30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Jāzeps

Snieg

Kā jau ierasts stāstā tiks atspoguļoti dažu no 30draugiem nedēļas nogales piedzīvojumi. Viss kā parasti sākās sestdienas rītā kad piezvanīja pilsonis ar palamu pokemons un uzprasīja vai es nevēloties svētdien braukt ar laivu pa Rojas upi. Lai izceltu šī fakta interesantumu piebildīšu ka ārā bija 17. decembris. Ļaudis steidza iepirkt ziemsvētku dāvanas. Es veltīju viņam daudzus skarbus vārdus, kuros aprakstīju viņa intelekta līmeni un smadzeņu rievu skaitu un beigās vienkārši patiecu – jā, labi.
Tagad mums bija radusies cita problēma, jo uz trijiem cilvēkiem mums bija viena caura laiva. Operatīvi sazvanījām speķīti un sarunājām, ka mamma izsniegs mums otru transporta līdzekli. Protams, ka neviens nezināja kur speķīša mamma dzīvo, tāpēc tika izmantota iespēja – zvans draugam. Žēl, ka draugs (pelmenis) kļūdījās un pateica mums nepareizo variantu. Mazliet pabraukājuši mazliet pa Zolitūdi, Imantu un Dzirciema ielu izmantojām iespēju zvans speķītim, un rezultātā tikām pie kārotā transportlīdzekļa.
Sestdienas rīta darbi bija apdarīti un izdomājām, ka varētu aizbraukt uz manu Latgales pirti nomazgāties. Paņēmām līdzi vēl zaulu un pakustinot brūno devāmies ceļā. Ceļojums notika bez interesantiem notikumiem. Viss kā parasti.
Pienāca svētdienas rīts. Apmēram ap pulkstenis 11.00 mūsu mazais, bet draudzīgais kolektīvs (es, Kaspars, zauls un pokemons) devās tūrisma braucienā. Es kā zinādams uzgriezu audiosistēmā radio 96,2 FM kurā šajā brīdī skanēja raidījums ZB jeb Zvaigznīšu Brīdis. Principā iesaku visiem, katru svētdienu no 11.00-13.00. Vadītāji Arnis Kundzinš un Roberts Gobzinš. Šoreiz raidījumā stāstīja par latviešu ģimeni.
Tālāk sekos raidījuma īss atstāstīs jeb konspekts, jo tam ir liela nozīme tālākajā stāsta gaitā.
Latviešu ģimenē parasti ir sekojoši locekļi – māte, tēvs, vectēvs, vecmāte, mazdēls un mazmeita. Pie kam vectēvs un vecmāte nav savstarpēji precējušies, jo vectēvs ir tēva tēvs, bet māte ir mātes māte. Mazmeita ar mazdēlu arī nav precējušies. Vispār ar precēšanos ir diezgan interesanti. Piemēram, suņi satiekas uz ielas un uzreiz tur arī apprecas un nākoša dienā izšķiras un dzīvo tālāk kā brīvi cilvēki. Nu lūk. Tēvs parasti ir ļoti intelektuāls un erudīts cilvēks, jo visu savu laiku viņš pavada pētot, lasot un atšifrējot Lielvārdes jostu. Vecmāte meklē savu jaunības dienu brošu. Mazmeita regulāri paplašina savu paziņu loku, iepazīstoties ar arvien jauniem vīriešu kārtas pārstāvjiem. Mazdēls ir pārejas vecumā un tāpēc visus apkārtējos uzskata par stulbeņiem. Tālāk raidījumā stāstīja par dažiem atgadījumiem no latviešu ģimenes dzīves – Vectēvs no rītā pamodies piegāja pie loga un nobļāvās – SNIEG. (principā ir jādzird šis vārds manā izpildījumā lai stāsts iegūtu vajadzīgo noskaņu un kolorītumu). Tēvs uzreiz izlasīja Lielvārdes jostā ka, arā ir Ziemassvētki. Ģimene jau taisījās svinēt svētkus, bet pēkšņi Tēvs ieraudzīja, ka viņš jostu lasa otrādi. Izrādījās ka tomēr ir jāņi. :ģimene jautri sakūra ugunskuru tantes Mirdzas dzīvoklī un sāka atzīmēt jāņus. Vectēvs beidzot uzzināja, ka viņu sauc – sieru, sieru. Viss beidzās ar to ka vectēvu aizveda uz traumpunktu, mazmeita aizgāja uz sev tik labi zināmo pastu, kuram otrā stāvā bija vīriešu kopmītnes un uz dzīvokli atbrauca seši vīri ar šļautenēm. Mazdēls skeptiski smīkņāja par visu notiekošu un ar nazi zīmēja anatomiski pareizus ķinķēziņus ar rokām, pleciem un klēpi. Vectēvs traumpunktā bija pieņemšanā pie daktera Štrausa, kuram ir lielākās olas pasaule. Respektīvi, nevis dakterim, bet gan putnam. Beidzās viss ar to, ka latviešu ģimene brauca uz sanatoriju. Konspekta beigas.
