Monas extremais kauss jebšu Atkal jauki pavadīta nedēļas nogale.
Piektdienas vakars. Sēžu Maskavas lidostā Šeremtjevo-2. Gaidu lidmašīnu. Pilns ar ķīniešiem. Lidmašīnas visapkārt pilns :)
Beidzot arī manējā. Iekāpju ļočenē, apsēžos, paceļamies, lidojam. Viss bija tiks skaisti līdz brīdim kad blakus sēdošais vīrietis
izdomāja novilkt savas krosenes. Tālāk neizteikšos. Ierodos Rīgā. apzvanu visus vajadzīgos purnus. Laimīgi dabū pēdējo iztrūkstošo
veloķiveri. Eju gulēt. Plkst. rāda 1.50.
Sestdienas rīts. plkst. 7.00 Ceļos augšā, braucu pēc Līgas un velo uz Teiku. Zvanu Udzham. Tas apmierināti stāsta ka brokastojot
lidiņā. Gribās iesist viņam. 8.00 Sagaidām RIMI atvēršanos, pērkam ēdienu un dzērienu. Udzha akal paziņo priecīgi ka viņam mamma esot no rīta sasmērējusi
maizītes. Atkal gribās iesist viņam. 9.00 Močijam ārā no Rīgas. Pa ceļam nekas interesants nenotiek. Bet tik un tā gribās iesist
Udzham.10.30 Ierodamies startā, fiksi sapakojamies, dabonam smukus apspīlētus kreklus/numurus. Udzha sāk demonstrēt savas spalvainās krūtis un
kuņģi ko lieliski izceļ apspīlētais krekls/numurs. Lapinens arī ir klāt. Udzha iemēģina riteni. viss oki. varam sākt.
Ejam uz startu. Tiesneši nomarķē visas pudeles un maisiņus un palaiž mūs distancē.
11.20 Pirmais 5 km garais kāju posms. Pirmo posmu pēc lapinena iniciatīvas noskrienam. Bišķin gan noskrienam par daudz un nepareizi,
bet tas vairāk par +20 min rezultātam nedod. Esam jau smuki iesvīduši un palīduši pa brikšņiem. Un tad arī lapinens ar udzhu
ieklausās manos vārdos, ka labāk būtu pārvietoties pa celiņiem. Vēl joprojām gribās iesist Udzham.
12.30 Sākās 25 km garais velo posms. Nu velo posms kā velo posms. Braucam uz 4KP. Rodas domas ka vajadzētu iesist Udzham. Ceļš normāls. Vajag tikai mīt. Nonākam pie 4KP. Atzīmējamies. Dodamies
tālāk. Izlienam cauri maziem brikšņiem un lapinens ierosina doties uz pretējo pusi nekā dodas pārējas komandas. Piekrītu. Rezultātā
nonākam 5KP diezgan ātri. Lapinens lien uz drupām atzīmēties un netīšām nograudo daļu no drupām. Rezultātā parējām komandām
nokļūšanai līdz 5KP ir vajadzīgas zināmas alpīnisma iemaņās. Drošvien šajā KP arī pārējām komandām gribējās iesist Udzham.
Dodamies uz nākošo 6KP. leģendā rakstīts 6KP atrodas veca grāvja līkumā (biezoknī). Tiešām tur viņu arī atrodam. Udzham un Lapinenam
jau ir grūti. Udzha sāk runāt visādus rupjus vārdus. gribas viņam iesist. Tālāk nonākam līdz 7KP kas reizē ir arī laivu posma sākums.
Velo kompis rāda ka nobraukti 55km, solīto 25km vietā. Udzha sniedz interviju Latvijas Radio I. kad meitene uzdod jautājumu kurš
no posmiem bija visgrūtākais, man negribas iesist Udzham bet gan tai meitenei.
Pienāk tiesnesis un ar laipnu seju saka ka velo posma karti mēs varam droši atstāt pie riteņiem. Tā arī izdarām. Laivas izskatās
diezgan normālas. Sākam airēt. Udzha iekārtojies laivas vidū sāk gardu muti tiesāt māmiņas taisītās maizītes un uzmundrina mūs ar lapinenu
ar saucienu: Jūs airējat, A es mīšos. No iesišanas ar airi udzham mani atturēja tikai fakts ka viņš iedeva maizītes arī pārējiem.
Uznāk lietus. Nu tāds smuks gāzējs. Atceramies laipno tiesneša seju, kurš ieteica atstāt karti pie riteņiem. Braucam krastā.
