Šodien liek:
Aina, Anete
VX Kurzeme 2003 jebšu Brosil pitj kuritj jebatsa nachel sportam zanjimatsa...
Viss sākās ar to, ka viens izcili debīls džeks vārdā Toms kārtējo reizi izdomāja, ka vajag piedalīties VX rīkotajās piedzīvojumu sacīkstēs. Protams ka pirmā persona, pie kā viņš vērsās biju es. Skaidrs arī tas, ka Toms man nedeva izvēles iespējas - bija jāpiedalās. Sākās komandas veidošana - Līga nebija ilgi jāpierunā, savukārt persona vārdā Ūpis tika sakoļīts pēdējā brīdī, jo Lapinenam plāni mainijās. Komanda, kā vienmēr, tika nosaukta par "Maziņie" (nu točna nespēju atcerēties kapēc tāds nosaukums). Tika nokomplektēts vajadzīgais ekipējums un sakoļīta atbalsta grupa. Pirmdien ritīgi nosvinēju savu dzimeni, otrdien nosvinēju Raimondus, trešdien nosvinēju pirmsvētku dienu, piektdien startēju VX... prātiņ nāc mājās!Starta vietā ieradāmies ap 23jiem, drīz pēc mums ieradās arī otra 30draugu komanda "SIA Vilšanās". Gatavošanās sacīkstēm notika sevišķi jautrā gaisotnē - savstarpēji apmainoties ar dažādām" laipnībām, tādām kā "Udža, ja jūsu komanda turēsies aiz mūsējās, tad jums ir cerības iegūt otro vietu" u.t.t.
24os tika dots starts. Pametuši saslēgtos velosipēdus viss bars devās skrējienā uz 0.KP, lai saņemtu kontrolkartiņu. Sasnieguši 0to punktu saņēmām kartiņu un jozām atpakaļ pie veļukiem, kur nonācām domājams kādi 20tie. Sekoja brauciens uz 1.KP. Nav zināms, kad braucienu uzsāka "SIA Vilšanās", taču vēlāk uzzinājām, ka Udžam jau pirmajos 30 metros pārtrūka velosipēda ķēde, mums gan ir aizdomas, ka viņš pats to pirms starta bija aizzāģējis, lai nebūtu jāzaudē mums, bet tas jau ir cits stāsts! Navigatora loma tika uzticēta Ūpim. Ceļš sākumā veda pa asfaltu, taču ātri vien parādijās zemes ceļš. Pa ceļam apdzinām samērā daudz komandas un pārsvarā piekopām stratēģiju pad kodavim nazvaņijem "izmanto pretinieku komandu aizvēju". No ceļa daudzas komandas iegriezās pļavā, taču mēs un vēl viena komanda devāmies tālāk, jo Ūpis ierosināja izvēlēties kādu no stigām, kurai mēs pamanijāmies nedaudz pabraukt garām. Jau sākumā pamanijām, ka vietējās mežniecības nav ieinteresētas šādās sacīkstēs un vietējās stigas netīra gadiem, bija pilns ar kritušiem kokiem, kas krietni vien apgrūtināja pārvietošanos. Ejot pa stigu drīz vien saskrējāmies ar pārējā komandām un pirmo reizi mūžā man bijā izdevība pulksten pusvienos naktī, pierobežas meža stigā redzēt sastrēgumu, ko veidoja komandu dalībnieki ar saviem velosipēdiem. Virzoties pa sastrēgumu sasniedzām 1.KP un mūsu navigators vārdā Ūpis nosprauda virzienu uz 2.KP, kas atradās Ventas krastā. Pārvietojāmies pa zemes ceļiem, visapkārt spīdēja pretinieku komandu lukturīši. Pie 2.KP paši sev par milzīgu pārsteigumu nonācām pirmie savā klasē un sastapām tur daudzus elites klases dalībniekus, kas bija startējuši 2 stundas pirms mums. Tālāk sekoja ceļš gar Letižas (upe tāda) krastu uz 3.KP, pa ceļam meklējot slēptos KP. Tajā brīdī mēs vēl nenojautām, kas mūs sagaida! Iedomājaties nakti, cilvēku ar velosipēdu, Ventas krastu - kas var būt vēl romantiskāk!? Ja vien nebūtu tam visam klāt tādi sīkumi kā dubļaina nogāze, slīpumā 30 līdz kādiem 70 grādiem, blīvi