Nu tad atgriezīsimies pie četriem tūristiem. Raidījums beidzās un arī mēs tajā brīdī iebraucām Rojā. Mednieku un makšķernieku veikalā gribējām iepirkt duramo un akulamotoru, bet beigās iepirkām tikai skoču. Aizvedām laivas uz netālo ciemu Rude un atstājām kaspi un zaulu lai pumpē laivas. Es ar pokemonu devos atpakaļ uz Roju novietot auto finišā un mēģināt sarunāt ar vietējiem lai atved mūs atpakaļ. Izrādās, ka Rojā dzīvo ļoti aizņemti cilvēki un nevienam nebija laika mūs aizvest uz Rudi, pat par samaksu latos. Es gan saprotu viņus jo pokemons izskatījās pēc zvejnieka, bet es jau biju apģērbis hidrotērpu. Tad mēs piekopām citu taktiku. Sākām stopēt, pēc pāris auto apstājas balts opel pikaps, kam pie stūres bija vīrs gados. Jau iekāpjot autiņā es sapratu, ka vīrs īsti skaidrā nav. Bet nu neko darīt. Laivas un pārējie tūristi mūs gaidīja. Pa ceļam vīrs mēģināja iedarbināt auto apsildi un painteresējās vai mēs esam dabūjuši kādu finansējumu priekš šī pasākuma, vai arī to darām vienkārši sava prieka pēc. Pēc laika precīzi nepateikšu, bet domājams ka apmēram 14.30 nolaidām laivas ūdenī, sasēdāmies un sākam airēt. Mums ar kaspi bija ok, bet zaula un pekemona laivai bija tāda īpatnība, ka airēt vajadzēja tikai vienam, jo otram nepārtraukti bija jāpumpē laiva. Upe kā jau upe – maza un nestrauja. Raidījuma iespaidā sadalījām lomas. Kaspis kļuva par vecmāti, kura meklē brošu, bet rezultātā viņš atrada tikai gumijas zivi. Man sanāca specifiskais teiciens – snieg, un es kļuvu par vectēvu. Pokemons ik pa reizēm iesaucās sieru, sieru. Diezgan pabieži nācās piestāt malā un nest laivas ap koku sagāzumiem. Airējām kādu stundu vai divas un pamazām sāka satumst. Pēc brītiņa satumsa pavisam strauji. Tikai zauls bija pamanījies paņemt līdzi lukturīti. Pārējie izlīdzējās tikai ar savu acu spēju. Vienā upes līkumā zauls ar pokemonu noslinkoja un izdomāja ka tiks pāri sagāzumam tāpat. Rezultātā viņi tur iesprūda uz minūtēm piecpadsmit. Pa to laiku, mēs izvilkām savu laivu krastā un skatījāmies kā vīri strādā. Izrādījās, ka šeit pie upes pienāk ceļš un savstarpējo pārrunu rezultātā nolēmām, ka iesim uz Roju. Zauls gan teica, ka vēlētos vēl pusstundiņu pabraukt. Pēc izjūtām bija tā, ka līdz Rojai vajadzētu būt kādiem 2-3 km. Žēl, ka mēs tajā brīdī nezinājām ka esam izkāpuši no upes pašā tālākajā punktā. Izlaidām laivām gaisu un sākām soļot uz to pusi kur pēc mūsu domām vajadzēja būt šosejai. Pirmais kilometrs pagāja diezgan jautri. Aktīvi pārspriedām un atsaucām atmiņā raidījumā dzirdēto. Satumsis jau bija diezgan pamatīgi. Sākās putenis. Iesūtījām zaulu ar pokemonu vienā mājā lai uzzina ceļu, bet mājās izrādījās tikai suns. Soļojām tālāk. Nākoša māja bija pēc kāda „neliela” gabaliņa. Arī tur suns bija mājās, bet par laimi mums viņš nebija viens. No saimnieka uzzinājām, ka līdz Dundagai ir kādi 20, līdz Kolkai 25, līdz Ģipkai 2-3 un līdz Rojai kādi 13 km. Es biju pamanījies paņemt līdzi mobilo telefonu. Uzzvanīju matiem un uzprasīju cik ir no Ģipkas līdz Rojai. Viņš mundri atbildējā, ka 10 km. Tas sasildīja sirdi. Turpinājām soļot. Putenis bija pierimies un uzspīdēja mēness. Pēc sparīgas soļošanas nonācām Ģipkā un klāt bija arī ilgi gaidītā šoseja. Ļoti labi atceros. Ka uz norādītājiem bija rakstīts Kolka 21 un Tukums vai nu 83 vai arī 86. Telefonam izbeidzās baterija. Palikām pilnīgā izolācijā. Sākām soļošanu un iejutāmies gājēju bojāgājēju ādā. Zauls būdams optimists sāka stopēt. Es būdams reālists sāku sparīgi soļot, jo sapratu kā četrus vīriešu kārtas pārstāvjus, tumsā, mežā neviens neņems. Un vēl jāpiebilst, ka trīs vīri bija ģērbušies zaļos pretlietus tērpos un izskatījās pēc zvejniekiem, bet es jautri soļoju hidrotērpā. Man bija