Häid soove Vana Aasta Lopuks soovib
Bildes teitan!
...decembra sākumā, kā jau katru gadu, jautā kam gribi, neviens nezin kur sagaidīt jauno gadu. Tad ap 16.decembri dzima ideja braukt uz Igauņu zemi, jo redz tur jaunais gads pienākot lēnāk, līdz ar to viss pasākums solās izvērsties tāds pagarāks kā Latvijā! ;-) Sākumā daudzi tā neticīgi raudzijās uz šo ideju, jo bija vajadzība novākties kādiem 40 cilvēkiem. A bet daudziem par pārsteigumu nepilnas nedēļas laikā savācās 49 ļautiņi! Tas jau bija daudzsološi...
Pa ziemassvētkiem nonīku pa Smilteni un skaitīju stundas līdz braucienam... :)
31.decembra rīts. Īsi pirms desmitiem pielidoju pie Biedrības nama (kas tā par tādu biedrību, kam nams, es gan nezinu). Pie minētā nama jau bija pulcējies neliels ļaužu pulciņš ar somām, slēpēm, dēļiem u.t.t. Cilvēks vārdā Ūpis staigāja apkārt ļaužiem un aktīvi aģitēja noprovēt jauno LB produktu, ko viņš sauca par meloņu šņabi. Pusotra litra minerālūdens pudele, kurā bija iepildīts minētais dzēriens, neizskatijās diez ko pārliecinoši un tamdēļ zolīdi atteicu Ūpja kungam. Kā novēroju, tad arī pārējie ļauži atteicās. Par iemeslu varētu būt Pelmeņa izskats tajā rītā - viņš naktī bija noprovējis "Melonīti" (tā mīļi Ūpis to bija iesaucis). Pēc kāda laiciņa piebrauca arī mūsu autobuss... Bagāžas nodalījums tika piepildīts ar līdzpaņemtajām mantām, tiesa gan ne visām, jo zēni savējās ienesa autobusā... Daži meitēni kāpa busā ar lielām mugursomām. Kolektīvi nolēmām, ka somās ir parašūts. Neraksturīgi sev ieņēmām vietas autobusa priekšgalā. Vēlāk, gan noskaidrojās, ka tas bija pareizs lēmums, jo redz priekšā vienmēr esot pirmā klase, bet aizmugurē ekonomiskā. Man gan vēl līdz šim nav pārliecības, ka šis sadalījums pa klasēm tiešām bija šāds, jo pēc maniem novērojumiem priekšgalā dzēra šampanieti no plastmasas glāzēm, kamēr pakaļgalā zēni no kristāla glāzēm malkoja spēcīgākus dzērienus... :) Pulkstens rādija 10:00 un brauciens varēja sākties. Kaut kur ap Juglu tika sazvanīts Zaula kungs. Viņš vēljoprojām atradās uz Kristīnes... ak tu mans perversais lasītāj, nu ne jau tās Kristīnes, ko padomāji tu, bet nu ir mums tāds kuterītis Baltic Cristina vai kā viņu tur... ;-)
Pa ceļam sākās iepazīšanās. Pie brīvā mikrafona tika aicināts ik katrs pasākuma dalībnieks, kā arī pie krūts tika spraustas kartiņas ar vārdu, kā nu kurš būs jādēvē. Nākošā pieturvieta bija nosprausta Smiltene, kur bija paredzēts uzņemt vēl 4 pasažierus. Plāni bija jāmaina, jo daži izteica vēlēšanos stimulēt mūsu valsts galvenās eksportpreces augšanu. Piestājām pie meža. "Zēni pa labi, meitenes pa kreisi", laikam neviens nedzirdēja - visi ievēlās vienā mežā... Pēc kāda laiciņa jau bija klāt arī Smiltene. Atbalstot vietējo ekonomiku tika patukšoti pārtikas veikali. Kā vienmēr, pie svarīgu viesu ierašanās pilsētā, klāt bija arī vietējais mākslinieks Zaļmeža kungs (sapratīs tikai Smiltenieši he he), kurš pamanijās arī uzzīmēt fotogēniskākos mūsu ceļojuma dalībniekus...