noaugusi ar dažādiem kokiem, plus vēl pilna ar kritušiem kokiem. Kā arī gribētu es ieskatīties acīs tam cilvēkam, kas ap Ventas krastu bija zāģējis krūmus un atstājis līdz pat 30 cm augstus, asus celmus, ja tos tā varētu nosaukt. Aiz šiem "celmiem" lieliski ķērās velosipēda pedāļi, kājas un viss pārējais, kas vien varēja ķerties. Arī nogāzes dubļi, garā zāle, kritušās lapas, vīteņaugi un citi dabas brīnumi darīja savu darbu. Komandu dalībnieku kājas slīdēja, ķērās ik uz soļa, arī velosipēda ratos bija sapinusies dažāda draza un ik pa brīdim nācās tīrīt velosipēda bremzes, jo rati negriezās pateicoties tendencei starp brežu lučiem un bremzējamo virsmu sasprūst dubļiem, zālei u.t.t. Vietām velosipēdu varēja stumt, taču pārsvarā tas bija jānes. No veloķiveres kaut kas pilēja un tas nebija nekāds lietus ūdens... Šo 7,5 kilometrus garo posmu starp 2.KP un 3.KP es atcerēšos kā sava mūža lielāko murgu! Pa ceļam bija divi slēptie kontrolpunkti, kurus veiksmīgi atradām. 3.KP ieradāmies kā trešie un noskaidrojām, ka pirmās divas vietas ir tikai pāris minūtes mums priekšā. Ceļš uz 4.KP sākumā veda pa zemes ceļu. No velosipēda nāca ārā neaprakstāmas skaņas - kaut kas strīķējās, zobrati krakšķēja, rāvās apkārt, ātrumi negribēja slēgties, likās ka arī ķēde negrib īsti labi locīties, kaut kādi zari metoties pret spieķiem arī deva savu ieguldījumu šajā velo koncertā. Visā visumā jāpateicās velo ražotājiem, ka viņu produkts daļēji izturēja šo pārbaudījumu (vismaz mūsu komandai). Jautāsiet " kapēc daļēji?", tapēc, ka manam velosipēdam drīz vien sēdeklis sāka kustēties virzienos, kas gravitācijai likās pieņemamāki. Ar velo saslēdzamās troses palīdzību nācās ieviest nelielas korekcijas sēdekļa stiprinājumu konstrukcijā. Atgriežoties pie ceļa raksturojuma jāsaka, ka ceļš uz 4.KP veda ne tikai pa ceļu, bet arī nedaudz pa pļavu. No 4.KP uz 5.KP bija jāpārvietojas pa meža ceļu. Šis meža ceļš nebija viss nekāds ceļš, kā varētu iedomāties sūnām apaugušu, labi pieblietētu jauku meža celiņu. Tas bija īsts bezceļnieku sapnis pilns ar kritušiem kokiem un dubļu vannām, velo bija jāstumj. No meža iznācām pļavā, ausa rīts. Ticot kartei metrus 300 tālāk vajadzēja būt mājai. Māju neredzējām, jo pļavu klāja bieza migla. Tālāk devāmies uzticoties mūsu "GPS" (tā mēs jau bijām paspējuši nodēvēt Ūpi pateicoties viņa lieliskajām orientēšanās spējām pat naktī) intuīcijai, kompasa zināšanām un viņam piederošā kompasa rādījumiem. Sasniedzām grants ceļu, kur sastapām arī divas konkurentu komandas, ar kurām kopā devāmies uz nākošo punktu. No 5.KP un 6.KP turpinājās pārvietošanās pa zemes ceļu, ko pavadīja spēcīgs pretvējš. 6.KP atradās pie raķešu šahtas (nekad nebūtu iedomājies, ka kaut kas tāds ir atrodams arī Latvijā). Raķešu šahtā bija noslēpti nākošie 2 slēptie kontrolpunkti. Ielīdām šahtā. Nokļuvām ziemā - visapkārt daudz ledus, ļoti daudz ledus. Tur notiekošo vistiešāk varētu aprakstīt ienā vārdā - skudrupūznis. Pa pazemes labirintiem kursēja daudz dažādu komandu dalībnieki. Sākumā diezgan neveiksmīgi meklējām slēptos punktus, tad tika mainīta stratēģija. Es ieklausījos citu komandu dalībnieku runās un pēc