Uzdzha izglābj karti. Vēl joprojām līst. Gribās iesist vīram zem lietussarga kas filmē. Dodamies atpakaļ ezerā. Lietus sāk pamazām mitēties.
Pretī brauc komanda, kuras dalībniekam ir asiņains deguns. Protams izsakām dažādas versijas, asprātīgas un ne visai. :)
Visi KP ir savākti airējam pamazām krastā. Akal jābrauc ar riteņiem. Uz 8KP visas komandas brauc "pa ceļu, kas nav ceļš". Mēs protams
izvēlamies savādāku ceļu nekā pārējie. Bet nu gabaliņš tur nav nekāds garais, tikai kādi 2km. Pamazām mana megarulza aizmugurējais
rats sāk ieņemt cipara 8 formu.
Tālāk seko pārminiens Līdz KP9. Tur divi puikas (tiesneši) ir varen priecīgi par mūsu parādīšanos. Drošvien gribēja nostreļīt cigareti kādu :))
Bet tas tā. Tālāk pabrienam pa mežu un nokļūstam uz asfaltēta celiņa. Nu jau var uzvilkt riktīgi. Mana riteņa aizmugurējais ritenis vibrē tā ka
sēdeklis maigi bīda dibena vaigus uz abām pusēm. Labais ceļš beidzās akal sākās gruntene. Nominam vēl 5km un ir jau klāt tilts pār Ogri.
Mani jau no pašā sākuma mocīja aizdomās par kaut kādām neķītrībām, jo pārāk atklātā vietā ir KP. Tā arī ir. Upē jāšķērso peldus ar visām mantām un riteņiem.
Udzha sāk izģērbties. Viņa string biksītēm uz abiem vaigiem ir izberzti caurumi :) Ticiet man izskatījās rēcīgi. Pār upi pārmočijām tīri operatīvi un ieturējām
maltīti otrā pusē. Jāsāk sročna mīt jo tāds kā vēsums ir iezadzies kaulos un ķermeņi un saule arī pamazām sāk rietēt. Priekšā pārminiens pa taisnu ceļu apm.
12 km. Līdz 11 KP tikai minam. Tur tantes sakūrušas ugunskuru un sildās. Bišķi parunājamies un noskaidrojuši to ka pāri purvam devās
tikai pāris komandas dodamies ceļā uz 12 KP.
Es protams vienmēr esmu teicis ka viegli ir dzīvot tiem kas neko daudz nezina un nedomā. Tā kā Udzha nerubī no kartes pilnīgi neko
un par azimutu uzskata vecu gruzīnu konjaku. Tad viņš salīdzina tikai km. Tātad izvēle - vai 2km pa purvu vai 15 km ar riteni apkārt purvam.
Protams ka garīgās traumas liek par sevi manīt un izvēlamies ceļu caur purvu. Purvs kā purvs. Ir kau kur plkst. viens vai 2 naktī. Purvā ir daudz ūdens un arī
pamats nav diez ko noturīgais. Var smuki redzēt kā sūnas šūpojās kad tu ej pa viņām. Bet nu neko. purvu izbrienam ļoti veiksmīgi, un kau kādas fantastiskas veiksmes
iespaidā izlienam tieši uz 12KP ugunskuru. Tur iepriekšējā komanda bišku šausminās, bet mēs esam optimisma pilni un mazliet atspirdzinājušies ar tiesneša kvasu
dodamies tālāk. Mana riteņa astotnieks ir tik liels, ka sēdeklis vienkārši grib saplosīt manu dibenu. kādu gabaliņu braucu kājās stāvot.
tad arī nāk liktenīgā apstāšanās lai paskatītos kartē un iesākot akal braukt es jūtu ka ritenis vairāk neiet. Nokāpju skatos - mīkstais.
uzbļauju udzham lai iedo pumpi, pamēģinu pumpēt. Šņāc. Ir izlūzuši pāris spieķi un sadūrušies kamerā. Ir iedeja nomainīt kameru bet paskatoties uz diska stāvokli ir skaidrs, ka vēl 30 km kas ir līdz
velo posma beigām tas neizturēs. Viss. finišs.
Sākās pats jautrākais. Nevar sazvanīt evakuatorus. Udzha zvana bet neviens protams neceļ. Zvanam uz 118. Tur arī mums neviens nepalīdz.
Beidzot kau kāds vecis tiek sazvanīts. Sola ka būs pēc 1h. Nu neko. Labi ka nemaz nesalst. Soļojam pamazām uz finiša pusi. Pēc stundas pretī brauc kāda mašīna Apstājas un meklē 32 komandu.
