30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Aina, Anete

Piģuru kauss 2003

Stāsti

...a bet Igaunijā...
Sveiks manu mazo draudziņ! Šovakar es tev pastāstīšu pasaciņu par 30draugi.lv organizēto Piģuru kausu! Karoče savācām komandu un nosaucām par "Baltās zeķubikses ar brūno svītriņu". Par cik baltas zeķubikses nekur nevarēja atrast, tad nācās nomainīt komandas nosaukumu uz "Baltās apakšbikses ar brūno svītriņu"! Komanda sastāvēja no manis, tomicka, kaspja un sandra. No malas komanda izskatijās spēcīga un radīja zināmu bijību pretinieku komandām. Bet nu tie tādi sīkumi, kuros neiedziļināšos! Startējām kā trešie! Navigatora lomu uzņēmās tomick un jau sākumā, meklējot 2.KP noskaidrojās, ka mūsu GPS strādā ar zināmām nobīdēm! Pirms starta, kad bija zināms, ka būs jāšķērso Gauja, komandas lokā tika apspriests veids kā to labāk darīt. Tomick un es par labu atzinām brist ar visām kurpēm, taču Kaspis un Sandris bija nobrieduši savas sausās botas nest rokā, lai nesamirkst! Nedaudz vēlāk, šo mūsu sarunu, mēs ar tomicku jamajiem atgādinājām vēl daudz daudz reizes! Bet tagad par visu pēc kārtas. Jau dodoties no 1. uz 2.KP kājas tika samērcētas nedaudz virs potītēm, nedaudz arī nomaldijāmies un satikām arī Udžas komandu! Udža uzskatija par pareizu sekot mums, jo viņu komandā tādi vārdi kā "karte" un "pazīt" nebija savienojami! Pamaldijāmies kopā ar Udžu, bet nu tikai nedaudz, jo mūsu GPS tomick pēc neliela līkumiņa apmešanas tomēr izveda mūs uz vajadzīgo purvu. Pa purvu skriet tas ir forši! Besi var saraut jau 100m distancē! Pie otrā kontrolpunkta bija savākušās gandrīz visas komandas! Iedeva kaut kādus 2 jautājumus 1.Cik pārdevējam sākumā bija āboli? Kā noskaidrot kura zirgs ir ātrāks? Sākām meklēt atbildi! Par zirgiem stāstu atcerējos no pamatskolas laikiem, taču āboli vēl ilgi neļāva turpināt distanci! Pēc ilgām diskusijām nolēmām, ka pārdevējs ir idiots! Tiesneši teica, ka tā tomēr neesot pareizā atbilde... Pamazām sākām vilkt uz līdzīgām domām arī par tiesnešiem... Vienā brīdī pat panesās teksti "es varu noiet 100km, es varu jums pat kaut ko uzkodēt, bet nelieciet man risināt šitos stulbos atjautības uzdevumus"! Labi, ka mūsu komandā bija Sandris! Viņš atrada pareizo atbildi! Pēc tam mēģināja to izskaidrot arī mums! Mēs sapratām pēc 4 stundām... Bet nu tagad par visu pēc kārtas! No 2.KP optimisma pilni devāmies skrējienā pa purvu uz 3. KP. Mūsu komanda izvēlējās stratēģiju "ceļi un stigas", tā laikam arī bija mūsu liktenīgā kļūda! Izskrējām uz viena no ceļiem un nedaudz papētijuši karti devāmies virzienā kur mūsuprāt te pat bija jābūt stigai. Stiga bija, bet pēc diezgan paliela gabala... Sākām iet pa stigu. Iet tas nav īstais vārds... Ūdens bija līdz ceļiem, zāles bija līdz kaklam, laikam tas bija grāvis... pagājām biki nostāk no "stigas" zāle bija tikai līdz jostasvietai, zāle nebija sausa, kāds maita bija apzāģējis krūmus augstumā apmēram kautkur starp potīti un celi, varēja forši paraut uz muti, tā arī darijām... Ik pa brīdim bija jālec pari grāvjiem, tie bija plati, nepārlecu. Līdz ceļiem ūdenī, arī pārējie nepārleca! Izgājām itkā no purva un turpinājām ceļu pa iepriekš pieminēto stigu. Jā, izkapti šajā rajonā cilvēki nepazina! Zāle (lasi nātres) bija līdz viduklim, lieki piebilst ka slapja. Zāle bija labi nomaskējusi kritušos kokus un pirms vairākiem gadiem iebrauktās smagās meža tehnikas risas! Varēja itin viegli paraut uz muti. Tā arī darijām. Gājām, gājām, gājām, šim murgam nebija redzams gals. Pamazām sāka kļūt jautri. Pamazām palika tumš! Pār lūpām vēlās dažādas replikas un pat zinātniski atklājumi.
S: "Vai jūs esat ievērojuši, ka te nav odu!"
K: "Jā! Mēs esam iegājuši tādā dirsā, ka te pat odi ielidot nespēj"
Pamēģinājām paiet pa mežu blakus stigai. Vienīgā atšķirība bija tā, ka blakus garajai zālei, kritušajiem kokiem, bedrēm un slapjumam te vēl auga koki un krūmi. Atgriezāmies uz stigas. Palika jau pavisam tumš. Un beidzot mēs sasniedzām ilgi gaidīto pļavu! Zēni, gan centās man iestāstīt ka tā vis nebūšot mums vajadzīgā pļava, bet purvs. Es gan oponēju ar to, ka varbūt tā pļava ir biki aizaugusi un ierosināju nedaudz paieties pa to. Žēl, ka viņi mani neatbalstīja, būtu bijis vēl jautrāk - tumsa, purvs, neziņa kur atrodies... Papētot karti atradām arī purvu, kur mēs varētu būt nonākuši! Bija nojausma, ka esam pa kreiso pusi pagājuši garām 3.KP un pašlaik atrodamies purvā ļoti tuvu Igaunijas robežai. Nolēmām doties atpakāļ un tad kādā no tuvākajām šķērs stigām griezties pa kreisi. Gājām, bija tumš. Nonākot pie kādas no šķērs stigām izvērtās diskusija vai būtu prātīgi naktī iet kaut kur mežā nezinot kur mēs īsti atrodamies. Vēlme turpināt distanci ar nebija diez ko liela. Nolēmām doties atpakaļ pa to pašu stigu, kur atnācām. Tā arī darijām. Tomick nonāca pie fantastiska secinājuma: "Eu džeki skataties, te jau kāds pirms mums ir gājis! Tātad esam uz pareizā ceļa..." Izskanēja arī teksts: "Žēl, ka Udžu nepagaidijām un viņš pašlaik nav kopā ar mums"! Sāka salt rokas. Žēl ka tomick pirms starta mani pierunāja paņemt džemperi, būtu forši nosalis... Sandris noziedzīgi klusēja ejot visiem aiz muguras. Kolektīvi nolēmām, ka viņš asina nazi un ka Kaspis kā tuvākais nazi mugurā norausies pirmais... Tomick arī pieļāva iespēju, ka tagad mums ar kaspi būs par vienu draugu mazāk, jo mēs taču bijām tie, kas Sandri ievilkām šajā piedzīvojumā. Tikām uz ceļa. Bikses un kurpes bija kļuvušas reizes 2 smagākas. Ūdenī ir spēks! Sākām apdirst tomicku par to, ka viņš pirms starta teica "nafig tev to mobīlo telefonu līdzi, atstāj taču mašīnā". Es biju viņu paklausījis. Cik pulkstens nezinājām, kur mājas arī īsti nezinājām, piezvanīt nebija ar ko! Gājām pa ceļu. Nospriedām, ka jautrāk iet būtu, ja tagad kāds no mums salauztu kāju. Neviens tā arī nesalauza, bet mēs pēc nelielas pastaigas pa mežu aizkļuvām līdz Piģuru mājām! Vot tev atpūta draugu lokā pie dabas!

