30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Pokemons, Lapinen, Andrievs, Andrejs, Andris

Remonts...

Viss sākās skaisti, iegādāju savu pirmo nekustamo īpašumu, un kā jau students būdams pēc pirmo divu gadu pavadīšanas savā miteklī bija pienācis laiks arī remontam. Ja ar dzīvojamās istabas sienu krāsošanu un aizkaru stangu parādīšanos pie loga remonts bijā galā, tad ar vannas istabu un tualeti, tautā pazīstamāku kā san-mezglu gāja nedaudz, tomēr drusku savādāk.
Arī šoreiz viss sākās skaisti. Tika rūpīgi izplānots darba grafiks, iegādāti vajadzīgie materiāli, pat cepuri no avīzes sev izlocīju. Viss bija sagatavots un remonts varēja sākties. Laika apstākļi bija slikti, lija lietus - darbā paņēmu 2 nedēļu atvaļinājumu, kura laikā vajadzēja ieplānotos darbus paveikt un paliktu vēl pāris dienas, lai šo pasākumu atzīmētu draugu lokā. Atzīmēšu, ka notikumi risinās lietuviešu projekta divistabu dzīvokļa 4. stāvā. Pirmais no grandiozajiem plāniem bija apvienot vannas istabu ar tualeti likvidējot veco labo, un nenormāli smago, kā izrādījās vēlāk, čuguna vannu, tās vietā iebūvējot jaunu un elegantu dušas kabīni. Sākot demolēšanas darbus, jo nekā savādāk to nosaukt nevārēja, šo tiešām patīkamo, kā sākumā likās, nodarbi veikt pieaicināju arī savu tēvu. Kurš ar kuvaldu rokās un pārliecinošu frāzi: „Lomatj ņe stroitj!” metās iekšā vannas istabā. Pēc pus dienas ārdīšanos pa vannas istabu un tualeti nekas prātīgs nebija paveikts. Protams, ja neņem vērā lielu caurumu pa kuru var neizejot pa vannas istabas durvīm ielīst tualetē. Tagad domāju, ka varbūt vajadzēja tur ielikt logu un ar to arī manas celtnieka gaitas ar gandarījumu par paveikto būtu beigušās. Tomēr nē, šāds pasākums nesakrita ar manu toreizējo darba plānu. Turpinām iesākto: „Lomatj”! tā nu līdz vakaram bija izdauzīta visa siena starp vannas istabu un tualeti. Likās lielākais darbs ir paveikts. Kā vēlāk izrādījās - tie bija maldi!
Nākošās diena sākas ar gandarījumu. Ar patiesu prieku un kārtīgu atvēzienu tika sašķaidīts pods. Pamēģiniet – neparakstāmas emocijas! Un tikai tad kad smaids par paveikto varoņdarbu sāka iet uz beigām radās jautājums: „a, a, a kur tagad pačurāt? Un ja nu pa lielam?!” Sameklēju burciņas. Turpinām darbu. Tiek pieņemts lēmums šodien atbrīvoties no vannas. Man nav ne jausmas kā viņas padomju laikā dabūja uz ceturto stāvu, bet lai dabūtu viņu lejā ir jābūt Raimondam Bergmanim. Pēc pus dienas jāšanos, jā tieši jāšanos, vanna tomēr nonāca mājas pagalmā, kur manu apdullušo prātu turpināja pārņemt radošas domas. Nolēmu izgāzt vēl vienu sienu. Par to, ka lauzt nav celt mēs jau zinām, tāpēc braši tika salauzta vēl viena siena.
Trešās dienas rīts sākās ar pārsteigumu, kas iepriekšējā vakara notikumu pārpilnībā bija palicis nepamanīts. Divu dienu sienas laušanas betona gabali, flīzes, armatūra un sašķaidītais pods bija izveidojis tādu kā jaunu un nestabilu grīdu, aptuveni 50 cm augstumā. Respektīvi, es stāvēju savā nu jau gandrīz apvienotajā vannas istabā ar kuvaldu rokās līdz ceļiem būvgružos. Tiek izdarīts secinājums – celtnieks no manis nebūs. Un jau tagad ir jāpārskata darba grafiks. Pavisam neplānoti, bet laiks kļūst pasakaini silts, kādi +22-25 grādi. Praktiski visa diena tiek pavadīta meklējot kaut kādus daudz maz izturīgus maisus, un iznesot to visu kaudzi no ceturtā stāva. Kur un kā tika transportēti būvgruži, ir vēl kāda – cita stāsta saturs. Tāpēc atpakaļ pie dižplāna.
Ceturtajā dienā ne tikai tika pabeigts iesāktais, bet bija arī jauna sākums. Visticamāk, ka vēl reibums, ko ieguvu pirms 2 dienām, no vannas transportēšanas no 4 stāva nebija izgājis, kā rezultātā dzima kārtējā revolucionārā ideja, ka vajadzētu izgāzt vēl vienu sienu. Par darba grafiku sen jau vairs neviens nedomāja. Sāku dauzīt trešo sienu. Kad biju ticis aptuveni līdz pusei notika negaidītais – nogāzās puse griestu! Pirmajā brīdi saķēru nelielu šoku, jo savu kaimiņu uz viņa poda savā vannas istabā galīgi negribēju redzēt. Par laimi šīs mājas bija būvētas tā, ka šādi gadījumi ir paredzēti. Vismaz manā stāvā tā bija, attiecīgi nekāds kaimiņš pie manis nenonāca. Tagad parādījās vēl viens uzdevums. Es pat teiktu, ka man kā celtniekam ar bagātu pieredzi, tas bija kā jauns izaicinājums – ko darīt?! Apmēram puse dienas tika pavadītas, lai apbraukātu celtniecības veikalus un mēģinātu vispirms ieskaidrot pārdevējiem, kas noticis un protams kā, un tad ko darīt, kā tos griestus dabūt atpakaļ. Rezultātā nekāds prātīgs risinājums netika atrasts un tika sākts kārtējais varoņdarbs – nodauzīju visus griestus. Ja uzmanīgi sekojāt, tad variet iedomāties kā tagad izskatījās mana vannas istaba. Praktiski tai bija palikušas divas iekšējās sienas un grīda!
