrauktuves. Pavasara saulīte uzspīdēja vēl spilgtāk, tamdēļ lai netraumētu savas acs radzeni apāvu savas saulenītes. Neko ļaunu nedomādams šķērsoju pārbrauktuvi, kad pēķšņi visa auto rinda apstājas un un man jāpaliek uz pārbrauktuves. Nu es vēl joprojām neko ļaunu nedomādams gaidu, kad rinda sāks kustēties. Bet te, viens no pieminētajiem sūkātājiem pienāk pie mana megarulzza (kā viņš vispār kaut ko dādu atļāvās) un nobubina: "Iebrauksim benzīntankā!?" (aiz pārbrauktuves bija benzīntanx). Nu rinda sāka kustēties un es sāku braukt, pagriezos visrzienā uz benzīntanku, bet tad neviļus uzmetu acis uz benzīna daudzuma rādītāja sviras sava megarulzza mērinstrumentu paneļī un secināju, ka benzīnu man noteikti nevajag. Un šinī brīdi manī dzima jau ļaunā doma, un sapratu - vai nu tagad, vai nu nekad! Un es to izdarīju...., jā es TO izdarīju. Atstiepu tā cik varēja - apmēram - 100km/h (taisnais ceļš beidzās, kurš idiots tur līkumus uzbūvēja?). Kā gadījies, kā ne biju sasniedzis savu mērķi. Aši jo aši noparkojos un iegāju pirmajās durvīs. Sasodīts, tas bija 4 m2 mazs veikals. Starp citu ar 3 pārdevējām. Tajā brīdi garām aizjoņoja sūkātāju lūznis (lasi - šrotmobīlis, t.i. auto) ar mirgojošām bākugunīm. Ka Tavu vecmāmiņu, kur viņi to bija paslēpuši. Pec dažam sekundēm lūznis lidoja atpakaļ un ar atsaldetu manevru noparkojās blakus manam megarulzzam (kā viņi to uzdrošinājās). Un tad viņi meklēja mani! :) Bet es taja pašā veikalā gaidīju savu klientu. 5x apskrienot apkārt manam megarulzzam viens no sūkātājiem ienāca veiklā. Nu es tur stāvēju. Pabāzis galvu (to, kas uz pleciem) ārā no veikala durvīm sūkātājs uzsauca otram sūkātājam: "Atceries, kā viņš izskatājs?" Nedzirdēju atbildi, bet tad sekoja otrs bļāviens "Te viens stāv". Atdzīšos, kļuvu mazliet tramīgs. Tad ienāca otrs sūkātājs veikalā, paskatījās uz mani un prasīja: "Vai tas ir jūsu kupejnieks?" Viņam notreikti likās, ka es teikšu: "Jā tas ir mans megarullzs, vai jūs būtu tik laipns un nesodītu mani par to, ka man nevajadzēja benzīnu un tāpēc nebraucu benzīntankā?" Idiots. Es protams izmantoju izdevību un pavaicāju, kas par kupeinieku. Un viņš nosauca manas mašīnas numuru. Ups!!! Bet es noturējos un atbildēju noliedzoši, vienkārši paplašinātā teikumā: "Nē, tas nav man kupejnieks". Sūkātāji turpināja ganīties gar manu auto, bet pa tam lāgam es beidzot satikos ar savu klientu. Nolēmu, ka atstāšu savu auto turpat un došos atpakaļ uz darbu izmantojot sab.tr. Vakarā sarunāju kaimiņu Šmigu, un kopīgi devāmies pakaļa manam megarulzzam. Šmigam, gan sākumā nepatika šī doma, bet kaimiņš arī nelaimē ir kaimiņš! :) Šmiga gan nezināja, ka šis brauciens būs ar peļņu! Tātad kaut kur pa ceļam mēs paspējām pielīst priekšā Pelmenim, jo viņš kaut kur ir sūkājis (ko?). Un tad Šmigas zuzītei pakaļā ielika Crysler. Un atkal viss notika uz sliedēm, kāda sagadīšanās. Konstatējām, ka Zuzītei ir sasista tikai jau iepriekš sasistā lampa, vienojāmies par Ls 35! Uz maniem piedāvātiem Ls 50 Crysler neparakstījās, žēl būs jāiztiek ar tik cik iedeva. Garastāvoklis ar katru brīdi uzlabojās un mēs turpinājām ceļu. Paspējām vēl uz akmens tilta paskrieties ar Putnu no streetrace.yo.lv. Piebraucām pie mana megarulzza un, ka to sukataju mates tagad triperi nokertu, manam auto bija nolaistas 3 riepas. Bet nekas mani nespēj tā priecēt kā kaimiņš - glābējs Šmiga. Viņam protams bija līdzi kompresorīc, kas veikli tika galā ar viņam domāto uzdevumu! Tā nu šis stāsts ir laimīgi beidzies! (vismaz pagaidām)!
Laimīgu ceļu!

© Mati