Dragreiss Rīgas ielās
Bija normāls piektdienas vakars. Pēc sporta sacensību apmeklēšanas Rīgas Sporta Manēžā, izpalīdzēju vienai paziņai un nogādāju viņu uz Bruņinieku/Čaka ielu stūri.
Stāvu normāli krustojumā uz Bruņinieku ielas un domāju, kur tālāk doties piektdienas vakaru pavadīt. Nedaudz paveru logu un dzirdu, kā man blakus, motoru kaucina nenosakāmas markas balta liela automašīna. Lai arī mans kompaktauto nav domāts, dažāda veida skriešanām un drag reisiem, nolēmu tomēr pacīnīties. Sprinta skriešanas iemaņas nostrādāja un startā uzsāku labāk. Tad nu dzirdēju pa puspavērto logu, kā lielais motors blakus man kauca un izmisīgi centās apdzīt. Brīdī, kad dzirdēju viņa sajūgu pamatīgi noslīdam, ātri ieliku 2 pārnesumā un varonīgi izvirzījos priekšgalā. Prieki, gan nebija ilgi, jo kaut kāds muļļa tieši man priekšā meiģināja parkoties un man nācās samazināt ātrumu, palaižot savu pretinieku pa kreiso pusi priekšā.
Viņš lepni nostājās Bruņinieku un Barona ielas krustojumā otrais aiz 10. maršruta trolejbusa. Kad es tuvojos krustojumam, pamanīju, ka tūlīt jau iedegsies zaļā gaisma un nolēmu savam cīņu biedram atriebties apdzenot gan trolejbusu, gan viņu, pa ielas kreiso pusi. Arī viņā laikam tieši tajā pašā brīdī radās doma apdzīt trolejbusu pa kreiso pusi. Viņš strauji izleca manā braukšanas joslā, tā ka dabūju pamatīgi izmantot sava auto bremžu pedāli. Arī viņš sabijās un rāva mašīnu atpakaļ, šajā brīdī es pārslēdzos atkal uz 2. pārnesumu un otro reizi lepni viņu apsteidzu.
Pēc lielās skriešanās ( varen lepns pa sevi) mierīgi pieripoju pie Bruņinieku un Tērbatas ielas krustojuma, kur tajā brīdī dega sarkanā gaisma un es biju pirmais krustojumā. Pēkšņi pamanīju kā mans sāncensis burtiski izlec no kreisās puses un aizšķērso man ceļu. Pirmā doma - "varen lecīgs", bet kad pamanīju, ka automašīnai, kas aizšķērsojusi man ceļu, tiek izslēgta aizdedze un izlec pamatīgi liels vīrs, kaut ko bļaudams un ar dūrēm vicinoties, mana skaidrā apziņa kaut kur pazuda. Viņš strauji tuvojās manam auto. Pirmā doma - aizslēgt durvis ( paldies centrālajai atslēgai), otrā doma - tas idiots var nodarīt kaut ko manam mīļajam auto, un tad radās pati spožākā ideja. Mierīgi ieliku 1. ātrumā un devos taisni virsū satrakotajam vīram, ar domu pabaidīt. Bet tas idiots vai nu apjuka, vai arī domāja, ka man nepietiks drosmes un nost no ceļa negāja. Tas mani īpaši nesatrauca - turpināju iesākto maršrutu. Pēdējā brīdī jaunēklis palēcās nost un ar abām rokām kārtīgi iebelza man pa stikliem. Paldies Mazdas ražotājiem par izturīgajiem stikliem, uz stikla palika tikai roku nospiedumi, bet nekādi citi redzami bojājumi nebija manāmi. Turpināju ceļu pa Tērbatas ielu, bet varen veiklais jaunēklis jau bija paspējis atgriezties auto un sekoja man. Nogriezos uz stāvlaukumu starp Sporta pili un daudzstāvu auto novietni. Vīrs atkal steidzās apdzīt mani pa kreiso pusi un brīdī, kad viņš bija nedaudz priekšā, nācās izmantot Šmigas mīļāko ierīci ( stāvbremzi) un apgriezt mašīnu pa 180 grādiem ( izdevās pat ļoti labi). Baltais auto pazuda kut kur pa Barona ielu. Šajā brīdī sapratu, ka kādu brīdi skrieties vairs negribās.
Aizmirsu pateikt, ka tikai beigās pamanīju, ka tas ir taksis. Firmu joprojām neesmu noskaidrojis, bet līdzīgas mašīnas esmu redzējis uz ielām, tās ir kaut kādas Toyotas vai Hyndai mašīnītes. Pēc tam visu vakaru braucu uzmanoties no baltajiem takšiem Rīgas ielās.
Noteikti iesaku izmeiģināt skriešanos ar taksistiem, pēc tam kādu laiku negribās.
© Pelmenis 21.01.2003