© Šmiga 11.08.2003

Nelielas atziņas par pasākumu PK no GEPIQ komandas
Piģuru kausa diena piecēlos kā parasti pirms sacensibam ar tādu sajūtu ka vēderā ir sajūta kā degošā kudras purvā, bet tas loģiski jo vasaras sezonā bieži deg purvi mutē arī jūtu ka sarosījušies dažādi rūķīši. Tas kā parasti īstiem sporta meistariem. Bet tad sāku veikt komandas aptauju vai viņi vispār brauks uz Pk un kā tur domā nokļūt secinu ka manas komandas slepenais ierocis nemaz nedomā vairs apmeklēt šo pasākumu. Ja nerādītu laikrādis jau kādus 16.00 noteikti ņemtu Udzhas frāzi piedrāst, bet tad secināju ka tā tomer ir īsti vietā. Tad sagaidu Tomiņu un Daci aizvedu pabarot uz vienu no sabiedriskajiem smiltenes iestādījumiem (kas reāli nosmādē šo barību laikam vecā bija izrādījusies noteikti ka pirmdienas pārpalikumi) un šaujam iestartēt. Un tad tik vis sākās līdz parādei palikusi kāda ½ stunda un jo projām nav 4 dalībnieka, arī preses pārstāvji neliek mieru sniedzu garās intervijas un pozēju kameras priekšā. Un tad arī uzrodās manas komandas jaunās zvaigznes divas nešķiramas lēdijas disko tērpos un nu jau manā komandā ir 5 pārstāvji es objekts valdža metrs 59 bet pasē metrs 57 un ...... līva. Pēdējā no pārstāvēm esot lapinenam masējusi aktīvi galvu un līdz ar to viņš bijis izrādījis reālu laipnību un kļuvis vēl reāli dāsns piešķīrdams dažus drēbju gabalus uz PK. Jau parādes laikā rodās doma ka varētu savas komandas pārstāves mežā piesmiet, bet par cik viņas bija tikai divas bet mēs trīs atmetām tādu domu, jo tad trešam būs jāpiesmej Udzhas izbiedētais lācis. Tālāk startā jau parādam pārējām komandām ka mēs laidīs tik pa taisno, tā arī daram pie 2 Kp jau panākam Udzhas komandu kas pēta dažādas zīmītes pēc brīža daram arī mēs tāpat pēc laika jau tie tiesneši sāk sēdēt vienā vietā. Tālāk atkāl mūsu komandu izglābj Toms kas pilnā balsi iet pa mežu un prasa Sandrim man jo projām nav skaidrs kāpēc septiņi āboli. Tālāk jau udzha par šo atbildi piesola divus litrus miestiņa bet mēs atteicāmies reāli muļķīgi jo udzha tak nav konkurents tāpat vienmēr izstājās biju piemirsis to. Un tā bez miestiņa šaujam tālāk pa taisnāko ceļu nokļūstam gravā kur atri pāreju pa virvēm un sāku lūgties vai manas komandas pārstāve 1.59 m nenolido zemē vai karājoties nezaudē samaņu izskatījās ka otrais variants bija vis ticamākais jo virves reāli drebēja un paskatoties uz 1.59 m kajām redzēju ka rudenī apšu lapas trīc mazāk. Un atkāl vis beidzās veiksmīgi iedzeram nedaudz grādīgo tiesnešu dziru un šaujam prom. Paveicot 4Kp uzdevumu atkāl satiekam Sandi lēdījas nokāš dzeramo Sandis kā īsts vīrs uzsauc mums veselu pudeli ar gāzētu ūdeni. Un tā netīšām nonāk Līvas rokās kas reāli vienā malkā visu puslitriņu iesūc sev ribās uz jautājumu vai tad Sandis neiedeva pilnu pudeli atskan apstiprinoša atbilde pilnu pilnu, pilnu, iedeva nu bet ko padarīsi ka tikai vienaj komandas pārstāvei slāpst. Laižam tālāk satiekam tiesnešus ar vienādiem uzvārdiem prieks šiem redzēt vēl kādu dzīvu seju pēc neilgas pamocīšanās atkal laižam tālāk. Tālāk laižam pa ceļu un nonākam pļaviņā kur nez kapēc tek Daugava vēlāk gan izrādījās ka Gauja protams es kā īsts latviešu bāleliņš piedāvāju 1.59 m ka pārnesīšu pāri upei lai jau meitēns neslapē savu disko tērpu protams ka viņa nespēj ateikt manam piedāvājumam un mēs veiksmīgi esam otrā krastā otra lēdīja jeb Līva arī domā ka šo pārstieps pāri upei bet nekā ar bēdīgu skatienu pati pārlaiž parī. Tālāk itkā nonākam pļavā kur seko nelieli grāvji atkāl es piedāvāju ka pārnesīšu 1.59 pāri bet šī atsaka darīšot kā visi citi pimo grāvi pārejām un tad seko otrs var redzēt ka tas būs jau dziļāks smaržo labi brienu pirmais tā virs nabai bet tad seko 1.59 kas ieplēš ne gluži līdz kaklam bet visi pauguriņi jeb kalniņi gan zem ūdens. Vēlāk gan sāk klīst baumas ka 1.59 uz dibena esot piesūkušās vismaz kādas divas melnas dēles finišā gan izrādījās ka raizēm nav bijis pamata. Un tā veiksmīgi nokļūstam līdz nākamajam postenim kur izrādās ka sāksies medības kautkad pa ceļam 1.59 stāsta ka cerot ka šaušanas prasme varētu būt iedzimusi no mātes, kas šaujot labi. Tā arī atri ar trīs patronām nošaujam dzivniekus un paliek vairs tikai pudele Līva aizlaiž garām, bet 1.59 parāda no mātes mantoto precizitāti un nobelž arī pudeli tātad atkāl varam laist tālāk arī tā mēs daram. Pie nākamā punkta satiekam Ilmāru un tad sasodīts jāsāk slēpot objekts ātri ar 1.59 pastumjot un izdarot dažus tupienus kā arī pies nokļūst galā bet man Valdžam nemaz negribās pastumt un kur tad vēl taisī pies bet tad ātri un operatīvi tiekam ar šo uzdevumu galā gribam no Ilmāra nokāst nedaudz grādīgo dziru bet nekā šis nelieto tātad šaujam prom. Ejot uz nākamo posteni uzinam ka tur vajadzēs laisties pār gauju un tad komandas biedrene Līva stāsta ka tas viņai visvairāk patīk un bieži jau to ir darījusi tatad atkal skaidrs izdarīsim šo uzdevumu ātri un šausim prom, bet tad sākās Es uzkāpju un tā nedaudz bailīgi ātri pārlaižos pāri arī valdža to izdara un tad uzkāpj Līva ar pieredzi un sākās nolamāja visus tiesnešus gandrīz nometa zemē ūsaino tiesnesi un paziņoja ka to nedarīs ja viņu nepiesiešot vēl klāt pie virves tad atraktīvais tiesnesis tik centas pierunāt ieņemt 45 pozu un laisties pāri bet ekā nepalīdzēja arī viņa kamasutras spējas meitēns nokāpj nost un pa to laiku pārlaižās 1.59 tad objekts nez ar kādiem vārdiem spēja pierunāt meitēnu izdarīt pārlaišanos kamēr meklēju tiesnesim malku izdzirdēju nedaudz ūdens šalkas noejot pie gaujas redzeju ka Līva ir pāri bet pārējie ir slapji un Valdža tā klusi rēc paskatos no gaujas iznāk tādas reāli divas dziļas vagas uz krastu arī man sāk nākt smiekli (bet pārējie visi klusē un arī Līva vēl joprojām klusē) tālāk jau ātri objekts pieveic distanci un mēs laižam tālāk. Tālāk izlaižam caur vecupēm un 2 metrīgām nātrēm nokļūstam uz ceļa un 9 posteņa pasēžam un atkāl laižam uz priekšu. Pieejam pie10 posteņa un tad ar kādu sesto vai septīto piegājienu veiksmīgi tikām galā izrādījās ka nevienmēr 1.59 mums radīja priekšrocības šajā punktā ar savām īsajām kājām nācās grūti šķērsot augstos „striķus" jo pārējie jau leca pāri smiedamies, bet tad 1.59 vienkārši izlīda šo distancīti bet pārējie nedaudz palēkāja un šāvām uz finišu pie sausām siltām drēbēm un agrājām brokastīm. Ko lai saka visu cieņu tiesnešiem un savai komandai kas veiksmīgi mani aizveda līdz galam.

