30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Aina, Anete

Kā Udža Alpus iepazina!

(autobiogrāfisks pastāsts)

Ievads

Kā jau daudzi no jums zina, es katru gadu tā kā taisos aizlaist uz kādu lielāku kalnu, bet dažādu hujņu un dzīves netaisnību dēļ tālāk par Igauņiem nebija sanācis tikt. Skumji. Tādēļ šogad tiklīdz parādījās piedāvājums močīt uz Austriju uz Soeldenu (www.soelden.com) daudz nedomājot (tikai divus mēnešus) es uzreiz teicu – Jā, mans brauc!!!! Sakasīju piķīti, pieteicu darbā atvaļinājumu grūtajās dienās (domāju, ka kolēģi mani tagad drusku tā kā ienīst, jo 27.02-01.03. ir tāds kā forši ražīgs darba laiks) un biju gatavs rokenrolam uz borda!

1. Nodaļa - Turpceļš

Savākšanās punktā ierados tā normāli laicīgi. Hmm. Autobusa paskats dikti lielas cerības nerosināja. Uz durvīm bija uzlīmētas trīs zvaigznes (domāju, ka 84 gadā tā arī bija). Vēlāk gan izrādījās, ka braucienam esot bijis paredzēts cits autobuss (pilnīgs svežoks) ar citiem šoferiem, bet tā kā tiem autobusiem esot aizķērusies dokumentu formēšana tad mēs esam tikuši pie šī daiļā Neoplan Clasic modeļa ar šoferīšiem par kuriem nedaudz vēlāk. Iegruzījos autobusā un noparkoju vispirms jau savu 2l "Ķekavas Alus" bateriju (turpmāk tekstā – Ķekaviņa). Kāds pajautāja vai es tiešām taisos tik daudz dzert. Nācās paskaidrot, ka es neesmu ienaidnieks savai veselībai un kulturāli atpūsties māku – cik dienas tik alus patronas! Tā kā šņabis bija smuki iepakots snova zābakos, tad uz doto brīdi vairāk jautājumu nebija!
Izbraucām precīzi pēc pulksteņa – 17.00. Šitādu precizitāti es vēl nekad nebiju redzējis. Tas mani sāka nedaudz uztraukt, bet patiesībā piedrāzt! Sāku ievērtēt kompāniju autobusā. Pazīstami cilvēki gandrīz nebija! Kolēģis no darba Guntis, darba vietā manīts kolēģis Gunārs, Grupas vadītājs Zenons, un vēl viens paliels priekšnieks. Pārējā grupa izrādās man ir nepazīstama! Blakus man sēž kāds večuks, ir kompānija (3 hokejisti ar sievām), kura uzreiz piesaista manu uzmanību, jo uzvedās gana skaļi un momentāli ir sākusi patērēt grādīgos dzērienus (nu līdzīgi kā parasti es). Ir kompānija, kura visu ceļu spēlē zolīti un arī skaļi uzvedoties patērē grādīgus dzērienus. Ļoti svarīgs punkts – netālu no manis sēž divas smukas meitenes (turpmāk tekstā blondīnes – Ibio, kādēļ manā dzīvē vienmēr ienāk tikai blondīnes????). Un visa ceļojuma nagla – divas kundzītes gados, kuras visu ceļojumu tēlo ahujebiķelna smalkas dāmas (turpmāk tekstā brunetes). Un vēl daudz dažādi cilvēki.
Līdz Lietuvas robežai tiekam bez starpgadījumiem. Uz robežas mani neaiztur. Man pat neko nepajautāja! Hm. Tas sāk likties aizdomīgi, tādēļ uzrakstu matiem sms par šo tēmu. Mati iesaka pārbaudīt vai es neesmu uz Igauņu robežas. Uzdodu blakus sēdošajiem šo jautājumu. Saņēmis atbildi ka nē, šī esot tomēr Lietuvas robeža, un ieraugot pa logu uzrakstu "Lietuvas Respublika" (vai kautkā tā) nomierinos un turpinu ceļu. Mans blakussēdētājs izrādās dziednieks (man tak veicās ar trakajiem). Kamēr viņš stāsta par dažādu kaišu, sasitumu un apsaldējumu ārstēšanu viss ir ok, bet kad iebraucot Polijā mēs jau tikām līdz enerģētisko vampīru izdzīšanai (šitos esot makten grūti izdzīt jo viņi pretojoties) un apsēstības ārstēšanai man jau ir bikini piegriezies un es vrodji njehatja ieslīdu sava pleijerīša muzona valdzinājumā. Polijā rodas jautājums par to kad būšot nākamais pitstops – Zenons atbild "pēc 20 km". 