30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Leonīda, Leonīds

Pretī valsts svētkiem, jeb atgriešanās gaterī!

...sen nav nekas rakstīts. Kā reiz skatos, nupat, būs 4 gadi riņķī, kopš pēdējā gara darba... Bet ko nu par to... Manu mazo, neķītro lasītāj! Šoreiz es tev pastāstīšu par kādu tumšu 18.novembra nakti, kad 8 draugi idioti (Udža, Zauls, Pokemons, Pelmenis, Gača, Aleks, Šmiga, Mati) devās pasākumā ar tik skanīgu un patriotisku nosaukumu - "Pretī valsts svētkiem".

Par to, ka brauksim arī šogad, bija skaidrs jau iepriekšējā gadā, pāris dienas pēc šī pasākuma. Neilgi pirms brauciena dažš labs pajokoja, "a davaj braucam ar sabiedrisko"! Kungi, nu cik reizes jums ir jāsaka - ar draugiem nejokojiet! Protams, ka visi vienbalsīgi piekrita, ka jābrauc ar sabiedrisko, pie kam ar visām laivām. Pienāca 17.novembra rīts, bija jāsāk meklēt laiva... Labi, ka Armands bija sazvanāms un laivu dabūju jau ap desmitiem. Pēc kāda laika piezvanīja Pelmenis: "a tev laiva ir"? Uz ko es lēni, bet apstiprinoši pamāju ar galvu (iepriekšējā vakarā pie manis bija ciemojušies pāris draugi). Kopīgiem spēkiem atrisinājām drauga problēmu un es noliku galvu uz spilvena, lai atgūtu iepriekšējā naktī iekavēto. Pamodos, ārā jau tumsiņa, tātad jātaisās. Pagatavoju mums ar kaimiņu vakariņas (kuram vēl ir tik foršs kaimiņš kā manam kaimiņam!?) un gudru ziņu iejaucu termosiņā karstu upeņu sulu ar kazino rumiņu, kas zin, moš naktī noderēs. Sazvanīju Kaspi un saņēmu apstiprinošu atbildi, ka draugs ir gatavs stūrēt manu auto un naktī savākt mūs no "gatera" (šeit neliela atkāpīte, tiem, kas nezin, kas ir gateris! Pērn, pēc tāda paša brauciena - Kaspis:kā bija? Mati:kā pa gateri! Kaspis:??? Mati:Nu koku daudz!). Ar kaimiņu aizbraucām uz autoostu. Pokucītis bija jau sapircis visiem biļetes. Pamazām saradās pārējie draugi, kā runāts - ar dažādiem, patriotiskās krāsās krāsotiem, apģērba gabaliem mugurā. Laiks bija kāpt busā. Zaula kungs aigāja pie šofera runāt par bagāžas jautājumu, jo 3 laivas ar airiem + pārītis mugursomu aizņem padaudz vietu. Atnācis atpakaļ Zauls informēja, ka fāters esot baigi naidīgi noskaņots un prasot papildus maksu par bagāžas nodalījuma izmantošanu. Pārējie pasažieri jau sāka nervozēt. Mēs vienbalsīgi nolēmām, ka nekādu papildus maksu mēs fāterim netaisamies maksāt un lai šis laiž mūs salonā, jo laivu mēs varam turēt klēpī un airus starp kājām! Fāters vēljoprojām uzstāj par maksas iekasēšanu, līdz pārējiem pasažieriem jau neiztur nervi un šie sāk verbāli izrādīt savu neapmierinātību, jo kā gadījies, kā ne, mums ir pirmie biļešu kārtas numuriņi un pārējie tiek iekšā tikai pēc mums. Galu galā ar visu savu saimniecību iekārtojamies busa skūpstu rindās.

Tukšojam Pokucīša iejaukto kokteilīti. Vēl neesam izbraukuši no autenes, kad jau Pokucis, paskatās uz pustukšo 1.5L pudelīti un saka "man tas bija domāts visam pasākumam", uz ko draugi līdzjūtīgi atbild "bet tad jau tev būs jākāpj ārā pie Sarkanā kvadrāta". Drusku ierēcam. Autobuss izkustās no vietas un brauciens var sākties.

