30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Aina, Anete

Ko nevar celt to nevar nest

Notika tas pirms vairākiem gadiem, kad mēs vēl studenti būdami aktīvi sākām meklēt starpvalstu kontaktus un devāmies uz kaimiņzemi šos plānus īstenot. Neiedziļinoties detaļās vienu sestdienas vakaru sagaidām Lietuvā pie kaut kāda ezera, kaut kādā atpūtas bāzē / kempingā. Vietējiem pilsoņiem šī vieta izpelnījusies gana atdzīstamu statusu. Mēs kā jau studenti, ne kauna, ne goda, ieņemam pleķi tieši pa vidu. Uz šādu manevru lietuviešu draugi noskatījās ar visai šķību aci, tomēr pāris devas LB acs šķībumu manāmi taisnoja un skat, jau pēc ½ stundas ir uzslējušās pāris teltis. Vecās, labās brezentnieces. Viss mierīgi, praktiski nekas nenotiek. Mums (mati, jaņis, ivars) protams, ka prasās pēc piedzīvojumiem, savādāk jau gandrīz skumīgi sāk mesties. Tā nu sataisījuši kaut kādu bardaku mēs ieslīdam bariņā, kas runā ļoti līdzīgi mūsu valodai. Skaidrs – leiši. Ņemot vērā, ka tajā laikā mēs mācījāmies tikai pirmajos kursos, mūsu svešvalodu zināšanas bija tik pārliecinošas, ka sapratāmies tikai savā starpā. Tā nu mēs diezgan operatīvi pārslēdzāmies un visiem saprotamo krievu valodu. Ilgi vairs nebija jāgaida, kad tika celti ne jau vairs pirmie tosti par tautu draudzību, brāļu savienību, basketbolu u.c. svarīgām lietām. Pēkšņi, lai gan bija pagājusi jau vismaz stunda, bija pazudis Jaņis. Ilgi viņš nebija jāmeklē. Atradām viņu viesu nama otrajā stāvā, kur viņš lepni sēdēja pie galda, kas bija nokrauts ar pilniem alus kausiem! Kā studentam tie nevarēja būt viņa. Mūsu secinājums bija maldīgs! Jaņis bija sācis spēlēt desas (krestjiki, noļiki – no krievu val.) un spēlēja pārliecinoši. Un kā jau jūs nopratāt, tad spēles likme bija alus kauss. Pēc vairākiem izmisīgi nesekmīgiem leišu mēģinājumiem atspēlēties tika paaugstināta likme uz vienu polšu. Tā arī bija pēdējā partija šajā vakarā. Pietika gan mums, gan mūsu draugiem. Nākošais izgājiens bija pēc paikas. Jo, kā smejies, par to mēs nebijām iepriekš padomājuši. Leišiem sākās korporatīvā ballīte, un, kamēr es novērsu uzmanību, Ivars naski iesteidzās virtuvē, un tikpat naski bija atpakaļ ar gardu šašlika iesmu. Vēl šodien nesaprotu, kāpēc pēc tam to iesmu vajadzēja mest virtuves virzienā?! Balle turpinājās, drusku ieēduši bijām, ko dzert pietika. Un tad pazuda Ivars. Pazuda tā, ka nevarējām viņu atrast. Ne pie desu galda, ne virtuvē, ne pie leišu draugiem. Pēc pāris stundām tikpat ātri kā viņš pazuda, Ivars parādījās pie horizonta. Par gaitu to nosaukt bija ļoti grūti, drīzāk par kaut kādu jaunu deju, varētu to saukt par „Krustiņdūrienu”. Mūs pat neinteresēja, kur jaunskungs bija pazudis, bijām priecīgi, ka viņš ir atpakaļ. Tiesa uz tiem pašiem dažiem jautājumiem viņš atbildēja pietiekami īsi: „a-bl-aa-eee-uu-aa!” Skaidrs – latvietis ir jāliek gulēt. Aiznesām viņu uz telti, sākām stumt viņu iekšā, un pusceļā tika saņemts jauns uzdevums: „gribu čurāt!” Bija skaidrs, ka, ja mājās gribam doties kopā, tad vienu viņu laist būtu bīstami. Tika atkārtots nu jau slavenais „Krustiņdūriens” meža virzienā, aptuveni 20 metri. Krustiņdūrienu apguva arī Jaņis. Pēc aptuveni ½ stundas jaunais pāris bija atpakaļ. Jaņis nebija smaidīgs kā parasti, viņam bija slapjas kājas, un tā nebija rasa! Ivars bija tā sadejojies „Krustiņdūrienu”, ka drauga plecs, pat abi, bija ļoti vajadzīgi, lai dabiskās vajadzības netiktu kārtotas horizontāli. Sekoja nākošais uzdevums. Ivars ir jādabū atpakaļ brezentniecē. Gandrīz to nojaucot līdz pamatiem Ivars tika piestutēts pie telts durvīm, un mums ar Jaņisu bija tikai vēl viens lūgums šim vakaram: „Ivar, vienu solīti, lūdzu!” Un tad kā iedzenot divus saules akmens pamata pāļus vienlaicīgi Ivars nokrita uz ceļiem. Izskatījās, ka tūlīt tiks veikts kāds rituāls. Tas bija ļoti īss. Kā aizcērtot biedrības nama durvis Ivars iegāzās teltī. Likās, ka viss ir kārtībā un varam doties pie miera. Bet, kas tev dos. Ja rumpis zem jumta, tad kājas bija ārā. Pamodināt – bezcerīgi. Pakustināt – pat nedomā. Ielocīt – nu kas viņš par faķīru?! Kājas palika gulēt ārā! Beidzot miers.
Pēc kāda laika sajutu, ka ik pa brīdim blakus kāds pamatīgi knosās, dīdās, kaut ko ņemās, murmina. Nodomāju, ka sapņoju. Vēl pēc kāda laika, bija sajūta, ka esmu nokļuvis blakus milzīgai elektriskai zobu birstei, kas bija ieslēgta maksimālā režīmā. Pamodos. Sākumā atkal domāju, ka Ivars izpilda kādu rituālu, bet arī tie bija maldi. Laikam bija palicis vēsi. Jo, ja atceraties, tad kājas pa nakti bija izdomājušas dzīvot ārā. Un tavu prieku – bija uznācis lietus. Kārtīgs lietus. Laikam nebija palicis vēsi, Ivars bija nosalis. Labā ziņa bija tā, ka arī kājas bija ievākušās teltī. Tālāk guļošajam lietuvietim tika atņemta daļa segas un sutinām tālāk. Lietuvietis bija pamodies, laikam nosalis ? un savāca savu segu mums nemanot. Pēc kāda laika atkal jūtu knosīšanos, ņemšanos, kaut kādu bubināšanu. Paveru acis un ieraugu burvju mākslinieku Pecolli cienīgu izgājienu. Ivars cilā, groza, maina puses kaut kādam drēbes gabalam. Cik nu tumsā varu saskatīt. Pats arī visādi lokās, sten un pukst. Iebāž vienu kāju apģērbā, izvelk ārā. Iebāž otru. Nu ņemas kā traks. Tad ieskatos vērīgāk un pamanu, ka Ivars mēģina ielīst jakā, domādams, ka tas ir guļammaiss. Kājas viņš mēģina bāzt jakas rokās un nesaprot kāpēc tālāk par ceļiem neiet. Tādi nu ir tie modernie un piespīlētie jakas formāta guļammaisi!

© Mati 20.07.2010