Apsola atpakaļ braucot paņemt kādu no mums. Paejam vēl kādu gabaliņu. tad sabāžam krūmos riteņus un gaidām. Lapinens vienkārši stāv un klusē, es mēģinu pakustēties lai tik ļoti nesaltu.
Udzha gānās uz organizatoriem un uz evakuatoriem. Notusējam kādu pusstundu. Udzha zvana vēlreiz evakuatoriem. šis apsola būšot 10 min laikā.
brauc mašīna ar citiem bēdubrāļiem. Nolemjam sūtīt udzhu un līgu uz bāzi. Abi ar Lapinenu paliekam. Auksti vairāk nau. Vienkārši
viss kas ir varējis laikam ir sasalis. Nepalīdz ne lēkāšana ne akmeņu spārdīšana, ne gānīšanās uz garām braucošajiem.
izrēķinu ka Udzham vajadzētu būt atpakaļ pēc 20 min. Pēc 20 min Udzhas nau. Pieņemam stratēģisko lēmumu iet saulīte. Ak jā aizmirsu pateikt jau ir uzlēkusi saule.
Apsēžamies abi ar lapinenu ceļa malā un aizmiegam. Laikam nogulēju kādas 40 min. beidzot parādās udzha. Mašīnā ir silti. udzha ir mazliet sasilis un sakrāmē riteņus. Mēs ar lapinenu
vienkārši sēžam un esam. Braucam uz bāzi. Udzhas alumīnija fords pēkšņi sāk nevilkt kalnos. Slīd sajūgs. bet ar lielām pūlēm iebraucam bāzē.
Udzha noslāpē motoru un momentāli arī visi aizmiegam. Tā noguļam divas ar pus stundas. tad mani sāk mocīt izsalkums un es pamostos
un izlemju ka vajadzētu aiziet uz dušu un pie reizes arī izmantot pusdienu talonu. Aizlavīties nesanāk. Pamostas un līdzi dodas arī Udzha ar Lapinenu. Dušas ir tīri siltas.
Udzha kasa no dibena ārā kaut kādus gemorojus. :))) ir jau 9 no rīta. tiekam pie pusdienu galda. udzha pamanās atstiept divas paplātes ar saldo ēdienu.
Pusdienas ir uz goda. Paldies par to līčupes saimniecēm. Pierijamies kā cūkas. pamazām sāk atgriezies dzīvesprieks. Onka nomazgā mums ričukus un tajā brīdī zvana evakuators un prasa kur mes esam.
Normāls džeks. Gribējās viņam pateikt dažādus skanīgus vārdus, bet pateicu vienkārši ka viss jau kārtībā un noliku klausuli. Tātad ja būtu gaidījuši evakuatoru tad es būtu nogulējis ceļa malā apmēram stundas
4 vai 5.
Salasām mantas un dodamies mājās. udzhas aluminium fords negrib kustēt ne no vietas. rūc bet uz priekšu neiet. izmantojam obligātajā ekipējumā paredzēto virvi un
piekabinām fordu aiz opelīša. Sakās mājupceļš. Smuki braucam uz kādiem 50-70km/h. Benzīna patēriņš maximāls. bet nu laimīgi tiekam mājās un iestumjam fordu pagalmā.
Nu ko jābrauc mājās gulēt, bet atkal sāk gribēties ēst. Aizbraucu pie draudzenes vecākiem, sadzeros alu un visīti un ap septiņiem vakarā
nokļūstu mājās. Domāju mazliet atlaidīšos un sagaidīšu Sandi. Pamostos ir pusčetri no rīta. eju gulēt pa īstam. Rīt taču darbadiena.
Kopējā bilance: ar kājām - aptuveni 15km. ar laivu - pāri par 5km, ar velo 135 km. Distance pavadītais laiks no starta līdz izstāšanās brīdim - 15 stundas.
Secinājumi - nekā jauna, tas pats vecais.
© Tomick 03.06.2003
- Neliela statistika.
- Kopumā mēs paveicām aptuveni 150 km (plus mīnus kādi 2 km)
- Tīri ar riteni nobraucām 133.05 km (plus kādi 2 km nestrādāja spiģiks mežā)
- Vidējais ātrums bija 13,38 km/h (ieskaitot visas stumšanās un riteņa nešanas, tīri uz riteņa varēja būt kādi 17 km/h)
- Uz riteņa pavadītais laiks 9:56:29
- Maksimālais ātrums 44.1
- Tīri ar riteni nobraucām 133.05 km (plus kādi 2 km nestrādāja spiģiks mežā)
© Udža 04.06.2003