© Ūpis 12.08.2003

Pat nezinu, kad tas īsti sākās... varbuut ap Jāņiem...
Mūusu komanda "Buljons un nelielas uzkodas" galīgi tika nokomplektēta tikai piektdienas pēcpusē. Bet sākšu ar to mirkli, kad nodevos vienīgi cēlajam mērķim - sasniegt Piģuru purvus, un tas notika nedaudz pirms sestdienas iestāšanās pie Smiltenes kulturhaus. Tur es satikos ar manām tās nakts piegulētājām (nu ne gluži manām, bet manu gultu piegulētājām) Danu (kas Piģuros ar laiku tika iesaaukta par metrs piecdesmit deviņi) un Līvu (ar kuru jau mēs iepriekšējā sestdienā nedaudz uzspotojām VX taisītā nelielā pasākumā pie Cēsīm un, kur ieguvām arī godalgotu vietuci). Pamazām notikās neliela iepazīstināšanās, līdz ar ko sākās arī neliela ierēksināšanās. To visu nedaudz pastiprināja atspirdzinošo dzērienu ielietošana iesākumā mājās, un tad arī citur... bet visu pēc kārtas. Atgriežoties kulturhausā, mūs sagaidīja jau dažādi Piģuristi, kuru skaits bija man neizprotams, bet vārdu sakot diezgan daudz. Kad nedaudz tika iekustināts dupsis zem Ugo kolēģīšu izvilinātajām skaņām no dažāda veida aparatūras uz skatuves un saķerti pierē pirmie lielie sviedri, tika nodomāts, ka vajag atspirdzinājumu. Tā krita Ūpja nocenotais Kanādiešu visīts (uz korķaz gandrīz vai bija uzskārāpēts - "noteikti nogādāt Piģuros"), kas tīšām vai netīšām pagadījās Sanda mašīnā (Starp citu, Ūpi, to visīti vēl vakar atradu uz skapja un tur iekšā vēl nedaudz bija). Tad kulturhaus redzēja, un citi pret sevi sajuta nežēlīgi superīgās dejas dažādu pesonu un objektu izpildījumā (ar Brūnās strīpiņas, Buljoniņa, Gepikq, Tijs un ? komandu pārstāvju piedalīšanos). Pēc tusona izdzīvojušie (kopā kādas 8 personas un objekti ieskaitot mani) devās ielās, lai apmeklētu uzpildes stacijas un pabūtu vietās, kur policija var piečakarēties, kas gandrīz arī izdevās. Līdz kamēr nonācām jau noskatītajā atpūšanās vietā, t.i. manā mājā, kur turpinājās neizprotama un nepārmērīga jautrība, kuras rezultātā biju zaudējis: dažas pudeles mīļu dzērienu, kontroli pār situāciju, riteni, dažus draugus,... Jāpiebilst, ka nakts ietvaros tika ieorganizēta vēl viena Piģuru komanda, kas izjuka jau nākamajā rītā pēc nevisai patīkamas sarunas ar Norvēģīti, ko līdz ar to arī atradu pēc pazaudēšanas nakts laikā. No rīta modos vienlaicīgi ar patīkamu smaržu ieciršanos nāsīs un skaņu it kā kaut kas ceptos. Jau tad padomāju, dīvaini, no rīta taču smaržas un garšas kārpiņām jābūt mirušām, nu vismaz uz kādu laiku, ja ne pavisam. Tur cepās pa nakti dažai nadziņus aplauzušie kartupelīši! Pēc pieēšanas, kārtīgas rīta tualetes un somu noskatīšanas, kurās vajadzētu kaut ko ielikti līdzi ņemamu, trijratā gājām (kaut gan līdzi vikās arī neliela poha un stulbs rēciens) uz norunāto satikšanās vietu ar komandas biedriem. Protams, ka nevienu ar nevienu neiepazīstināju! Veikalā izvēlējāmies mūsu sponsorus - "Snikers" un "LB". Tad tika saveidota stratēģija nokļūšanai uz Piģuriem ar diviem autiņiem (pie kam tā, lai es nesēdētu pie stūres) caur dažādiem posteņiem, kā Šmigas māju, manu māju,... un arī Inas(tā meitēna, kas tusēja ar Ugo) māju, kur arī viss sākās! Visi diezgan ilgi (no veikala apmekleejuma laika) rēca par to, ko nu kurš ir aizmirsis uz mašīnas jumta un vēlāk atradis vai neatradis. Tad pienāca mana kārta. "Mans telefons!!!" - pat neatceros kaadaa izmisuma tonii to izdvesu! Tas bija noticis, un telefona uz jumta vairāk nebija. Bet labi bij tas, ka vairāk par 1km nebijām nobraukuši. Pēc dažiem stresa mirkļiem atgriezāmies izejas punktā lai sāktu telefona glābšanas darbus. Situāciju neuzlaboja ariī Inas Mamma, kas izteica, ka pagājušo nedēļ viņ te pat un tā pat arī esot pazudējusi telefonu. Telefons protams atradās apmēram ap to mirkli, kad es viņu savā prātā jau biju nobērējis. Atuveni meklēšanas 45 minūtē atradumu fiksēja komandas biedrs Raiča, kuram vēl aizvien izsakāma augsta pateicība par varonību neapskaužamā situācijā. Paldies arī Metrs59 un Lats20, kuras neapjuka un pēc mokpilnās stresa 45minūtes atļāvās veikt nomirinošu matu kužināšanu brauciena laikā. Jāatdzīst, ka tas bija pārāk nomierinoši, jo nokļūstot līdz Piģuriem jutos tāds kā iemidzis. Būdams īsts dzetelmenis atkal nevienu nearvienu neiepazīstināju. Un vispār biju nedaudz apjucis, jo tā vietā lai sasveicinātos ar mani, lielākā daļa klātesošo vienkārši teica "Ej D...t"! Bet tad, kad Pelmenis izklāstīja kapēc tā, kļuvu līdzīgs rupeklītis. Jautrība pamazām atguva mani, bet es atguvu sevī sarkano sponsoru dziru! Izsmieti tika diezgan daudzi, diezgan daudzi izsmēja arī mani. Tad ar mašīnu izbraukāju Pelmenim kādus četrus krokusus. Diezgan lielā steigā, vēl pa vidu pozējot fotokamerām, nokļuvu komandu pārstāvju saietā, kur no Pelmeņa mutes gaidīju maģiskos vārdus kā pareizi izdzīvot. Nesagaidīju. Maģisko vārdu nebija. toties padzirdēju pašu svarīgāko tajā dienā - kartes mērogu! Ja kāds to vēl nezin tad tas bija 1: 40 000! Zauls ar Pokemonu vēl aizvien bija ļoti rupji. Un es vēl aizvien nebiju iegaumējis mūsu komandas nosaukumu, to atcerējos ar komandas biedru piepalīdzēšanu. Pēc veiksmīgās ceturtās starta pozīcijas iegūšanas mūsu komanda sāka tērpties sūri grūti gatavotajos tērpos. Cik nopratu pēc svilpieniem un ovācijām, tad daudziem diezgan labi patikās manas bikses. Parādē un tālākajā iesildīšanās pasākumā tiesneši mūs gribēja normāli pazemot un nosist jebkādu garšu ņemt dalību tālākajā pasākuma daļā n- īstajā pasākumā, tas viņiem neizdevās. Mūsu komanu (nu vismaz mani) nedaudz aizķēra alus, kuru tiesneši nelietīgi lietoja visu acu priekšā un pakaļā. Aiz nelielā sarūgtinājuma aizgājām nostrēbties līdzpaņemto jogurtu. Tad pie reizes arī nobriedām cīņai. Patdzirdējām, ka esot arī leģenda, tā arī tika norakstīta, bet tikai uz pamatīga pergamenta - Ugo afišas. Starts. Uzstaisam kārtīgu nepaņatku - skrienam uz visām pusēm (tas pretinieku apstulbināšanai) un ieskrienam arī tīklā, t.i. 1. postenī. Pa ceļam Ugo mani protams nofilmēja arī no apakšas. Tīkla pārvarēšana mūsu komandā nelielas problēmas sagādāja tikai man, bet mani spēcīgie komandas biedri, bez izteiktas manas vēlēšanās, uzdabūja mani kā augšā, tā nodabūja arī zemē. Tad arī sākās mūsu uzvaras gājiens. Orientējāmies (Udzha pievērs uzmanību šim vārdam)! Karte gan likās ļoti neizprotama, bet tika pieradināta. Ziemeļu virziens tika atklāts ļoti vienkārši - paskatījos no kuras puses teksti uz kartes jālasa - un še - augšpusē ziemeļi! :) Purvu sasniedzām bez starpgadījumiem. 