Ap juglu Zaulam zvans no Udžas, šim esot laiva, bet šo esot Jaņis piečakarējis. Drusku ierēcam. Bet tad no Zaula mutes izskan dienas teksts "piezvaniet kāds un nomieriniet viņu". Atkal ierēcam. Pokucis piezvana un nomierina Udžu pasakot, ka viņš droši var doties uz Vitrupes pusi, jo mums ir Gača un viņam nav laivas. Udžiņš kļūst mierīgs un sakās, ka mums pievienosies pie upes. Pa ceļam vēl pāris reizes izskan leģendārā frāze "piezvani un nomierini viņu", nu piemēram, kad Kaimiņš stresaini pajautā "a vestes mums ir?"... Zvanīt, gan nezvanam, bet nomierinam viņu, ka vestes gan nav, bet viņam aiz džempera aizbāzīsim tukšās plastmasas pudeles un būs ok! Nu, vismaz, ja pašu neizglābs, tad vismaz noturēs rokas augšā, lai glābējiem vieglāk pēc tam atrast. Tā nu turpinās mūsu ceļš pretī nezināmajam. Ar laiku busā sāk kļūt karsti un nākas konstatēt, ka slēpošanas bikses vairāk ir piemērotas sēdēšanai sniegā, nevis karstā autobusā. Atrodam atjautīgu risinājumu - busā sēžam apenēs. Panesās joks par to, ka pelmenim jāaiziet pie fātera, jāpamētā nedaudz plaukstā un jāpaprasa "fāter, nu vai nav skaists?" (šeit atkal neliela atkāpe tiem, kas nezin anekdoti - A:"doktar, doktar, pasmotrite, na moi huj" B:"a schto u vas s hujom?" A:"doktar, nu pasmotrite, kakoj krasavec!")...

Aiz Ādažiem busā iekāpj arī Aleks. Visiem protams uzreiz ir jāuzprasa "nu vai nav skaists". Aleks, vēl jokā nav iebraucis, bet tas nekas... Pamazām tuvojamies savai gala pieturai un kādus 2km pirms kāpšanas ārā rodas doma, ka vajag fāterim uzprasīt lai uztaisa vienu zaļo pieturu! Tomēr noturamies un nekaitinam fāteri, lai tik rullē. Pirms kāpšanas ārā vēl apsveram iespēju ka varbūt labāk nekāpt, bet doties līdz Ainažiem un pārgulēt kādā lētā motelī... vēl pārmijam pāris vārdus ar fāteri (šis vairs nav tik naidīgs kā Rīgā) un te jau arī mūsu pietura ir klāt.

Pieturā, jautrā gaisotnē, sagaidam Udžu, nogādājam visu mantību līdz upei un nogādajamies arī paši. Pa ceļam izskan teksts "sākam par tālu no jūras, laikam nākamgad turpināsim". Pumpējam laivas. Divi, mūsu kompānijas rēcīgākie džeki, konstatē, ka laivai nav pumpja..., pārējie protams ka nav ar mieru dot savējo, nākas atkal ierēkt. Kad laivas gandrīz piepumpētas Pelmenis izvelk rupjmaizi ar speķīti (nejaukt ar Speķīti!) un sīpoliem (Žetons viņam par to! Starp citu atgādinu, ka arī nākamgad turpināsies akcija - sakrāj 5 žetonus un laimē ceļojumu 16 personām uz Austrāliju, par savu naudu!). Pa vidam vēl atbrauca Anna kopā ar Zaula māsu (es zināju, ka Kaspim ir māsa, bet par Zaula māsu dzirdēju pirmo reizi!). Iestājās 18.novembris, pusnaktī tika sumināts Aleks. Pokucītis bija sarūpējis plaukšķenes, bija arī svētku salūts!