izsauciena, kas līdzinājās "Jura idi sjuda s kartackoj" man bija skaidrs kurā virzienā ir jāmeklē! ;-) Pa tam laikam arī Ūpis bija vienu no punktiem atradis. Izlīdām ārā un no atbalsta grupas uzzinājām, ka esam ritīgi raķetes, kas tiko izlīduši no raķešu šahtas, jo ātri atrodot slēptos punktus bijām krietni vien pietuvojušies pirmajai vietai, kas nu vairs bija tikai pāris minūtes mums priekšā. Uz 7.KP vēl joprojām bija jāpārvietojas pa zemes ceļu, arī pretvējš nekur nebija pazudis. Īsi pirms 7.KP mūs panāca vēl divas komandas ar kurām mēs jau labu laiku uz maiņām dalijām 2-4. vietu. Atkal izmantojām konkurentu aizvēju. Pēc 7.KP nokļuvām līdz tiltam pār Ventu, kur peldlidzekļus darināja elites komandas. Saslēdzām velosipēdus, paēdām un devāmies kāju posmā kā ceturtie. Kāju posms veda gar Ventas krastu, bija jāmeklē slēptie kontrolpunkti 4 gab, kā mēs sākumā no tiesnešiem bijām noskaidrojuši, taču pēc neliela stresa un jau samierināšanās ar diskvalifikāciju īsi pirms finiša uzzinājām, ka tomēr bija divi. Ventas krasts nebija no tiem līdzenākajiem, nepārtrauktais slīpums uz labo pusi lika sevi manīt - drīz vien sāka sāpēt labās kājas mazais pirkstiņš uz kuru bija lielākā slodze. Nebija ilgi jāgaida, kad sāka sāpēt arī visi pārējie kāju pirksti. Apdzinām vienu no konkurentu komandām. Pamazām Ventas krasts sāka pārvērsies kritušo koku gūzmā un es no visas sirds sāku ienīst bebrus. Pa upi apskaužami pludinājās elites komandas. Pēc kilometriem 10 es sajutu nepārvaramu vēlmi iebrist Ventā, tā arī izdarīju. Tas bija patīkams vēsums nogurušajām kājām. Klusā kurpju žļurkstēšana tā vien aicināja aizvērt acis un nosnausties. Slāpa. Distancē līdzpaņemtie 6,5 litri šķidruma uz komandu bija par maz. Ik pa brīdim komandas klusēšanu pārtrauca tādi izteicieni kā "vai tiešām šajā nostūrī neviens netecina bērzu sulas?", "atdotu piečuku par puslitru auksta pilzenes aliņa". Nedaudz vēlāk ar saucienu "mūsu lūgšanas ir uzlausītas" Ventas krastā tika atrasts neatkorķēts "zelta" alus. Dažu labu sejās pēc ilgiem laikiem bija parādijies smaids. Derīguma termiņš bija beidzies pirms gada. Alus bija saskābis. Sejās atgriezās nu jau ierastā bezcerība. Blakus slīdošajām elites komandām lūdzām lai dara mums to prieku un kaut reizi apgāžas. Tie nebija pielaužami. Aizvien vairāk sāku ienīst bebrus. Tomick ik pa brīdim iesaucās "rekur kontrolpunkts". Piegājām tuvāk. Atradām tikai bebra nograuztu koku. Tomick ik reiz pēc šādiem gadījumiem atkārtoja "vajadzēja dzert tikai vienu tableti". Tomickā vairs neklausijāmies. Sasniedzām 8.KP pie Ventas pietekas. Tur atradās paralēlās virves un shēma ar 3 upes šķērsošanas iespējām. Mēs neizvēlējāmies paralēlās virves. Neizvēlējāmies arī lēkāšanu pa akmeņiem. Pārbridām pieteku pa taisnāko ceļu. Ūdens bija tikai nedaudz pāri ceļgaliem. No tiesnešiem nopirkt ūdeni neizdevās nu i nekas, jo naudas mums tāpat nebija. Pasmēlām no upes. Nebija nemaz tik slikts. No tiesnešiem uzzinājām, ka plāni ir mainījušies un būs jādodas pa citu maršrutu uz citu punktu nekā sākumā bija plānots, jo naktī bija cēlies ūdens līmenis Ventā. Ceļš turpinājās pāri pļavām, tīrumiem un vietām pa zemes ceļu. Pie