1. un 3. komandas jau bija nozudušas purvā, atbildes meklēja 2. kom, par ko mums bija zināms gandarījums. No sākuma nesapratām neko. Pēc brītiņa vēl aizvien neko. Tad sākām piefiksēt visu. Atbilde par zirgiem ielēca galvā pavisam ātri. Grūtāk gāja ar āboliem. Tika izdarīti pirmie neveiksmīgie piekukuļošanas mēģinājumi. Tad mēģinājām samainīties ar pareizajām atbildēm ar komandu "Vinnijs...", bet atkal neveiksmīgi. viņi pēc neliela laiciņa paši bija saštukojuši zirgu atbildi. Sākām domāt bija daudz atbildes ļoti daudz nepareizas, bet tikai viena - pati pēdējā - pareiza! :) Trešais punkts mums nācās samērā viegli, līdz pļavai mēs bijām apsteiguši bēgošo "Vinniju". Un tad sākās gaidītais moments - VIP un Raiča jau bija atskrējušies (piedodiet biedri, bet es esmu atklāts). Tā uz virvēm "Vinnijs" nokļuva ātrāk un mums atlika laiks nedaudz gūt atspirdzinājumu dažāda veida dzērienos. Otrais piekukuļošanas mēģinājums izdevās! Biju baigi priecīgais! Tikai viena problēma - nesapratu ko tad īsti biju piekukuļojis, jo striķim visi jau bija pārlīduši pāri. :( Uz ceturto posteni vilkām pa ceļu, tad sekojām sēņotājiem pa īsāko ceļu uz lielo pļavu. Pieklājības pēc tika pavaicāts "vai šis tiešām i īsākais ceļš uz pļavu", uz ko tika saņemta atbilde "bet tur taču visi ir privātīpašumi!", sekoja "jā, jā, bet mums vienalga, Latvijas armija izmanto visu Latvijas zemi!" tad arī neviens vairāk nerunāja. Uz pļavas Uzdevu jautājumu kolēģiem iesim apkārt ar līkumu vai pa taisno caur mežu, pie kam daži purvā iet vairs negribēja. Vienojāmies - "pa taisno"! Iegājām mežā, un tur viņš bija - purvs, bet visi to veiksmīgi pārcieta. Jāsaka, ka postenis bija par kādiem 300m tālāk nekā kartē zīmēts, bet tie tādi nieki. Viss notika ideāli un vilkām pa ceļu prom. Nedaudz satikāmies ar melno sunīti, bet par cik viņš nevienam tā arī neiekoda, tad varam viņu vairāk nepieminēsim. Pa ceļam ieēdām sponsoru sarūpētās lietiņas. Un nu jau, visiem par lielu pārsteigumu, mēs skrējām pavisai reti. Sasniedzām piekto posteni un sākām ālēties. Mūsu variants tikšanā caur to caurumu tiesnesim Uldiņam likās tāds pajocīgs, viņš tā aizdomīgi sāka skatīties uz mums. Mūsu (mans) variants - ieskrieties un izlēkt cauri līdaciņā! Drusciņ sanāca, trešajā reizē sanāca pavisam labi (vienīgi galva bija nedaudz dulla) un vareejaam nozust tumsā. Pa nogāzes malu bēgot no smirdīgā purva izklīdām ārā no kartes. Janka nedaudz papūta - drošs paliek nedrošs. Tad kādu laiciņu ap upes šķērsošanas laiku neko nesapratu (iespējams visi nesapratām), bet upi šķērsojām tā, ka tikai kājas palika miklas līdz augstumam, kas ir nedaudz virs ceļgala. Pilnīga skaidrība par atrašanos tika konstatēta jau uz ceļa netālu no 6. posteņa. Šaušanā īpašu problēmu nebija, ja nu vienīgi saskatīt, kur tad tie šaujam objekti īsti ir? Izgājām atpakaļ uz ceļa - tur kāds lēnām brauca mums no pakaļpuses. Nodomājām, ka sabijās no mums, ka izskatamies pēc policijas! He! Tas bija policijas aurtiņš!Dažu sekundi tas vienkārši brauca neizpratnē mums blakus. Tad lēnām pavērās logs. "Ko jūs puiši te darat?"- atskanēja. "Orientējamies!"- atbildējām. "Kā, pa nakti?" "Jā, nakts orientēšanās!" "Un kas tās par sacensībām. Latvijas vai?" "Ne, ne vietējās. Bez mums vēl te tādas 9. komandas vazājās." "Nu tad veiksmīgi!" "Pāldies!"- beidzās dialogs.Turpinājām ceļu. Tur arī redzējām, kā "Čau Rasmisti" aiztesās vēja ātrumā uz 6. posteni. Bēgām, ēdām arī bēgot. VIP jau mira, arī viņa ceļgals mira (skaļi mira). No Ilmja 7. postenī gan varēja sabīties! No sākuma likās, ka kāds vietējais ir atsitis tiesnesi, un tagad tur tusējās blāvā gaismiņā! Bet nē, Ilmis bija ģērbies melnā! Slēpes bij gatavais sīkums, un drīz vien sākām vizināties ar trīsi 8. postenī. Atzīmēšu tikai to, ka komandas biedrs VIP bija tāds pasmagāks (97kg), viņš to trīša striķīti novilka līdz upei un braucot saslapināja dupsi! Ap to laiku, kad bijām pāri upei, klāt bija arī "Rasmisti". Es jau izrēķināju, ka pieķēruši mūs ir diezgan pamatīgi un praktiski 1. pozīciju esam zaudējuši, bet teorētiski cerību saglabājām. Visiem mums sāka atgriezties nedaudz 2. elpa vai varbūt vienkārši bikstija iespēja aizbēgt. Aizvīlējām pa pļavu kā plēsti, pat bietes un kartupeļi īpaši ātrumu nemazināja. Izvilkāmies vēl caur kaut kādas mājas pagalmu. Sasniedzām ceļu un atkal uzvilkām. 9. un 10. postenī vis tika darīts mērkaķa ātrumā un ar profesora precizitāti, kaut gan pamanījāmie arī nodzert Pokemona alu (tu visu mēs darījām, kamēr "Rasmuči" mīcijās pa bebru tualeti!). Un tad tesām finiša slidenajā kalnā. Piestūmu nedaudz arī VIP, jo tam jau bij putas uz lūpām un neizskatijās, ka vairs sasniegs kalna galu. Tomēr finišējām. Beidzot atkal varēja iedzert, lai nāktu pie nelielas sajēgas. Pēc gardā buljoniņa un nelielu uzkodu nobaudīšanas (par ko bijām jau sapņojuši ~2 dienas), devāmies plunčāties uz Gauju. No sākuma gan VIP mašīna tika iebraukināta ne gluži tur - nācās stumti ārā, bet Gauju atradām! Riktīgs dubļu krasts - pakaļu varēja rpamatīgi apskrāpēt tajos akmeņainajos dublīšos. Eu! Man riktīgi apnika rakstīt! Vēl tik pieminēšu to, ka kādā mirklī tika pamatīgi ieēsts, par ko lielais paldies Pelmeņa māmiņai. Tad kādā mirklī tika nedaudz uzrepots (man likās, ka mums ar Raiču sanāca labāk, nekā šmigam ar visu iebīdīto tekstu, sore) - ES, TU, VIŅŠ, VIŅA, MĒS, JŪS, VIŅI, VIŅAS IN PIĢURĪĪĪ... ES GRIBU PIE ODIEM, ES GRIBU PIE ČŪSKĀM, ES GRIBU PIE LIELĀ BRŪNĀ LĀČA TIKT!

