30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Jāzeps

Piģuru kauss 2006

Stāsti

Šādas tādas atziņas par Lejas Kleperu kausu!
Nu re, šodienas darbi apdarīt, tāpēc var ķerties pie stāsta tapināšanas. Es, Incītis, no komandas “Mēs vienkārši esam skaistākie un foršākie”, gribu ar Jums padalīties par šo visnotaļ jauko atrakciju.
Sestdienas rītā ar Susuru piecēlāmies un sākām galvas grozīt gaidāmā kausa virzienā – iestiprinājāmies un sākām posties. Sazvanījām MC un viņš, kā jau cilvēks, kuram nemiers sirdī un sestdienās nenāk miegs, bija jau devies prom. Nekas. Aizbraucām uz Smilteni iepirkt visu ko ēdamu un nedaudz dzeramu. Lieki piebilst, ka nebija diez cik ilgi jāgaida, kad arī citi draugi bija manāmi šī paša tirdzniecības centra tuvumā. Piebraucām pie mūsu komandas biedriem, vienojāmies, ka varam LĒNĀM doties Lejas Kleperu virzienā, jo Susurs un es vēl bijām plānojuši pa ceļam iestiprināties. Tas lēnām tika sarunāts – 140 km/h, par ko Susurs pusceļā Šmigam izteica viedokli – tikai 130 km/h.
Jautrā noskaņojumā ieradāmies pie Uldiņa. Sasveicinājāmies ar visiem citiem un devāmies uz reģistrāciju kur mums bija jājautā dāma ar “vecmodīgu vārdu”, interesanti kāpēc mūs piereģistrēja Zauls. Pokemons no mums un cietiem gribēja uzstājīgi izspiest LVL 20. Tas ož pēc šantāžas... Lai nu kā, bet parakstījāmies arī par suņa nebarošanuJ. Anna mums vēl apgaismoja, ka Nūkai (sunim, kuru nedrīkstēja barot) ir problēmas ar lieko svaru un katrs, kas viņu baros nesīs atbildību par suņa nāvi, īsi sakot tiks turēts aizdomās par suņa slepkavību. Tā nu aplītī visi atkal iespējām par visu un visiem.
Kamēr posāmies uz oficiālajām runām ievērtēju Gačas noskatīto recepti, laikam jau Spānijā – ūdens+vīns = normāls padzēriens (pēcāk distancē to arī viņam laipni patukšojām). Tā palēnām pienāca laiks, kad Pokemons, nostājies kalna galā, visus bļautin sabļāva, ka jāstājas un jāsoļo uz oficiālo atklāšanu. Mēs nostājāmies pirmie, nu vienkārši tā. Sekoja uzrunas un priekšnesumi, no kuriem visvairāk atmiņā ir iespiedušies 3 – Sarkangalvītes ar s.....šu vilku, Kociņš un viņa Banda, kā arī Kārtība un tīrība, kas nošmucēja savu puisi.
Pirmais uzdevums bija vakariņu gatavošana – proti jāpaķer nazītis un jāmizo kartupeļi. Mēs veicām pirmie (baigie malači)! Tam pamatā bija vairāki iemesli: 1) Vita, kas ir spečuks buļbu mizošanā, 2)zēni, kas kartupeļus aprīvēja uz akmeņiem (vēlāk Rasa un Uldiņa mamma izteicās, ka daži kartupeļus bija gatavojuši nevis vārīšanai, bet gan kartupeļu pankūkām) un arī es, kas ar velocimdiņiem viņus labi varēju notīrīt plauksās. Te arī atbilde tiem, kas man prasīja kāpēc es trasē dodos ar velocimdiņiemJ