kādas no mājām nomainijām upes ūdeni pret akas. Ejot pa mežu sākām ienīst cilvēkus, kas cērtot mežu zarus nededzina, bet krauj garās kaudzēs. Vietējās pļavas vairāk līdzinājās purviem. Nonākuši pie vietas, kur vajadzēja atrasties 9.KP pārbridām upi un sākām uz kokiem meklēt KP. Kontrolpunkta nebija. Upes otrā pusē pamanīju pretinieku komandas locekli, kas jau bija mūs panācis. Piegāju viņam tuvāk un jautāju "cik slēptos kontrolpunktus atradāt?". Sagaidijis atbildi "kādi vēl tev kontrolpunkti" sapratu, ka tas tomēr nav nekāds konkurents, bet ir mūsu komandas dalībnieks Ūpis. Tomick atkal ļauni jokoja - "es takš teicu dzer tikai vienu tableti". Man jau sen gribējās viņam iespert par to ka viņš mani te ievilcis. Nebija spēka. 9.KP pamanijām nejauši zem tilta. Mūsu "GPS" nosprauda viņaprāt pareizāko ceļu uz 10.KP. Devāmies cauri mežam uzticoties kompasa rādījumiem. Izkļuvām no meža, šķērsojām kārtējo purvam līdzīgo pļavu un izkļuvām uz grantētā ceļa. Uz jautājumu "cik vēl jāiet?" jau par tradicionālu bija kļuvusi atbilde "10 kilometri". Ceļš bija ļoti interesants, tas sastāvēja no dažādas krāsas un izmēra akmentiņiem un laiks tos pētīt man bija ļoti, ļoti daudz. Ik solis radīja sāpes, nu ritīgs mazohista prieks (žēl ka neesu mazohists). Izdarijām atklājumu, ka kājas lieliski strādā arī ar aizvērtām acīm, vienīgi tas sagādāja nelielas navigācijas problēmas. Līgai vienā brīdī izdevās pat aizsnausties. Kaut kad pretī brauca kāds no tiesnešiem un teica, ka daudz ko iet mums vairs nav palicis. Mēs to uztvērām kā atklātu ņirgāšanos. Beidzot sasniedzām 10.KP izrādās, ka pateicoties dažas labas komandas neveiksmei un mūsu komandas veiksmei bijām otrie. Tomick bija mūsu varonis un aizlīda pa paralēlajām virvēm līdz kontrolpunktam. Līdz finišam atlika vairs tikai nieka 7 kilometri ar velosipēdu, kurus veiksmīgi arī pieveicām. Par milzīgu pārsteigumu sev un mūsu atbalsta grupai finišējām otrie, tādējādi pilnībā pārpildot iepriekš definēto mērķi - finišēt. Veiktā distance +/- 75km ar velosipēdu, 31km ar kājām.
Pēc tā visa esmu nonācis pie secinājuma, ka par cik tāds ofisa darbinieks kā es, kuram praktiski sportošana izpaužas tikai un vienīgi kā autosports, var finišēt un pat iegūt kādu godalgotu vietu, fiziskājai sagatavotībai šadās sacensībās nav nozīmes, galvenais lai būtu smadzeņu darbības traucējumi, jo normāls cilvēks pirmkārt ne uz ko tādu neparakstītos un otrkārt diez vai ko tādu izturētu!
© Šmiga 04-05-2003
SIA Vilšanās
Tātad izbraucam no Rīgas jau astoņos, bet galā nokļuvām neilgi pēc komandas maziņie. hmmm. diez kādēļ tā jo maziņie izbrauca stundu vēlāk. paceļam gandrīz notriecu buku. bet labi ka nenotriecu jo būtu tikai saporķījis savu fordiņu, a bukam ta civiltiesiskā nav. naudu no šā arī nepiedzītu pēc tam. es kā komandas kapteinis aizgāju pieteicu komandu, un ar organizatoriem ierēcu par mūsu nosaukumu. tad kā komandas mehāniķis saliku visiem riteņus. dodoties uz starta zonu es gribēju pazīmēties un izbraukt visai tai dalībnieku varzai cauri uz pakaļējā rata. šis mēģinājums beidzās ar plašu ablomu jo es precīzu bara vidū nolikos uz muguras ;) tetev bija 12 gadu pieredz bmx-ā.
