30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Egils, Egīls, Nauris

Salauztais kurvis

Tātad, kā cilvēkiem zināms, Spekic bija aizdevies tūrisma vizītē uz Austriju, pilsēteli Ischgl. Bija tāda doma pasnovot, padzerties, atpūsties, izvēdināt galvu un blondos matus un tamlīdzīgi.. :]

Visā visumā turpceļš bija aizraujošs: 1) lidojiens, 2) ņemšanās ar autonomu, kurai nepatika mūsu mīļās bankas Visa karte, 3) autobāņi bezgalgarie, uz kuriem spekic beidzot sajuta ātruma smaržu ;)... bet vislabāk man patika tas, ka ar brāli apmaldījāmies Insbrukā :)))) tipa - ceļš visu laiku iet taisni, īpašas iespējas no bāņa nogriezties pat nav, a mēs izpildījām tādu manevru kā iebraukšana Insbrukas vēsturiskajā centrā. Pēc kādas stundas kustēšanās pa rinķi man jau likās, ka visu esam apskatījuši, bet brālīc uzstāja, ka vēl kādu pusstundu derētu aplūkot kādi izskatās luksofori Insbrukas austrumdaļā.. Beigu beigās ap pusnakti ieradāmies hotelī, kur PROTAMS neviens no personāla nebija atrodams un mēs vardarbīgi ieņēmām pirmo brīvo un vaļā esošo numuriņu; kā vēlāk atklājās - tas arī bija mūsējais. :)
Sākās jauna diena (kas zīmīgi - pirmdiena) un jauni piedzīvojumi. Vislabāk šajā dienā man patika iepazīšanās ar visādās dīvainās valodās runājošiem īpatņiem, kuri mistiskā veidā visi zināja, kur atrodas mūsu dzimtene.. (vai tas varētu būt Eirovīzijas fenomens?).
Un tad... pienāca mūsu ceļojuma trešā diena, kurā notika mazais aksidents ar manu krūškurvi. Kā nu gadījās, kā ne - mazais Spekiša stāvs padevās Zemes pievilkšanas spēkam un piezemējās uz savas rokas metra attālumā no bīstamas kraujas. Vēlāk redzēju kā līdzīgu neveiksminieku no attiecīgās kraujas (tikai pārsimt metrus zemāk.... hm..) transportēja ar hubšrauberu. a ko padarīsi? kādu minūtīti cīnījos par tiesībām elpot un redzēt. kad šie abi refleksi tika atgūti, piestiprināju dēlīti un tā arī visu dienu nobraukāju. pret vakaru sajutu sāpi, kādu laiciņu jau domāju, ka tas no salauztās sirc ;)))) devos pie fantastiska vietējā doktora, kurš runāja tikpat fantastiski nesaprotamā austriešu senģermāņu valodā, ka nācās pielietot manas angļu valodas zināšanas. pēc īsas taču naudiņas ietilpīgas apskates secinajums bija viens - naaaa ni, nikāds kalns nākamajās dienās :( Bet vai mēs tamdēļ raudājām?? Neeeeeeeee. :) Vai man jāstāsta, ar ko nodarbojos nākamās dienas? :DD
Un tā pienāca aizbraukšanas diena. Pirms notikumu izklāsta jums jāzina pāris fakti. Tātad: lidmašīna no Minhenes lidostas paceļas 7.05, līdz Minhenei ir aptuveni 350 km, atļautais (dzīvībai nekaitīgais) ātrums pa kalnu celiņiem ir kādi 60-70 km/h, pa bāni - kādi 180-200 km/h, izbraukšana no hoteļa paredzēta ap pl. 1, lai paspētu iečekoties un nodot mašīnu autonomai.
Kad ap pusvieniem Spekic ieradās parkplacī, atklājās, ka mašīna ir nosprostota no visām pusēm ar atsaldēto vāciešu pilnīgi atsaldētajām mašīnām, no kurām nevienai pat nebija jēdzīgas signalizācijas, kuras atspārdīšana varētu radīt troksni, kas pieceltu tās saimniekus!!!! i bio!!! tad nu mēs ar manu mazo radinieku meģinājām:
1) pastumt kādu no priekšā esošajiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem;
2) pavilkt kādu no iepriekšminētajiem objektiem ar manas mašīnītes sniega ķēdēm (vai man vēl jums jāsaka, ka ķēdes šo brutalitāti neizturēja.. SKUMJI....);
3) trešais un visiedarbīgākais variants izrādījās - VISU VIESNĪCAS NUMURIŅU IEMĪTNIEKU MODINĀŠANA. Pārējiem paveicās, jo es ar pirmo bungājienu uzcēlu atmorozoku, kura mašīna bija tieši starp manu blusiņu (Mersedes A klase) un ielu.
Varat minēt, cik daudz laika šis viss pasākums aizņēma? Tieši pusotru stundu. HMM. Tad nu nācās izkopt spējas redzēt ap stūri (līkumu), respektīvi, braukt pa kalnu šaurā celiņa iekšamalām (brālīša texc: easy left, easy rigth, AAAAAAAAAAAAAA, bremzē, piiiiiiiiiiiiiiiiiiii, AAAAAAAAAAAA). Pārējo jūs jau zināt, esmu MĀJĀS. :)))

Tā lūk.
Ar cieņu,
Jūsu Speķīts

© Speķīts 11.03.2003