Nākošais pieturas punkts bija Drusku pilskalns. Piebraucot pie pilskalna izvērtās diskusija vai tas ir drusku pilskalns, vai tomēr daudz pilskalns... Nezinu ko mēs bijām tādu nogrēkojušies, bet pasākuma vadītāji visus trieca tājā pilskalnā augšā, uzkāpjot pilskalnā kļuva viennozīmīgi skaidrs, ka pilskalns tomēr bija daudz, nevis drusku... Kalna galā ~50 cilvēki devās dažādās atraktīvās rotaļās, ko sendienās vāczemes iebrucēji noteikti būtu noturējuši par vietējo aborigēnu kaujas dejām... Sekoja kāpiens/šļūciens lejā, atpakaļ uz autobusu, daudzi pamanijās nošļūkt uz muguras, es nebiju izņēmums... :))
Jautrā gaisotnē pienāca arī Igaunijas robeža. Par to, ka tā bija Igaunijas robeža varēja spriest arī pēc robežsargu "ātrās" darbības piereģistrējot iebraucējus. Veiksmīgi tikām pāri robežai neskatoties uz to, ka pieļaujamā alkohola eksporta apmērs viennozīmīgi bija pārsniegts...
Kaut kur pa ceļam tika apmeklēts Suur Munamagi un izdarīts nezināms kaitējums kaimiņzemes ekonomikai, jo letiņu puikas tomēr pa Suur Munamagi skatutorņa trepēm kāpj ātrāk, nekā Igauņu biļešu tantiņa spēj iebļauties... Tikmēr Lapinens jau bija pamanijies nodibināt kontaktus ar trijām iedzimtajām jaunuvēm...
Devāmies tālāk... Pēc nezināma laika ieradāmies Kutiorg viesu namā. Tāds padomijas laiku viesu nams pēc skata bija, bet nu ka tik jumts virs galvas. Katram tika iedalīta mājiņa un pa kādam piedzīvotājam. Man bija jādzīvo kopā ar Kaspi...
Pēc tam visi pamazām noīrēja inventāru un sākās vizināšanās pa kalnu. Par vietējā mēroga leģendu kļuva Arvils, kurš noteikti ir nopelnījis nomināciju "gada mazohists" - uz slēpēm, tā normāli saskrējies, viņš nebremzējot ielika tuvējās eglītēs, kas noziedzīgi bija izaugušas kalna apakšpusē... Nez no kurienes bija uzradies arī Zaula kungs. Esot kājām nostaigājis 19km, kamēr līdz mums nokļuvis. Pēc tāda brīvsoļa tauta tika organizēta uz svinīgi aktīvo Igauņu nobraucienu. Tad nu katra komanda demonstrēja ko nu kurais... bija gan zaķu nobrauciens uz ābolīšiem, gan ripošanas no kalna... un tad sekoja mans un Kaspja nobrauciens ar slēpēm pad kodavim nazvaņijem - "kā no mātes miesām nākuši", nu gandrīz kā no tām miesām nākuši, jo toreiz jau mums slēpes nebija kājās un svēram ar tik pāris kilo... nobrauciens bija patīkami vēss ;-)
Pēc Igauņu nobraucieniem sekoja lielā plēves šļūšana. Paldies Kaspim, kas bija sarūpējis pamatīgu plēves gabalu (laikam kāda siltumnīca palika bez plēves). Kopumā mums izdevās tiešām pamatīgs šļūciens - 33 draugi uz viena plēves gabala, nez kur pārējie 16 bija ielīduši, ka nepiedalijās? Bija arī ļoti atraktīva un rēcīga atrakcija, kas izpaudās kā divi cilvēki šļūc no kalna uz viena slēju pāra un apmēram kalna vidusdaļā rauj uz muti...
Tā nu atrakcija pēc atrakcijas, joks pēc joka un te jau arī jaunais gads no mugurpuses pielavijās nemanot... Tad nu pusnaktī tika šauts salūts. Cits spridzināja zemi un sniegu, bet bija mūsu kolektīvā arī strēlnieki (nezinu vai sirdī, vai pēc horoskopa), kas ar loku šāva gaisā degošas bultas, labi, ka ne uz kempinga pusi... Tā nu pašaudijušies, padzēruši šampi un pamutējušies devāmies telpās turpināt svinības. Tika veikta atraktīvāko komandu un cilvēku gratulācija, nepiedienīgu piezīmju izteikšana gratulējamiem objektiem u.t.t. Nu un tad jau arī pasākuma neoficiālā daļa varēja sākties ar ēšanu, dzeršanu, dejām. Tad nu ap diviem naktī aizstaigāju uz pirtiņu, ar kāju nedaudz padauzot ledu varēja arī ielīst āliņģī, kas arī tika darīts. Daži labi gan par debīliem saukāja āliņģī līdējus, bet nu tie tādi sīkumi... :) Kad atgriezos no pirts, daži jau bija saguruši un aizgājuši gulēt, bet spēcīgākie eksemplāri taisīja dejas. Topā bija Bimera soundtrack, kuru man domāt daudzi vairs ilgi negribēs dzirdēt... :)) Ap pulkstens pieciem no rīta dzīvi vēl bija tikai pāris eksemplāri un tika nolemts doties uz pirti. Pirtī Kaspis apsēdās uz dīvāniņa un sāka arvien lēnāk un lēnāk mirkšķināt acis, līdz pavisam pārstāja to darīt... Arī es uz brīdi aizvēru acis, jo meitenes pārģērbās :)) Bet nu pēc kāda laiciņa tomēr izdomāju ka jādodas gulēt. Pametu draugu ērtajā dīvānā un devos uz mājiņu. Pēc kaut kāda man nezināma laika arī Kaspis ievēlās...