uz 0 KP devāmies bara vidū jautri dziedot
"there še was
walking down the strēt
singiging -
duba dēe, damdididam"
jaņis aktīvi fotogrāfēja salūtu un pēc tam arī pļavu.
pie ričukiem atgriezāmies atpakaļ, tāpat baram pa vidu.
sākot startēt aptuveni pēc 50 metriem atskanēja klikšķis un ķēde
manam baikam aizgāja pa gaisu (esmu pārliecināts ka to izdarīja
maziņie lai mēs nefinišētu viņiem priekšā un viņus neapkaunotu).
es sāku psihot. iespēru ritenim un lamāju viņu par kuci utt.
sākām labošanas darbus. bezcerīgi. atnesās palīgā vietējie
puišeļi. šie mums atstiepa citu ķēdes savienojumu. mēģinām labot.
es vēl jo projām psihoju un uz nervozitātes pamata daru visu nepareizi.
saliekam ķēdi. bļaģ. savienojums ir par resnu un neiet cauri pārslēga
sistēmai. mēģinām ar āmuru sadauzīt savienojumu šaurāku. sadauzām
ķēdi tā ka viņa vispār nelokās vairāk. aizeju uz boksiem. tur
aizkavējusies elites komanda. džeks tikko sačeņījis divas citas
ķēdes apsola arī man palīdzēt jo viņam ir speciālā ķēdes
atslēga. atstiepju riteni. čalis sāk labot. pārlūst ķēdes atslēga.
es vairs nepsihoju. aizeju un mierīgi pasaku pārējiem ka mums sači
beigusies. meitene to uztver mierīgi. ar jaņisu nevar saprast. mārtinš
ir šokā, sašutis, dusmīgs utt.
izdzeru visus savus līdz paņemtos xtc. miegs vienalga nāk. disenē
sākusies sadale. malaļetkas kursē bariem. apdiršam kopā ar pelmeni.
braucu mājās.
iebraucam saldū benzīntankā. baigi nāk miegs. guļu. piecos man jaņis
spīdina tālos acīs. braucam uz rīgu. migla. guļu gultā!
pilnīgs čau
© Udža 05-05-2003
Rezultāti
Tautas klase1 Ar putniem 15:00
2 Maziņie 15:42
3 Kuldīga 16:15
SIA Vilšanās izstājās pēc pirmajiem 30 metriem...
Komandas
- Komanda "Maziņie" Starta numurs 8
- Edgars Melnis (šmiga)
Toms Pastars (tomick)
Līga Spuriņa
Leons Peļņa (ūpis) - Komanda "SIA Vilšanās" Starta numurs 24
- Kārlis Udrass (Udzha)
Jānis Osis (Janjis)
Mārtiņš Irbe
Liene Pētersone
Komanda "Maziņie" Starta numurs 8
- Edgars Melnis (šmiga)
Komandas dalībnieks no pašiem tās pirmsākumiem. Aktīvi piedalās dažādās fiziskajās aktivitātēs (brauc ar laivu, brauc ar slēpēm, iet pārgājienos. Pēdējā laikā redzēts pārvietojamies ar velosipēdu arī neskaidrā stāvoklī). Piedalījies: VX Ziema 2001,VX Vasara 2001, Piģuru kausā , VX treniņos. Mērķis šajās sacensībās: beidzot finišēt.
Toms Pastars (tomick)
Kopā ar šmigu veido komandas kodolu jau no pašiem tās pirmsākumiem. Principā cilvēks kur dēļ sākās piedalīšanās piedzīvojumu sacīkstēs. Patlaban ir atsācis mazliet nodarbināt savu vārgo ķermeni. Vizinās ar velosipēdu, ziemā samācījies braukt ar sniegadēli, neatsakās izbraukt ar laivu. Piedalījies: VX Ziema 2001,VX Vasara 2001, Piģuru kausā, , X-Venture 2001 kausā, VX treniņos. Mērķis tāpat kā šmigam. Finišēt un varbūt iekļut starp 10 labākajām komandām.
Leons Peļņa (ūpis)
Jauns komandas dalībnieks. Šogad pirmo reizi ietilpst komandas sastāvā. Cilvēks no 30 draugu loka. Plašāk pazīstams kā Pelmeņa brālis. Aktīvi piedalās orientieristu mačos. Domājam ka komandā viņam tiks uzticēta navigatora jeb GPS (Global Positioning System) loma. Piedalījies Piģuru kausā, , par mērķiem un nodomiem sīkāk pagaidām nekas nav zināms.