Ieēduši, iedzēruši kāpām laivās. Ūdens līmenis bija pamatīgs un arī straumīte tīri neko, par dīķi šo upīti nenosauksi. Iekāpis laivā sāku meklēt kur palicis mans airis, Kaimiņš ar neviltotu smaidu sejā norāda uz blakus laivai prom peldošo airi, mjā, labs sākums... Bija tumšs kā buļļa pakaļā un pēc pērnā gada pieredzes, pēc 10-20 metriem vajadzēja būt pirmajiem kokiem... nobraucam 10, nobraucam 20, nobraucam 100 metrus, bet tavu brīnumu, koku nav! Jau paspējām atslābināties, kad parādijās pirmie šķēršļi. Vieksmīgi izložņājām te pa augšu, te pa apakšu sagāztajiem kokiem. Jāairē nebija praktiski nemaz, straume mūs nesa, tik ik pa laikam jāizvairās vai jāpārvar nelieli šķēršļi. Ar Kaimiņu nolēmām atkorķēt termosiņu un lēnu malkojām sagatavoto dzērienu, kamēr straume mūs nesa pretī nezināmajam. Pēkšņi kaimiņš pa muguru noraujās ar mietu, kas pārkritis pāri upei, nācās pārtraukt savu malkošanu un pārnest pāri laivu. Koks bija manāmi apledojis, bet mēs to paveicām bez starpgadījumiem. Turpināt baudīt auksto novembra nakti, no gaisa lēnām, bet neatlaidīgi, sāk planēt mazas sniegpārsliņas. Visapkārt mežš. Bezgalīgo tumsu, pārtrauc tikai netālu, starp upes līkločiem, mirguļojošo lukturu uguntiņas. Eh krasota! Pēc brīža lēnām upes dziļumā aizpeld Pelmeņa cepure ar Aleksa lampiņu... draugs ar zaru norāvās... Gača ar Udžu izlej ūdeni no laivas... Eh krasota!

Vēl pāris šķēršļu pārvarēšanas manevri, nedaudz uzairējam un atkal jau pludinamies. Atceramies pērnā gada ekstrēmo braucienu un priecājamies cik forši ir braukt sausām kājām! Pie kāda no šķēršļiem pieļaujam tipiskāko čaiņiku kļūdu - ieliekam laivu šķērsām zaros, mirklis un laiva jau bīstami sasvērusies uz vienu pusi un ūdens jau čalodams plūst pār bortu, labi, ka nostrādā gadiem krātā pieredze un pēc mirkļa jau esmu pārkārtojies pie laivas otra borta un viss beidzas veiksmīgi. Laiva gan ir piesmelta ar ūdeni un kājas vairs nav sausas, bet cik tur trūka, ka būtu riņķī... Atceramies, ka velti rēcām par tukšo pudeļu bāzšanu aiz džempera. Ierosinu Kaimiņam "braucam izliet malā ūdeni", Kaimiņš apstiprina. Kamēr krastā ņemamies ap laivu, garām slīd Gačas un Udžas ekipāža, no kuru puses atskan frāze "eu, davaj braucam krastā izliet ūdeni". Ar Kaimiņu ierēcam "kaut kur jau dzirdēta frāze"...

Visa komanda noparkojam laivas starp veca tilta balstiem. Uzkožam pa cīsiņam un kādai maizītei, iztukšojam termosiņa saturu. Neviļus rodas secinājums: jautrā kompānijā pat novembra naktī, ar slapjām kājām, mež vidū, zem tilta ir jautri! Tālumā jau dzird šalcam jūru, kaut gan varbūt tās ir tikai mašīnas, kas brauc pa Tallinas šoseju, kas zin...