vēl tikai gribās izteikt lielo PALDIES Pelmentiņam, tiesnešu kolēģijai, Pelmeņa vecākiem, komandas biedriem (!!!), konkurentiem, un arī tiem kas nebija konkurenti! Ak, vēl aizmirsu pateikt paldies 1,59m un Ls1,20 par gardajām brokastīm un trauku mazgāšanu!

© Lapinen 14.08.2003

Daba pārsteidz mani vēl…
Par cik pagājušajā gadā man nesanāca piedalīties intelektuāli-erotiski-sadomazo-sporta pasākumā, tad ar nepacietību gaidīju šo pārbaudījumu. Līdz Piģuriem 2003 nokļuvām salīdzinoši mierīgi. Braucām ar Vaļuku, Vimba tikai kādas 4 reizes izkliedza savu maģisko: "Vaļļļuuuk!!!" Kad Artists veica kādu no saviem izdaudzinātiem manevriem uz Pleskavas piķa. Piģuros, pirmie mūs sagaidīja igauņi. Nekas nebija mainījies pēc 2 gadu pārtraukuma, kad tur svinējām Jāņus. Bija tāda sajūta, ka odiem un knauļiem ir bijis demogrāfiskais sprādziens. Viņu bija daudz, ja Jūs saprotat ko es domāju ar vārdu daudz! Aizbraucām uz vietējo veikalu iegādāt kādu pretodu līdzekli. Veikals bija slēgts. Aizbraucām uz citu veikalu – skat. teikumu iepriekš!!! Par laimi nākošā pārdotuve bija atvērta. Izrādījās, ka tas bija universālveikals – tur bija VISS! Sākot no alus, pamperiem un lodāmura un par laimi beidzot ar odu indi. Tā gan bija krāsai līdzīgā iepakojumā, bet par cik tas bija vienīgais, tad bija jāņem kas ir. Laukos gan vienkārši, nav jāizvēlas, viss ir pa vienam! Man pašam par pārsteigumu es pārvarēju savu kleptomāna ieradumu un tiešām neko nepānēmu. Un nerēciet, ja? Es godavārds NEKO NEPAŅĒMU!!! Par visu samaksāju. Tagad pašam tāda jocīga sajūta, laikam palieku vecs! Pa tam lāgam Dadeix bija jau pabijis izlozes un informācijas bāzē, kurā noskaidrojās, ka mums jāstartē devītajiem. Lai gan mums bija jāstartē pusotru stundu pēc Salauztā ķebļa, mūs mierināja doma, ka mums priekšā pavērsies 8 komandu iemītā taka, kas varētu atvieglot distances veikšanu. Kā izrādīsies vēlāk, ne sūda tā nebija! Tika dots starts. Ierēcām par Udžas komandu, kas vēl 2 minūtes pēc starta bija atspiedušies pret tuvējo bērzu un pierakstīja leģendu! Centāmies iespaidot tiesnešus, apēdām viņu šokolādi. Ap astoņiem vakarā pienāca mūsu kārta startēt, startējām. Pirmo kontrolpunktu atradām diezgan ātri, arī ieveicām to tikpat ātri. Turpinājām skriet, izcirtumi, pirmais ūdens līdz potītēm, purvs. Ūdens līdz potītēm - nepārtrauktais! Parādījās arī iepriekšējo komandu iemītā taka, pēc tam vēl viena un tad vēl. Secinājām, ka vismaz virziens ir pareizs. Pie lielās salas pirmās satikām blondīnes, viņas gāja apkārt salai!!! Forši. Būtu vairāk laika, mēs arī noteikti apietu tai apkārt! Liels bija mūsu pārsteigums, ka otrajā kontrolpunktā satikām vai visas pārējās komandas. Protams vislielākais prieks bija par izmisušo Udžu, kas uz salas jau bija pavadījis vairāk kā stundu. Un pēc vārdiem piedrāzt tos zirgus ar viesiem viņu āboliem viņš paņēma stundu un ieskrēja mežā. Kā izrādījās vēlāk, tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēja tajā vakarā! Otrs pārsteiguma un prieka vilnis bija par izdaudzināto PRO komandu – Šmiga, Tomick, Kaspis, un kaut kāds džeks. Tomēr viņiem veicās mazliet labāk kā Udžam, atrisinājuši uzdevumus ar baigo paātrinājumu arī maģiskā PRO komanda ieskrēja mežā. Kā vēlāk izrādījās ne pavisam uz pareizo pusi! Welcome to Estonia! Pēc vairāk kā ½ stundas arī mēs tikām galā ar āboliem un zirgiem. Apņēmības pilni devāmies tālāk. Ne pavisam uz pareizo pusi, sasodīc. Lai arī mums likās, ka pēc kartes mēs ejam pareizi un mums pat likās, ka zinām kur atrodamies, tomēr tā nebija. Bet par to mēs uzzinājām tikai pēc divu ar pus stundu maldīšanos pa mežu. Bijām pat šķērsojuši vairākas gravas, kas bija atzīmētas kartē un arī tās kuras bija izveidojušās pēdēja ½ gadsimta laikā, kuras topogrāfi nebija pamanījuši. Starp citu, varam uzzīmēt pašu svaigāko karti. Vienā no gravas šķērsošanas vietām Mārtiņš kā mūsu līderis iegrima kaut kādos sūdos, tā biku pāri celim, ierēcām! Pēc tam arī es iegrimu tajos pašos sūdos – biku dziļāk nekā pāri celim, ibio. Ierēcām 2x! Sāka satumst. Satumsa vēl vairāk. Sapratām kāpēc bija vajadzīgs lukturītis. Artists bija tādu iepircis, ar ievērojamām atlaidēm. Kalpoja viņš arī ar atlaidēm! Satumsa tā, ka gandrīz neko nevarēja redzēt. Labi, ka ir lukturītis. Šķērsojām vairākas stigas, ceļus. Nonācām uz viena liela ceļa. Nolēmām, ka drošāk būs iet pa to. Pagājām, paskrējām – nekas nemainījās. Secinājām, ka kartē nav atzīmes kur ir ziemeļi, tāpēc ar līdz paņemto kompasu varējām tikai skrāpēt priežu mizas un trenkāt vāveres. Labi, ka bija kompass. Mūzikas skaņas, kas nāca no meža biezokņa palika arvien skaļākas. Nakts melnumā satikām 10. Komandu, viņi nāca no Piģuru māju pievārtes, esot mazliet aizskrējuši uz nepareizo pusi. Mazliet!!! Kādus 8km. Mums bija kādi 6-7km! Pakonsultējāmies. Negribējām viņiem ticēt, tomēr nolēmām doties atpakaļ no kurienes jau kādu gabaliņu bijām nākuši. Sāka riet suns. Arvien skaļāk. Man sāka palikt bail. (bērnības trauma). Ieraudzījām mājas, suns rēja arvien skaļāk. Atpaliku no komandas, lai viņus nograuž pirmos. Pašaizsardzības nolūkos no somas izņēmu līdzpaņemto nazi. Par to gan mana komanda pēc tam ierēca, bet tā man bija drošāk. Paņēmu arī Twix šokolādīti, lai vajadzības gadījumā varētu iebarot suni. Uztraukumā to noēdu pats. Sunim bija palicis smaržīgs papīrītis. Komandas biedri bija jau pagājuši garām sunim un diskutēja ar mājas saimnieku. Es biju palicis viens uz ceļa. Suns turpināja riet. Par laimi mani izpestīja Aidziņa, viņa vīrišķīgi atnāca man pakaļ un pavililināja garām tam rikļurāvējam. Bāc viņa jau 3x bija pagājusi viņam garām. Sasveicinājos ar saimnieku, viņš teica, ka suns nekož! Kāpēc man liekas, ka visi saimnieki par saviem suņiem tā saka. Pēc salīdzinoši neilgas iešanas sasniedzām 3 kontrolpunktu. Tur tiešām bija skaisti. Tās svecītes kas bija saliktas pa visu gravu. Varētu apraudāties. Organizatoriem RESPECT. Nogājām distanci un secinājām, ka gaišā laikā būtu bailīgāk to veikt. Uz ceturto kontrolpunktu devāmies pa ceļu. Neizaicināsim likteni. Lai gan gājām pa cietu segumu, botās viennozīmīgi bija purvs. Sāka salt kājas. Ak jā piemirsu piebilst, ka mežā ik pa brīdim ierēcām par Mārtiņu, jo viņš kā īsts dabas mīlis startēja šortos. Pirms starta viņu pierunāju uzvilkt botas. Laikam Mārtiņš sevi gribēja tā nopietni pamocīt apaudams čības! Pa ceļam satikām Pelmeni, kas devās meža biezoknī meklēt Udžu. Dace ar savu opelīti arī neapstājās. Gandrīz nonesām pretī braucošo velosipēdistu. Pirms ceturtā kontrolpunkta ierosināju nogriezt stūri un iet pāri pļavai. Gājām tajā iekšā. Nātres. Līdz pupu galiem. Ierēcām par Mārtiņu. Izpildījām 4KP prasības un devāmies tālāk. 