Līga Spuriņa
Bilde no VX Vasara 2001. Līga redzama kā trešā braucēja. Komandā nokļuvusi jo ir agrākā tomick skolasbiedrene. Fiziski ļoti spēcīga un izturīga, par ko pārliecinājamies iepriekšējās vx sacensībās. Agrāk bijusi laba vieglatlēte, taad strādā vienā no Rīgas skolām par fizkultūras skolotāju. Ar sportu uz TU. Piedalījusies: VX Vasara 2001, VX treniņos. Mērķis: pārbaudīt sevi.
- Komanda "SIA Vilšanās" Starta numurs 24
- Kārlis Udrass (Udža)
Vairāk kā 10 gadi BMX mugurā, šobrīd aktīvi spēlē futbolu un basketbolu komandas TUC sastāvā, ziemā snowboards. Debija šāda veida sacīkstēs, bet jau uzreiz kļūst par komandas kapteini un galveno mehāniķi. Cilvēks, kam ir brīvais laiks un kam patīk to izmantot lietderīgi, vismaz pašam tā liekas. Komandas cilvēks, it īpaši pie pusdienu galda. Zina, ka kaut kur debesīs ir atrodams Lielais Lācis. Galvenais mērķis sacensībās finišēt, labi finišēt un dabūt jebkādu balvu, kaut vai par to ka pirmais ritenim salauž rāmi!
Mārtiņš Irbe
Ciets džeks. Patīk grūtības un dažreiz tās arī pārvarēt. Kopā ar Jaņisu komandas kodols, piedalījies vairākās piedzīvojumu sacīkstēs ar mainīgām sekmēm. Cilvēks, kura dēļ uzzinājām un vispār sākām aizrauties ar šāda veida sacīkstēm. Vienīgais cilvēks komandā, kas saprot, vai vismaz pats domā ka saprot, ko var saskatīt kompasā, kā arī zina kāds kartē izskatās apzīmējums purvs, šad tad patīk izvadāt komandu pa dažādu veida apvedceļiem ar pāris stundu nobīdi. Mīl staigāt ar šortiem arī tad, ja jāiet pa brikšņiem vai nātru lauku. Labprāt brauc ar riteni, patīk boulings, biljards un izklaidēties kopā ar draugiem. Mērķis visaugstākais!
Liene Pētersone
Komandā vienīgā savādākā dzimuma pārstāve. Piedalījusies vairākās piedzīvojumu sacīkstēs. Ir savs viedoklis attiecībā uz iešanu dziļā purvā un ļoti dziļā purvā. Sacensības uztver gan kā piedzīvojumu, gan arī kā izklaidi. Komandā darbojas arī kā medmāsiņa, pavārs, tajos brīžos, ka pati nejūtas pilnīgā depresijā var piestrādāt arī par komandas psihologu. Patīk komunicēties ar apkārtējiem mierīgajiem iedzīvotājiem, piemēram, ja nepieciešams akas ūdens, vai vienkārši, lai uzzinātu, kur tad mēs tā esam aizgājuši. Patīk sportot, kā arī vasarā ieturēt pikniku pie dabās krūts. Mērķis finišēt laikā!
Jānis Osis (Jaņis)
Arī džeks, par kuru varētu teikt CIETS! Piedalījies jau vairākās šāda veida sacīkstēs. Principā cilvēks, kurš nokļūstot purvā nesatraucās un pat nedaudz priecājās par to. Mīl piedzīvojumus un zina, kā iznākt no meža pēc saules. Zina daudz dziesmas un jebkurā tusā ir gatavs uzņemties dziesminieka lomu. Aktīvi spēlē hokeju, futbolu un basketbolu TUC komandas sastāvā un ir viens no sporta kompleksa TUC dibinātājiem. Ļoti negatīva īpašība ir, ka absolūti neko nerubī no riteņiem cauru riepu labo aptuveni divas stundas un, ja ritenim kaut kas čīkst vai grab, tas tiek uzskatīts par normālu parādību . Mērķis jauns, neaizmirstams piedzīvojums, kā arī finišēt laikā, apdzenot nu pilnīgi visas komandas!