Atsākam airēt. Straume diezgan liela un, ja vēl uzairē, tad iet kā motorlaiva! Pamazām sāk salt kājas un rokas, nākas uzairēt vēl naskāk un ar rūgtumu sirdī atcerēties cimdiņus, kas palika mājās uz plaukta. Pēc brīža ieraugam Tallinas šosejas ugunis - tātad esam tuvu! Pērējās ekipāžas nedaudz atpalikušas un nav redzamas (šiem laikam nebija auksti). Ar katru līkumu vējš pieņemas spēkā, jūras šņākoņa kļūst spēcīgāka un smaids mūsu sejās kļūst lielāks ar katru nobraukto metru, kas tuvina mūs nospraustajam galamērķim. Pēc brītiņa pamanam piejūras stāvvietu no kuras mums pretī jau māj Anna un Zaula māsa. Ar Kaimiņu uzraujam Lapinena mīļāko dziesmu par Laivenieku! Lai arī kārdinājums kāpt krastā ir liels, tomēr nolemjam, ka jā reiz līdz jūrai, tad līdz jūrai! Aiz pēdējā līkumiņa seko taisns gabals līdz jūrai (nu man vismaz likās, ka taisns jo atgādinu, ka vēl joprojām bija tumšs kā buļļa pakaļā), arī pretvējš pieņemas spēkā. Airējam, airējam, airējam, zb jau airēt, kad pēkšņi pamanam nēģu murdu! Nu kas tie būs par Kaimiņiem, kas tā vienkārši paairēs garām nēģu (vai da jebkādam citam) murdam!? Stīvējam no vienas malas, stīvējam no otras malas, bet murds nekust. Kādu brīdi pamocījušies nolemjam mest mieru tai murda būšanai un doties tālāk pretī savam sākotnējam mērķim - jūrai. Paairējam vēl gabaliņu, kad pamanam vēlvienu nēģu murdu. Nu kas tie būs par Kaimiņiem, kas tā vienkārši paairēs garām nēģu (vai da jebkādam citam) murdam!? Stīvējam no vienas malas, stīvējam no otras malas, bet šitas ar, maita, nekust. Apbēdināti, ka zivis šodien nespīd, turpinam airēt uz jūras pusi. Pēc īsa brītiņa, tavu laimi, esam klāt! Izlecam smilšainajā pludmalē, sabildējamies. Pēc īsa momenta pamanu, ka kaimiņam jau jūra līdz ceļiem (gan pārnestā, gan nepārnestā nozīmē), uztaisu bildi, kur kaimiņam jūra līdz ceļiem...

Airējam atpakaļ. Pret straumi iet vēl grūtāk kā pret vēju. Pēc īsa brīža satiekam pārējos cīņu biedrus, kas arī spītīgi pretojas vējam un airē uz jūras pusi. Izstāstam savu bēdu ar murdiem un airējam uz stāvvietu, kur mūs gaida Kaspis un silta mašīna! Izkāpjot krastā, liels ir mūsu pārsteigums, a Kaspaj ta nava! Zvans draugam! Šmiga:Kur tu esi? Kaspis: Rīgā! Šmiga:Ko tu tur dari???? Kaspis:Guļu! Šmiga:Brauc aši šurp! Kaimiņš:Mentu nav! Kaspis:Tūliņ būšu! Gaidam Kaspi, pēc brīža arī pārējie draugi ir klāt. Nemāku teikt, kas, kur, kad, kapēc, bet vienā brīdī Kaimiņš ir pacēlis Pokuča laivu sev virs galvas un mēģina iemest upē, taču laiva un spēcīgais vējš izrādās spēcīgāki un acumirklī Kaimiņš jau guļ zālītē un laiva viņam virsū. Ierēcam.

Tuvējos kokos izkaram valsts karogus un mēģinam uzkurt uguni. Slapji koki, maitas, slikti deg (nē nu nevajag protams jau arī mēģināt iekurināt ar prāviem sprunguļiem, bet tas viss huiņa), tiek izlietots viss degšķidrums, bet vēl nedeg, tikai, tad, kad sakurinam arī lāpas, beidzot tiekam pie uguns un siltuma un kur gadījies, kur ne, Kaspis ar jau klāt (laikam dzirdēja Kaimiņa frāzi par mentiem). Beidzot tiekam pie sausām drēbām. Sildamies pie uguns, cepam desas, ieēdam konservus - baigais kaifs... Ja vēl saullēkts būtu, tad varētu pat teikt ideāla diena lai mirtu...

Diemžēl saullēktu nesagaidam. Ap pulksten četriem, vai puspieciem, vai pieciem (ai nu nav svarīgi) nolemjam doties mājās. Mēs ar Kaspi un Kaimiņu sakravājam mantas, kungi saka, ka mums jāaizved Aleks. Protams kungi, kāda runa, nav problēmu! Sakrāmējam mantas, iekāpjam mašīnā un braucam. Pēc īsa brīža zvans no Zaula:"eu jūs Aleksu aizmirsāt!" Opāā... griežam riņķī, protams, ka kungi aiz smiekliem jau lokās, bet arī Aleks priecīgs, ka esam atgriezušies šim pakaļ. Dublis numur divi - braucam. Garam zibinās pretīm braucošo mašīnu ugunis un sagurušās acis pamazām veras ciet... Un nu čuči arī tu manu mazo draudziņ...(nu vai nav skaists? Bāc, lokos pa zemi...:)

Bildes teitan!

© Šmiga 21.11.2007