pilns komplekts, gan hidro cepure, gan plānie hidro zābaciņi. Tāpēc es arī nemaz neloloju cerības, kāds varētu apstāties un mūs aizvest. Ziniet sajūtas ar hidrozābaciņiem ir tādas pašās kā ejot ar basām kājām. Iesaku izmēģināt. Zauls izmisīgi pētīja ceļa malu un meklēja km rādītāj stabus. Ieraudzījām vienu ar uzrakstu 79. Sākām diskusiju ar zaulu par to, ka uz zīmes esot bijis rakstīts Tukums 87. Tas nozīmē, ka tūlīt jābūt Rojai. Izrādījās tomēr ka bija rakstīts Tukums 82, tāpēc līdz Rojai vēl bija 7 kilometri, bet mēs to uzzinājām tikai pēc tam kad bijām visu gabalu nogājuši. Joki un asprātības bija uz kādu brīdi pierimuši, bet tad atsākās ar jaunu sparu. Iztēlojāmies to kādus ēdienus pasūtīsim kad nonāksim galā. Topā protams bija karbonāde ar kartupeļiem un kādu mērcīti vai arī salātiņiem. Uz kādu momentu uzradās doma ka vajadzētu iet gar jūras krastu, jo tas būtu romantiskāk. Ik pa laikam uznāca spēcīgs putenis, bet labi ka vējš pūta no mugurpuses, pretējā gadījumā jūs šo stāstu nelasītu. Vīri izdomāja ka stopēt vajag man, jo es izskatos pēc šumahera, kuram noplīsis autiņš un kurš dodās atpakaļ uz boksiem. Optimistiskais zauls centās vislaik iestāstīt, ka aiz nākošā līkuma jābūt Rojai. Roja vēl nebija. Paskatījāmies autobusu sarakstā, pēdējais bija aizgājis pirms pusstundas. Mēģinājām rast izskaidrojumu uz jautājumu – kāpēc braucot ar laivām tik ļoti nogurst kājas. Putenis norima, toties sāga pamatīgi snigt. Nu ziniet bija smuki, sniega tādas lielas pūkainas pārslas. Pusstundas laikā zeme un šoseja palika pilnīgi balta. Arī auto plūsma palika pavisam reta. Atkal apspriedām un atcerējāmies rīta raidījumu. Un tad pēkšņi parādījās četri lieli balti burti. Nofoķējāmies uz to fona. Ari fotoaparātam beidzās baterija. Nu jau soļot kļuva pavisam raiti un pēc minūtēm desmit ieraudzīju savu auto. Teikšu godīgi biju priecīgs. Novilku hidrotērpu, piešķīlu auto, noregulēju odometru uz 0 un sākām braukt atpakaļ pēc laivām. Kad nokļuvām pie laivām tad odometrs rādīja 17,2 km. Pulkstens bijā apmēram kādi desmit. Paziņojām visiem ka esam veiksmīgi pabeiguši laivu braucienu, salocījām laivas un devāmies uz Roju ieēst. Lieki piebilst, ka Rojā svētdienas vakarā ap pusvienpadsmietiem no ēdamā ir pieejama tikai zupa. Par cik mēs bijām plānojuši un gatavojušies ēst karbonādi, tad devāmies uz Talsu pusi, cerībā ka uz Ventspils šosejas būs kāds patīkam krodziņš. Visi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi bija sazvērējušies un beiguši apkalpot klientus jau 22.00. Tā nu mēs kāroto maltīti ieturējām tikai Rīgā. Pēc maltītes mazliet pasēdējām un pārcilājām atmiņā dienas notikumus. Gaisā bija jaušams patīkams nogurums un gandarījums par paveikto. Bija jau iestājusies pirmdiena, tāpēc nolikām laivas žāvēties un devāmies mājup. Pie miera devos kādu brītiņu pirms vieniem. Kārtēja nedēļas nogale bija veiksmīgi beigusies!

P. S. Paldies speķītim un speķīša mammai par laivu, paldies Radio Nabai par raidījuma ZB translēšanu, paldies ZB radošai brigādei par raidījuma viedošanu, paldies Arnim Kundziņam un Robertam Gobziņam par interesanto stāstu, paldies latviešiem par latviešu ģimeni, paldies matiem par attāluma nosaukšanu, paldies autokoncernam BMW par lielisko auto, paldies laivu un lukturīšu ražotājiem, paldies saimniekam un sunim, paldies vīram ar opeli, kas nenobijās no cilvēka hidrotērpā un aizveda, paldies Lauvas Namam par sātīgo ēdienu un to ka viņi strādā 24h diennaktī. Paldies arī vīriem, kas bija kopā šajā laivu braucienā! Paldies man, ka visu atcerējos un pierakstīju.

P.S.S. Ja vēlaties atkārtot šo braucienu tad maršruta shēmu un gida pakalpojumus var saņemt rakstot uz 30draugi@inbox.lv .

© Tomick 20.12.2004