20 km pienāk pēc vairākām stundām! Visi ir tā nogribējušies, ka pataisno aiznesās aiz benzīntanka taisīt dzeltenos sniegu. Smuki atlejot uz tādas jaukas slīpas nogāzītes tiek izvirzīta jauna teorija par trašu krāsām – ir zilās trases, ir sarkanās trases, ir melnās trases, bet visgrūtākās ir dzeltenās trases. Arī nākamais pitstops tiek apsolīts pēc 20 km un atkal tas notiek vēl pēc vairākām stundām! Neviens vairs netic – 20 km.
Uz čehu robežas notiek masveidīga visa veidu garām braucošā transporta un tā pasažieru nodiršana! Ir par ko ierēkt! Visaktīvākie ir hokejisti, kuri dzer šnabi no krūzes, uz kuras ir viena džeka fotogrāfija uzlīmēta, un šī krūze tādēļ tiek skaļi dēvēta un pielūgta par Guru. Čehos kautkādā viesnīcā ir paredzētas nakts mājas un vakariņas. Ilgi nevaram atrast viesnīcu. Šoferīši kārtējo reizi nomaldās. Atrodam viesnīcu jau pa tumsu. Saprotam, ka laikam nekāda īpašā naktsdzīve Čehos nebūs. Visi aizejam vakariņās, kurās visi it kā pasūta kopā, bet maksā tipa katrs atsevišķi – ar kartēm, ar poļu zlotiem, slovaku kronām, čehu kronām, eiro un dolāriem. Principā restūzī valda reālais bardaks un haoss un krodzinieka sejā ir manāms neliels stress. Nu galu galā kautkā visi norēķināmies ejam gulēt. No rīta močījam tālāk. Visi atkal aktīvi lieto grādīgos dzērienus. Tā kā es ar lielāko daļu vēl jo projām neesmu pazīstams (atkal ļoti netipiski man) tad es lēnām sūcu tikai savu Ķekaviņu vēroju apkārtni. Šoferītis atkal nomaldās. Uz bāņa nokļūstam korķī! Lai man tagad tikai kāds pamēģina iestāstīt, ka uz vanšu tilta esot sastrēgumi. Autobusā pamazām sāk kļūt interesanti jo kārtējā pitstopā autobusā ir iekāpis arī pālis. Pāli ir saķērušas arī abas smalkās brunetes, par kuru tekstiem nu jau var norēkties līdz normālām asarām. Šoferīši nomaldās vēl pāris reižu. Viss autobuss jau sāk viņus normāli gruzīt. Šoferīši nu negādīgi nespēj ieraudzīt ceļazīmes – labi, ka autobusā ir veči kuri, pat esot konkrētā pālī un spēlējot kārtis spēj pa logu šīs zīmes ievērot. Lai nu kā galapunktā nokļūstam. Tur mūs sadala pa viesu mājām. Kamēr vienā no mājām tiek iekārtotas blondīnes, ievērojam, ka blakus autobusa pieturai ir izgāzta normāla krava naturālā mēslojuma. Tiek izteikti daudzi viedokļi gan sākot ar ES lauksaimniecības normatīvo aktu nodiršanu, gan beidzot ar to, ka pirms mums šeit bija apstājusies grupa ar krievu tūristiem. Ted pēkšņi no autobusa izgāžas brunetes normālā sutā jau un sāk censties noskaidrot kādēļ krievu valodā Hitlers raksta ar H, bet izrunā ar G, bet Huj raksta ar H un izrunā arī ar H. Principā norēcamies visi līdz asarām. Lieki piebilst, ka visi bija varen laimīgi kad brunetes tika izsēdinātas no autobusa nākamās.