Grīda, kāpēc vannas istabās ir grīdas? Kāpēc! Ar to sākās piektās dienas rīts. Neskatoties uz to, ka tagad tur viss ir skaisti un brīnišķīgi, piektās dienas vakarā es domāju, ka nekā skaistāka, kā tās pretīgi zilās flīzes, kuras atrodamas visās padomju laika celtnēs pasaulē nav, un nevajag viņas aiztikt. Lai viņas tur smuki guļ un priecājas par pēdām, kas viņas min. Kā jau jūs noprotiet izlauzu grīdu. Pat iedomāties nevarēju, cik tur ir slāņu. Brīžiem, katra nākošā slāņa noņemšana lika justies gandrīz kā arheologam, un ka mani nebeidzamie izrakumi beigsies trešā stāva kaimiņa vannā. Kas tik tur nebija: tās skaistās zilās flīzes, cementa kārta, mazas tizlas brūnas flīzes, kaut kādas pakulas, atkal cements un flīzes. Un atkal es biju nonācis turpat, kur pirms 3 dienām - būvgružos līdz ceļiem. Laika grafiks jau sen bija izmests ārā un gribējās, lai es nekad šo remontu nebūtu sācis. Lai vai kā lēnām, bet mērķtiecīgi biju nonācis līdz tam, ka jāsauc santehniķis, lai pārvelk visas trubas. Par laimi biju nedaudz atgājis no vannas un man bija tik daudz prāta nedarīt to pašam.
Interesanti, ka santehniķis vārdā Jānis, nesaprata nevienu vārdu latviski, tomēr mēs sapratāmies. Kā izrādījās vēlāk, daļēji sapratāmies.
Sestajā dienā uz pirmo tikšanos santehniķis atnāca ātri un laicīgi. Visu sarunājām, sastādījām jaunu darba grafiku, jo vecais jau bija aktualitāti zaudējis vismaz reizes trīs un vienojāmies par atlīdzību. Turpina spīdēt silta maija saulīte.
Septītajā dienā santehniķis neatnāca. Neatnāca jānis arī astotajā un devītajā dienā. Bet es viņu gaidīju. Gandrīz visu dienu, tukšā vannas istabā bez poda! Sazvanīt viņu nekādi nevarēja un par nožēlu, kamēr jaunu trubu nebija nekādus citus darbus uzsākt arī īsti nevarēja.
Desmitajā dienā notika brīnums. Atnāca santehniķis Jānis. Pilnīgi bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem viņš pavaicāja: „Nu, što budjem djelatj?” Laikam tās emocijas es vēl šobaltdien nespēju aprakstīt vārdiem. Vienkārši izsakoties biju nedaudz pārsteigts. Novienojāmies par „Što nado djelatj!” vēlreiz un darbi sākās tajā pašā mirklī. Atvaļinājums strauji tuvojās beigām, un bija skaidrs, ka ne man, ne draugiem nekāda jaunā poda iesvētību balle nebūs.
Jānis pazuda uz vēl vienu dienu, bet es nesatraucos. Viņš atgriezās un ar vārdiem: „Nu zakončim eto djelo!” visu raiti pabeidza.
Trīspadsmitā diena atnāca ar jaunu notikumu pavērsienu. Atverot dzīvokļa durvis iekāpu pamatīgā peļķē. Steigšus devos skatīties, kas noticis. Plīsis stāvvads, kurš vakar tika metināts. Skaisti nodomāju es, jo šķita, ka man vairs nekas nevar pārsteigt. Ieskaitot manu grīdu ar ūdeni ir applūduši visi trīs dzīvokļi zem manis. Kaut kā neticamā kārtā izdevās visu vainu novelt uz vecām trubām un Jāni, attiecīgi nekāds kara cirvis ar kaimiņiem netika cilāts, lai gan skaidri apzinājos, kas par lietu. Zvans santehniķim, panikā tiek izstāstīts kas notiek, jo vannas istabā kā tāds kongresu nama fontāns pēc apkopes no pārplīsušās šuves ārā šaujas ūdens. Man tiek paziņots, ka mājas pagrabā ir krāns un to vajag nogriezt. Skrienu lejā, pagrabs protams ir ciet. Kaut kādā mistiskā viedā izdodas tās durvis uzlauzt. Ieskrienu tumsā, neko neredzu, vienīgais varu taustīties gar sienām. Izmantojot mobilā telefona ekrāna gaismu meklēju to nolādēto krānu. Pēkšņi zvana Jānis: „ti vozmji ključ na 36, on takoj bolshoj!”. Sajutos kā tāds atslēdznieks, kuram vienmēr ir līdzi sērkociņi, metināmais aprāts un 36 izmēra atslēga. Te nu mans pacietības mērs bija pilns un šķiet pasniedzu visu slāvu daiļradi, kas bija sakrājusies pa šīm divām nedēļām.
Bet kopumā viss beidzās laimīgi, vēl pēc divām nedēļām. Un nu jau sen ir skaista un patīkama vannas istaba ar jaunu podu un veselām trubām!
Vai vēl kādreiz taisīšu remontu – jā protams. Tagad celšu māju! ;)

© Mati 27.04.2010.