Rīts. Atveru acis. Pirmais ko ieraugu ir pie sejas piebāztā šampja pudela, ne jau nu tukša... Tad atskan Tomicka balss "labrīt Edgar!". Pulkstens rāda ~11, ja reiz jāceļās, tad jāceļās. Pēc neilga laika jau abi ejam modināt pārējos. Daži mostās ar mātes vārdiem uz lūpām, citi priecīgi par pienesto šampīti a Pelmenis, maita, ieslēdzies... Tad nu, kad visi pamodināti, pasākums varēja turpināties. Nedaudz ieēdām brokastis un devāmies pašļūkāt pa kalnu. Nez no kurienes bija uzradies karjachij estonckij parenj un nesaprotamā mēlē centās kaut ko skaidrot. Cik nu tur es beigās sapratu, tad nusna pakupat bilet. Hmmm haļavnā braukšana bija beigusies. Pamanīju, ka Tomick ir nopircis to bilet, bet beidzis jau snowot. Nu es kā atjautīgs puisis būdams atņēmu Tomickam jaku un brauciens varēja turpināties... ;) Pēc brauciena man trakoti sagribējās zemeņu pienu, bet neviens negribēja mainīt ne pret šampi, ne arī Latvijas Selno Salsāmu...
Ap trijiem dienā Pelmenis visus komandēja uz autobusu. Gribējām paņemt līdzi kādus suvenīrus, bet Uldiņš teica, ka labāk nevajagot. Uldiņu paklausijām. Kompleksa saimnieks mūs negribēja laist prom, jo kaut kāds tur mistisks Madis neesot nomā atdevis slēpes. Par cik neviens par Madi būt nepieteicās, tad pasūtijām saimnieku un devāmies mājup. Manu vietu autobusā bija okupējis kāds cits. Pa nakti bijām palikuši vairāk!?!? Galu galā piešķīru sev gida vietu. Īsi pirms robežpunkta izlaidām Zaula kungu un Dārtas jaunkundzi, jo redz jamie nebija kaut kādā tur zaļajā sarakstā (?) :) Robežkungi strādāja ātri, pēc kā varēja nojaust, ka esam jau tēvzemē. Robežkungs gan uzjautāja, kapēc mēs esam 2 gab. izsēdinājuši pirms kontroles punkta, bet mēs bijām nelokāmi un visu noliedzām. Nebūtu arī atzinušies pēc 3 stundu ilgas spārdīšanas, es jau nu noteikti nē, jo nezināju kamdēļ tā darijām...
Tuvojās Smiltene, bet man vēljoprojām gribējās zemeņu pienu... Smiltenē no mums bija jāaiziet pāris pasažieriem... es piedāvāju šajā sakarā apmekēt brāļu kapus... Šķīrāmies kā draugi. Autobusā atbrīvojās pāris vietas. Pukucītis no lokālā veikala atnesa Zemeņu-Banānu dzērienu!!! Cik mīļi es domāju, pirms pamanīju, ka tas ir Zemeņu-BANĀNU dzēriens! Sacienāju arī Viku. Kad dzēriens jau bija galā Vika atklāja sazvērestību - tas viss nebija nekāds piens, bet gan jogurta dzēriens! Es neslēpu savu sašutumu par to, kā esmu piekrāpts... Kāds uzlika tematisko filmu "Asobennasķi nacionaļnoj..." Rīga tuvojās nepielūdzami. Es kā viesmīlīgs cilvēks būdams uzaicināju visus pie sevis cept kotletes. Pirms tam izmantojot ekskluzīvu iespēju apmeklēt rajona krāsu un laku rūpnīcu, kā arī Iļģuciema sieviešu cietumu. Kolektīvā mans priekšlikums atbalstu neguva... palika tā kā skumīgi ap sirdi, ka būs jāšķiras pēc tik neilgas kopā būšanas... Taksis aizvizināja uz māju
2.janvāra rīts iesākās labi - es pamodos... ;-)
© Šmiga 05.01.2004