Dabūjām pirmo uzdevu – nobildētās bildes jāsameklē dabā un jāpiečekojas. Šajā uzdevumā nevarēju saprast vai mums ir 2 komandas ar 4 dalībniekiem – Manējā un Lapinena, vai arī mums ir viena 8 cilvēku komanda, jo mēs diezgan draudzīgi un galvenais veikli gājām cauri visai bilžu trasītei. Problēmas bija pie 2 bildēm. Devāmies uz piekto bildi, kas bija purvainā vietā un līdz ar to neizbēgama kāju slapināšana. Lapiņa komandā viena meitene uz turieni dodoties normāli nokrita un sasitās. Kad bijām pie nolauztā koka, kas bildē atzīmēts, kādai gaišai galvai atausa atmiņā, ka 5 bildi nevajagot atzīmēt, jo tur dzīvojot lapseņu vecākie brāļi – irši. Dzirdot draudīgo skaņu un paverot skatus augšup secinājām, ka tiesneši nav melojuši un tomēr rūpējušie par mūsu labsajūtu (Kā izrādījās tikai šajā vietā). Otra problēma bija bilde ar zaru čupu –izmeklējāmies turpu šurpu atpakaļ nu nevarējām sameklēt. Tika pieņemts lēmums izlaist un doties tālāk.
Ieskrējām atpakaļ Kleperu mājās un saņēmām uzdevumu nākamajam posmam – jau garajai distancei. Padzērāmies, Susurs nospieda karti un atkal visa 8 cilvēku komanda draudzīgi turpināja ceļu. Mūsu draudzība drīz beidzās, jo bijām 1 kontrolpunktā, kur bija jāšauj ar loku, nu nejau Ēriku Loku, bet gan ar kārklu loku un tikko no kārkliem sameistarotām bultām, kas nemaz negribēja lidot tajā virzienā, kur mēs gribējām. Mūsu komanda bebrīti ar bultu sašāva 1 reizi, Lapinena komanda 3 reizes. Ātri devāmies uz 2.punktu. Ceļā noķērām Lapinenu ar viņa komandu un 2. punktā ieradāmies pirmie, uzdevums bija izvēlēties zāģi, nozāģēt sev vajadzīgā lieluma bluķīti uz kura pakāpties, lai varētu noiet pa kokos uzkārtajām virves trepītēm. Te mēs izdarījām kļūdu, nē vispār 2. Pirmkārt izvēlējāmies īsāko no zāģiem, nevis ar platāko zobu ceļu (lai gan viņi abi koku nebija redzējuši labu laiku), otrs zāģējamo koku paķērām pirmo, kas pa rokai, kā rezultātā Lapinena komanda mums ielika, jo viņa paķēra vairāk bojājušos koku, kuru, protams, ir vieglāk un ātrāk sazāģēt. Toties te ir otrs moments – mums bija jautri skatīties kā Lapinens un viņa komanda mokāsJ.
Arī mēs beidzot tikām šai punktā. Uzrausāmies uz šķērskoka. Šmiga atklāja daudz patīkamāku veidu kā pārvarēt šīs kāpnītes. Ja Lapinena komanda šlūca ar vēderu uz leju un izskatījās, ka zēniem brīžiem nebija patīkami, (nu jūs jau sapratāt), tad mūsu komanda to darīja, šļūcot ar dibeniem, kas bija ātri un nesāpīgi.
Devāmies uz 3.punktu. Susurs ieteica iet pa stigu, mēs viņam paklausījām. Tas nebija prātīgi. Izmetām loku pa brikšņiem, un pēc brīža atgriezāmies uz tā paša ceļa, kur satikām mundro komandu Mazpisānus meklējot. Te es sapratu briļļu nozīmi! Ejot pa brikšņiem, zariem, lai izdurtu acis, vispirms jāizdur brilles, a tikai pēc tam tie tiek klāt acīm, he! Tālāko ceļu uz 3 KP mērojām pa ceļu. Liels bija mūsu pārsteigums, ka pretim skrēja Lapinena komanda. Viņi arī nebija atraduši vajadzīgo stigu un bija nomaldījušies vēl vairāk par mums. 3 KP bija intelektuālais. Krustvārdu mīklu minēšana un kuģīša krāsošana. Cik varējām saminējām paši, par pārējo pakonsultējāmies pie Vitas mammas.