5KP sasniedzām diezgan sekmīgi. Labi, ka atkal bija tās sveces. Tiesneši mūsu pūliņu novērtēja atzinīgi, mums bija jaunas un oriģinālas idejas, kā pievarēt "to caurumu". 6KP sasniegšana bija otra šī pasākuma extrēmākā daļa. Pēc tiesnešu aplēsēm, ka visas komandas (kuras nav izstājušās forsē Gauju, nolēmām, ka rīkosimies tā pat. Tumšs bija kā velna pakaļā. Neesmu gan tur bijis, bet tā runā zinātāji. Izlīdām cauri kaut kādam alkšņu biezoknim, uzkāpām kaut kādā kalnā, izgājām cauri kaut kādai sētai (labi, ka tur nebija suņa), šķērsojām biešu lauku, uzrāvāmies uz dzeloņdrāšu aploka. Ierēcām par Mārtiņu. Un izgājām uz asfaltētā ceļa. Ibio, pēc kartes bija jābūt Gaujai. Apsēdāmies ceļa vidū un cīnījāmies ar besi. Mārtiņš teica, ka nevar būt, ka esam nepareizi, jo Lielais lācis (zvaigžņu stāvoklis galaktikā, kas atgādina kastroli) esot bijis pa visam citā pusē pirms kāda laika. Secinājām, ka pēc zvaigznēm tomēr iet nevajag, jo zeme taču griežas. Ierēcām. Sadzirdējām balsis, tās arī sagaidījām. Vietējie mums palīdzēja noskaidrot kur mēs esam. Mēs bijām uz asfaltēta ceļa. Devāmies vēlreiz atpakaļ uz 5KP un tā atkal sākam ceļu tālāk. Pēc mūsu aplēsēm bijām kādus 3-4 km nogājuši auzās. Principā izmetām nelielu lociņu pa vietējo ciemu. Tātad no 5KP atkal līdām cauri alkšņiem, šķērsojām pļavu, kura izkapti nebija redzējusi kopš tā laika, kad tika zīmēta tā sasodītā karte. Lukturītim sāka samazināties gaismas kūlis, tas kļuva arvien blāvāks. Ierēkt nevarējām, nelikās smieklīgi. Izvēlējāmies virzienu pāri pļavai. Šķērsojām to. Atradām Gauju. Paldies vēja māt. Krasts bija apmēram tāds kā Staburags. Mārtiņš nolīda lejā un iemērca kājas upē. Ūdens līdz potītēm. Paldies vēja māt. Upes vidū kļūst dziļāks. Ienīstu vēja māti. Nedrošiem soļiem Mārtiņš turpina brist, zvani tiek saslapināti. Forši. Ierēcām. Upi šķērso arī pārējā komanda. Otras Gaujas krastā ir vēl viens Staburags, jau lielāks. Latvija tomēr ir bagāta ar savu dabu. Plkst. 2:00 naktī. Protams otras Gaujas krastā bija vēl viena pļava. Šī pļava izkapti nebija redzējusi kopš kara laika jau nu vismaz. Nospraudām virzienu un devāmies tālāk. Pļava kļuva arvien slapjāka. Sāka smirdēt. Tomēr neviens nebija balodi palaidis. Izrādījās, ka smird ūdens kurā stāvējām biku pāri potītēm. Secinājām, ka stāvam purvā. Zāle brīžiem bija pāri galvai. Ieraudzījām, ka priekšā mums aug priedes, kuras vēl nav nokaltušas, tātad tur ir sauszeme. Gribējām tikt tur. Daba mūs pārsteidza. Priekša bija grāvis pils ar dūņām un sūdiem. Smirdēja it nemaz. Mēģinājām to šķērsot. Pirmais solis – ūdens līdz ceļiem otrs līdz … grunti sasniegt neizdevās. Meklējam vietu kur ir seklāks. Mēram grāvi apmēram 45 min. līdz nolemjam riskēt un brist, jo baigi sāk t.i. turpina salt kājas un sāk salt pārējais korpuss (lasi pārējie orgāni). Mums paveicās. Vieta kuru izvēlējāmies dziļums bija atkal līdz zvaniem. Laikam tie arī pēc tam smirdēja. Devāmies tālāk. Jau pa sausāku mežu. Mārtiņš norāvās pa kājām ar usnēm jeb dadžiem. Ierēcām. Pēc vārdiem: "Jā daba pārsteidz mani vēl!" parādījās rožu krūms kuram kājas jau Mārtiņš vairs nežēloja. Ierēcām tā no sirds. Atradām pļavu. Likās, ka esam atraduši arī ceļu. Pēkšņi tas pazuda. Sadzirdējām rejam suni. Man palika bail. (bērnības trauma). Nolēmām, ka jāiet "uz suni", jo tur droši vien ir mājas un jābūt arī ceļam. Man bija bail, bet es atbalstīju. Varbūt suns būs piesiets. Atradām mājas ar suni. Viņš rēja, skaļi. Man likās, ka viņš ir nikns. Mārtiņš paņēma koku. Apstājāmies, lai izvērtētu suņa lielumu un to vai viņš ir piesiets. Nevarēja saskatīts. Ierēkt nevarējām. Mājās iedegās gaisma. Tumsā sadzirdējām sievietes balsi: "Kas tur ir?". Esam apmaldījušies, kas ar suni. Pēc apstiprinošas atbildes, ka suns ir piesiets atviegloti nopūtāmies. Tomēr Mārtiņš koku aizmeta tikai pēc vairākkārtēja uzaicinājuma. Saimniece pateica kur ir ceļš un uz kuru pusi ir Gaujiena. Mēs devāmies uz otru pusi! Plkst. apm. 4:00 no rīta. Aidziņai besis sāka izpausties arvien vairāk. Pārējie laikam vienkārši to slēpa. Saņēmu īsziņu no Udžas: "Kāds ir Pelmeņa telefona nr.?" Nevarēju atbildēt, jo beidzās baterija! Ierēcām par Udžu. Sasniedzām 6KP. Tur mūs sagaidīja Vimba ar Olgu. Tādas samiegojušās, pāris stundiņas nosnaudušas tās paziņoja, ka mūs gaidīja no otras puses. Izrādās, ka ir bijusi arī otra puse! Vaļuks baigi operatīvi un ar teicienu 3 mērķi trīs šāvieni izpildīja uzdevumu. Piedāvājām Aidziņai sēsties mašīnā un doties mājup, viņa piedāvājumu pieņēma. Sāka palikt gaišāks. Mazliet paskrējām. Mārtiņš pagulēja uz grants ceļa. Ierosināju apsegties ar granti. Ierosinājums noraidīts. Ierēcām. Vienkārši tāpat, jo besis jau bija pāraudzis kaut kādā nirvānā. Norijām bulkas un pēdējās šokolādes. 7KP bija jābrien ar kaut kādām slēpēm pa mežu. Nu kurš tādu stulbumu izdomāja? 8KP gandrīz paskrējām garām. Artists mazliet sabijās par to, ka jālaižas pāri Gaujai ar trīsi. Man jau nu dikti patika. Gribējās pat vēl kādas pāris reizītes pārlaisties pāri upei. Mārtiņš ar Artistu ar lielu vilni pārlaidās pāri un devāmies tālāk. Ierēcām par tiesnešiem, kuriem tādu idiotu dēļ kā mēs ir jāgaida visa nakts. Mārtiņs sāka klibot. Ierēcām (es un Artists). Šķērsojām pļavu un atradām ceļu, finišs vairs nebija tālu. 9KP atkal ierēcām, vienkārši tāpat. Vaļuks pirms distances finiša tā konkrēti parāva uz mutes. Izklājās tā kā ķīnieši filmās. Un atsitās ar galvu pa zemi. Bija sāpīgi, nevarēju noturēties, tāpēc ierēcu. Piedod Vaļuk! 10KP sasniedzām ļoti ātri, kā atdzina tiesneši, tad mēs bijām paši veiklākie un atrākie, jo šo pārbaudījumu veicām vislabāk no visām komandām. Laikam tāpēc, ka bijām samirkuši un bijām kļuvuši plastiski un elastīgi. Tomēr vienu reizi gan tiesnesim nācās izteikt maģisko: "Visa komanda atpakaļ!" Ierēcām. Finišējām skrienot un mūs sagaidīja ar ovācijām. Plkst. apm. 6:00. RESPECT Pelmenim un visai tiesnešu kolģijai, Piģuriem un pārējām komandām. Arī PRO un Udžas team'am. Ierēcu!