Pie Udžas uz 4 KP devāmies tā pat pa ceļu. Ap žē, kā tiesneši bija pūlējušies – Caur šitādiem brikšņiem savilkt virvi, lai mūs piesmietu. No sākuma jau nekas, bet uz punkta beigām tā virve bija aptīta ap horizontālu koku 50 cm augstumā vairākas reizes. Tas nebija patīkami, bet vēl nepatīkamāk bija līšana caur koka apakšu pa bebru žļampu. Tas ir arī iemesls kāpēc augstāk minēju, ka tiesneši tikai 1 reizi rūpējās par mūsu labsajūtu.
Pie Gača mēs nosvērām 3 lietas (kas stāv zāļu skapītī), izmērījām attālumus (starp citu tiesneši varētu darīt zināmas pareizās atbildes cik īsti bija to metru līdz ābelei, krūmiem un bērzam) un palasījām “Kapitālu”, patukšojām Gačas brūvējumu un devāmies tālāk pie Pokemona uz 6 KP. Atkal tika pieņemts lēmums doties pa taisno un atkal mēs nonācām uz tā paša ceļa no kura nogriezāmies. Vita mūs sacienāja ar visai gardiem āboliem, ko bija norāvusi tuvējā ābelē.
6 KP bija kāpslīši un virves, nu teikšu atklāti, manis dēļ komanda dabūja 6 soda minūtes, jo es nevarēju kāpšļus līdz galam noiet (es jau nokaunējos). Neko devāmies uz 7 KP, pie Zaula, kas man patika viss labāk. Mission Imposible. Skats no tā torņa bija superīgs. Vienīgi augšā esot galvā iešāvās doma, ka reāli mani tur tikai striķis, bet vispār sajūtas – vienkārši fantastiskas, superīgas, debešķīgas utt. Pēcāk dzirdam atskaņas, ka mūs ar Vitu zēni nevis uzvilkuši, bet gan uzšāvuši tajā tornī. Eh mēs vieglās sievietes – prieciņš bija īss.
Devāmies uz pēdējo KP. Skrienam, skrienam pa stigu, nonākam marķētā vietā, kas izskatās pēc KP, bet neviens nav. Sazvanījām Uldiņu, kā vēlāk izrādījās zēni bija aizkavējušies pie pirtiņas, mums bija laiks 10 min atpūsties, kamēr ierodas tiesneši. Tā nu sēžam, sēžam līdz dzirdam kāds nāk – nevar jau saprast vai gaidītie tiesneši vai negaidīts alnis. Nē tie tomēr ir tiesneši. Mums par pārsteigumu jamējais sāk šprehāt doičiski. Nolūdzamies pāriet uz angļu valodu, jo mūsu komandā tikai Susuram ir skaidrs, ko viņš tur murmina vāciski. Mums tiek izsniegti ierūsējis cirvis un mačeta. Sākam enerģiski tīrīt stigu, a te mūs sagaidīja pārsteigums – “Vācietis” zvana Uldiņam un skaidrā valsts valodā pastāsta, ka iedevis mums darbuJ. Tālāk jau ceļš uz mājām, kur bija paredzēts pēdējais KP
KP bija pie pirtiņas – ar laivu jāaiziras līdz slūžām. Kad Susurs ar Šmigu bija dīķa vidū tiesnesītis darīja zināmu, ka uz kartes bija jāizdara atzīme. Atpakaļ gan nelika griezties un ieskaitīja tāpat. Tā nu mēs distanci pirmie.
P.S. 1) Prieks par Sarkangalvītēm, kas eleganto groziņu nosargāja visas trases garumā. 2) Pēc finiša D-laitiņš ir vienkārši gards! 3) Lejas Kleperos ir forši. 4) Uldiņa mamma ir ļoti viesmīlīgs cilvēks, kas mūs visus laipni uzņēma – Paldies viņai par to. 5) Lai mūžam dzīvo tiesnešu kolēģija!

Komanda “Mēs vienkārši esam skaisti un forši”

© Incītis 04.09.2006.