© Mati 12.08.2003

4 blondīnes un purvs
Jau 6dien no rīta pamodos ar domu, ka tā nav laba doma, respektīvi – pakļauties saviem putniem un doties mežā. Nezinu, kā man tas izdevās, bet pāris nedēļas iepriekš biju noorganizējusi komandu – blondīņu komandu. Izmēram tfu! matu krāsai IR NOZĪME! :)
Ierodoties Piģuros, ievērtēju, ka viss vēl ir mierīgi – treniņtērpi nav uzvilkti, tikai džeki (zeķubikšu komanda) piekakājuši bikses :) un apkārtnē jūtams bioloģisko ieroču smaciņš.
Pēc īsas Pelmeņa uzrunas blondīnes sāka pīt bizes un lasīt žurnālus. Patiesībā jau Cosmopolitan bija paņemti līdzi, lai cīnītos ar suņiem un citiem meža zvēriem (Ziemeļlatvijā klīstot lāči………).
Sacensību gaitā nonācām pie sekojošiem secinājumiem:
odi pilnīgi noteikti aizies gulēt;
ja iekāpj purvā, ceļš līdz nākamajam kontrolpunktam ievērojami saīsinās, jo var iet pa taisno un ir pilnīgi pofig, kurā peļķē kāpt – labajā vai kreisajā;
Ūpis & Co riktīgi ātri māk cilpot, arī pa purvu;
ja no 2.KP iet uz 3.KP, mēģinot izvairīties no iešanas purvā, tad sanāk apiet apkārt salai („Ko visas citas komandas dara mums priekšā, ja mēs pirmās atminējām atjautības uzdevumu???!!!!")
kaimiņš dzen svešo zirgu;
„Eu, a šeit aug arī ZILENES!!"
riepu protektors, kurš redzams uz visiem ceļiem, un kurš ir pavisam svaigs, NOTEIKTI ir no Pelmeņa Mazdas;
Onkulis, kuram pieder zaļš žigulis, zina, kur atrodas „vecās labās visiem labi zināmās gravas" (tā bija rakstīts leģendā..);
Zauls un Pokemons visu vakaru ir gaidījuši tieši blondīnes. Vispatīkamāk (abpusēji :]]) ir ļaut uzlikt karabīnes un atrakcija „Es varu PALĪDZĒT uzkāpt šeit";
Pēc gravu apmeklējuma Ļoļiks saka, ka jāiet vīriņam ar zaļo žiguli pajautāt, kurš ceļš iet uz Gaujienu. Priekšlikums tiek noraidīts, jo citas blondines sevī ir atklājušas orientierista fišku;
4. no 10. kontrolpunktiem ir pietiekoši.

Vai blondīnes piedalīsies nākamgad? BET PROTAMS! Un plāns ir katru gadu pieveikt par vienu kontrolpunktu vairāk :)

© Speķis 19.08.2003

Piģuri 2003!
Sestdien no rīta pamodos un aizmaucu uz Jelgavu. Paņēmu telti, savācu Aiju un maucu uz Rīgu kur tika paņemta arī Madara un Māris. Ceļš līdz Piģuriem bija bez īpašiem ekscesiem. Netālu no Gaujienas mani apdzina Šmiga, kuram sekoja vesela kolona ar 30 draugu mašīnām. Pievienojos kolonai un laimīgi sasniedzu Piģuru mājas. Viss rullēja. Aizgāju uz pārstāvju sanāksmi. Nedaudz patrokšņoju un ar Šmigu ierēcu par visu ko. Uzzināju ka karte esot 1964 gada (vēlāk gan tiesneši šo faktu centās noliegt). Protams ka es izvilku pirmo starta numuru. Mana komanda mani par to neieredzēja. Sastājāmies sacensību atklāšanai. Es biju paķēris līdz beisbola nūju lai iebiedētu pretiniekus, tomēr baiļu vietā viņu sejās bija redzams tikai un vienīgi izbrīns. (nez par ko???). Parāde beidzās un mums bija jāgatavojas startam. Divas minūtes pirms starta man ieteica norakstīt leģendu, tas it kā esot svarīgi. Ok. Noticēju un sākām pierakstīt. Loģiski ka līdz startam mēs to nepaguvām. Startu manis dēļ arī neviens negribēja atcelt. Skumji. Devāmies trasē ar vairāku minūšu nokavēšanos. Pirmo kontrolpunktu atradām bez problēmām. Uzdevumu ar nelielu piepūli arī pamanījāmies izpildīt. Tālāk jau radās pirmās problēmas jo pēc cirsmas šķērsošanas mēs attapāmies visi līdz ceļiem ūdenī. Un īsti nezinājām kur iet. Apskatot zemi secināju ka mežacūkas ir. Pētot pēdas secināju ka Kabans ir migrējis. Skaisti. Divas dienas atpakaļ. Ja tagad skrietu viņam pa pēdām pakaļ, pēc trim dienām šo panāktu. Stulbi. Bet eku šeku parādījās tomika komanda un es daudz neprasot savas komandas viedokli nolēmu viņiem sekot (labi gan ir būt komandas kapteinim). Mana komanda arī man sekoja. Drīz vien es sapratu ka Tomiks arī īsti nerubī ko dara. Bet tā kā manā komandā karti un kompasu nepazina neviens tad nekas cits neatlika kā sekot Tomikam. Drīz vien ar neliela līkuma apmešanu nokļuvām pie purva. Kāds no maniem meitēniem man no rīta teica ka purvā neies ne par ko. Bet tā kā šeit neviens viņas viedokli neprasīja un visi sparīgi minot sūnas un purva ūdenim žļerkstot zem kājām metās purvā iekšā salas virzienā tad viņai nācās sekot un jocīgākais ir tas ka viņa nemaz nejutās par to apbēdināta. (lūk ko daba spēj nodarīt cilvēkam). Nokļūstot uz salas es secināju ka te lielākā daļa komandu jau ir priekšā. Es sāku neieredzēt orientieristus. Mūsu komandai šeit vajadzēja atminēt divus atjautības uzdevumus. Kautkāds murgs. Meklējot par saliņu norādes uz pareizajām atbildēm es sāku neieredzēt dolomīta iežus no paleozoja laikmeta un man reāli sabesīja tas ka Uksus (aka Ivars) ir reāli nekārtīgs un izmētā savas zeķes visur. Uzzināju ka blondīņu komanda ir rekordlaikā atminējusi abus uzdevumus, sāku neieredzēt arī blondīnes (es gan viņas patiesībā neieredzu jau kādu ilgāku laiciņu, bet šīs gan man bija likušās sakarīgākas, vai pie tā varētu būt vainojams ilžuka bārbijas sporta tērps vai ļoļika frotē trenniņtērps???) Blondīņu komanda skaļi smiedamās un priecādamās aizskrēja gar salas krastu tālāk distancē. Nepagāja i ne 10 minūtes kad blondīnes parādījās vēlreiz no salas otras puses un bija ļoti pārsteigtas mūs ieraugot. Izrādījās ka viņas gar salas krastu ir gribējušas apskriet apkārt purvam. Njaaa. Es beigās sabesījos uz tiesnešiem pateicu viņiem visu ko es domāju par viņiem un par pelmeni un pateicu ka uzdevumi ir stulbi un lai manai komandai pieraxta stundu soda laika. Māris pa to laiku bija izkodis karti un ieteica iet nevis pa taisno bet gan pa stigu un pa ceļu ar nelielu līkumu. Es viņam pilnībā piekritu. Nogājām labu gabalu tā kā plānots. Sāka jau likties ka mēs esam sapratuši karti. Bet ceļš pamazām pārvērtās garā zālē. Visur bija grāvji un pļaņčkas. Zāle arī bija faking slapja. Sāka satumst. Ieskrējām kādā ļoti maziņā pļaviņā ar sagruvušu māju. Nekas tāds kartē nebija atzīmēts. Turpinājām iet, kamēr mežā mūsu priekšā pavērās krustceles ar stigu. Ibio. Nekas tāds arī kartē nebija atzīmēts. Milzīgo pļavu kuru mēs meklējām nekur nevarēja atrast. Sapratām ka esam aizgājuši kaut kur ne tur. Ejam atpakaļ. Sākam pētīt to maziņo pļavu. Meitenes visu laiku prasa vai būs vēl tumšāks. Es arī visu laiku atbildu ka tumšāks vairs nebūs. Paliek arvien tumšāks. Saprotam ka šī mazā pļaviņa ir tā pati lielā pļava kuru mēs meklējam tikai kopš 64. gada viņa ir pārvērtusies par mežu ar pilnīgiem džungļiem. Tiek nolemts durt pāri pļaviņai un tur meklēt ceļu kuram tur būtu jābūt pēc kartes. Pie mājas drupām ir dzidrā ābele. Āboli ir garšīgi. 62 te noteikti bija zaibiss ābolu raža. Brienam tālāk pa garo zāli. Aiz kautkā paklūpu. Izrādās ka kautkkur zem garās, slapjās zāles tiešām 64 gadā ir gājis ceļš. Nolemjam mēģināt iet par šīm risām. Sākam dziedāt dziesmu –
"Virs galvas mūžīgs piena ceļš
Un mūžīgs ceļs zem kājām
Tas ved uz zemi laimīgo
Un izrādās uz džungļiem"
Mūsu priekšā nostājās pamatīga alkšņu siena. It kā nepietiktu jau ar garo slapjo zāli. Izlaužamies cauri pirmajam alkšņu valnim. Man sāk likties ka jau 64 gadā šī vairs nebija pļava. Vēl gabaliņu laužamies caur brikšņiem. Es apstājos un paskatos visapkārt. Stāvam lielā krūmu pudurī. Es saprotu ka ja mēs iesim tālāk. Tad būsim pilnīgā pakaļā. Jo naktī mēs šitādos džungļos neko nesaprotam. Spīd smuks apaļš mēness. Liekas ka arī pārējā komanda domā līdzīgi man. Nolemjam brist atpakaļ. Es pazaudēju to nolādēto ceļu zem kājām. Neko vairs nesaprotu. Man jau sāk likties ka varu apmaldīties trijos alkšņos. Sāku skaitīt alkšņus. Tie ir daudz vairāk. Laimīgi izejam pļaviņā. Atrodu arī pazudušo ceļu. Klusējot dodamies atpakaļ uz Piģuru mājām. Tā kā man nav Pelmeņa telefona tad izsūtu sms visiem ar lūgumu palīdzēt. Manā telefonā sāk birt sms ar Pelmeņa tel. Nr. Pazvana arī pats Pelmenis. Pelmens mums atbrauc pakaļ un aizved mūs uz trešo KP kur ir jālien pa paralēlajām virvēm. Fana pēc to arī izdarām. Kruta. Aizbraucam atpakaļ uz bāzi. Tur jau priekšā ir Tomiks ar Šmigu. Dalāmies iespaidos. Finišē Lapinena komanda. Es sāku neieredzēt arī Lapinenu. Ejam pēc pusdienām. Kautkāds meitēns man sāk stāstīt ka bez orjentēšanās spējām jau te esot grūti. It kā es pats to nezinātu. Vēl stiprāk sāku ienīst orientieristus. Sēžu pie ugunskura un dzeru alu. Kaspis dzer ko stiprāku. Ir jauki. Sāku meklēt tiesnesīti ar hronometru finiša zonā. Uzzinu ka tā ir Pelmeņa draudzene. Neieredzu Pelmeni. Ugu uzliek mums ar Šmigu repojamo muzonu. Mēģinām repot. Saprotam ka mēs neesam reperi. Piedrāzt. Turpinām repot. Lapinens visu laiku miķī iedzied un ierepo fantastiski jauku frāzi - ES, TU VIŅŠ, VIŅA – PIĢURI. Aizeju gulēt. No rīta apbalvošanā visiem izsniedz balvas un diplomus par piedalīšanos. Mūsu komandai ir aizmirsts sarakstīt diplomus. Tas mani nemaz neizbrīna. Diplomus saņemam vēlāk. Braucam mājās. Ir reāls prieks par kruto pasākumu. Mašīnā visi kā cūkas guļ. Man jāstūrē. Neieredzu būt par šoferi!

© Udža 11.08.2003