2. Nodaļa – Alpi kikz az!

Iekārtojušies savās mājiņās dodamies apskatīt ciematu! Iečekojam pirmos restorānus un tā kautkā. Izejot no restūža ir dzirdami skaļi saucieni – LATVIJA, LATVIJA, LAVIJA. Protams, mūsējie. Pieslēdzos jamajiem! Dzimst plāns iegāzties kādā klubā. To arī izdarām. Paņemam galdiņu un novērtējam apkārtni! Pilns krogs ar sīkiem tīņiem! Nu nejau tādiem kā pie mums, ar sīkākiem – tādi 13-14 gadīgi sīkie un sīkas kož un smoļī tā lai maz neliekās! Mums sāk likties, ka Latvijā situācija ar pumpainajiem tīņiem ir vēl tīri ok. Veči uzsauca man aliņus, es uzsaucu večiem aliņus un tā mēs lēnām ķērām štīmi. Mani reāli nokaitināja fakts ka tanī krogā nav atrodams kauss kuram tilpums būtu lielāk par 0.3! Ibio leo. Vēlāk gan izrādījās ka nevienā krogā nav atrodams lielāks kauss! Stulbi. Bet nu tā kā bija jau tāda tīri ok kondīcija tad radās doma, ka vajag iet dejot! Mūsu hokejisti novilkās pie dīdžeja un tad sekoja konkrēts dialogs:
Uldis – Tatuu mahen!!!!!
Dj – was???
Uldis – Rusian Rock Group TaTuu Mahen!!!!!
Dj sapratis ka darīšanas ir ar krievu mafiju pateica ain moment un pēc mirkļa jau pa visu grogu skanēja "Ja sašla summa" lieki piebilst ka dejotāji bija tikai latvieši. Kā nākamā grupa tika pieprasīts - Ramstain mahen. Dj acīs atspoguļojās bailes no krievu mafijas un viņš bailīgi izdvesa ka – No Ramstain, no. Vēlāk atcerējāmies, ka ramstain tak Austrijā ir aizliegts. Piedrāzt. Vēl mēs gribējām dzirdēt astoņdesmito gadu disko, bet arī tas šeit nebija atrodams. Nu koroče. Normāli pasēdējām. Vēl gandrīz izcēlās kašķis ar vietējiem puikiņām, taču kad Mārtiņš (arī hokejists ar nedaudz zilu aci) uz viņiem tā bikiņ naidīgāk paostījās un pateica, ka līdz kritīs viņš vismaz pieci austriešu puikas tikšot aizvesti uz reanimāciju, bet viens bēgšot smagi savainots, Austriešu puikas ātri pazuda.
Pirmā diena uz kalna bija iespaidiem bagāta. Tusēju uz kalna kopā ar vienu džeku kurš arī močī ar snovu. Močījām tā lai ir ātri. Bija ātri un bija daudz. Aptuveni kādas 40 trases. Trašu garumi kādi 4-6 km. Vienkārši kaifs maukt. Ievēroju jau vairākas vietas kur varētu būt forši maukt frīraidu. Ir arī snovparks ar daudz un dažādiem slaidiem, halfpaipu un dažādu izmēru džampiem. Uzmaucam uz ledāja augšā. Ņjā. Skats tur augšā trīstūkstoš un vēl drusku augstumā ir tā neko. Ledājs arī tā neko sev – Zils! Arī tas retinātais kalnu gaiss ir tāds jocīgs. Izdarījis tikai piecus lēcienus ar dēli slīpuma virzienā sajūtu tādu besi un elpas trūkumu it kā tikko būtu vinnējis VX sacīkstes elites grupā. Saprotu ko nozīmē aklimatizācija. Lejā izdomājam laisties par divām trasēm, kuras pāriet no vienas otrā un kopējais garums ir kādi 11 km. Gaisma šo ta tur krīt kautkā neriktīgi un visapkārt viss ir baigi balts. Principā tik balts, ka nevar redzēt ne reljefu trasei, ne to kur ir un kur nav trase. Tā rezultātā paris reižu ar kolēģi no braucam nost no trases, bet tas jau lietas būtību nemaina. Toties lietas būtību maina tas ka visa šī garā trase ir slīpa un mums ir visu laiku jākantē un vienas kantes. Rodas tāda stulba sajūta ir kā zābaku mala būtu iegriezusies kājā. Kad esam beidzot nobraukuši lejā kļūst skaidrs ka tā nav sajūta. Zābaka mala tiešām ir iegriezusies kājā tā no sirds. Bikiņ sāp.
Vakarā rodas doma ka lai atpūtinātu organismu ir jāaizmauc uz baseinu un saunu. Sākums baseinā liekas cerīgs, jo ģērbtuves ir kopējās. Nedaudz ietusējis baseinā dodos uz saunu. Khmm. Kā jau normāls padomju cilvēks es saunu kompleksiņā mocīju iekšā šortos. A tur man pretim nāk meitēns ar smuki izskūtu vāveri :-). Ņjā, aiz viņas nāk nākamais meitēns – arī kā no mātes miesām. Kļūst neomolīgi. Saprotu ka jāiet atbrīvoties no plavkām. Pa ceļam ieraugu svarus – nekas dzīvē nemainās – vēljo projām 80 kg. Ieejot saunā jūtu ka grādi ir par mazu. Gribu uzmest. Kolēģi man neatļauj. Arī arguments, ka ja reiz pirtī ir kautkādi akmeņi, značit uz viņiem var uzliet ūdeni viņus nepārliecina un man tiek aizliegts uzmest. Skumji.
Pēc pirts izdomāju,ka nafig iet mājās – jāiet pablandīties pa ciemu un jāpameklē piedzīvojumi. Satieku blondīnes. Pierunāju viņas iet iedzert kādu alu. Lieki piebilst ka meitēni jau pirms tam bija pablandījušies pa krogiem kur no ārzemniekiem bija noslaukušas ne jau vienu vien alu. Iebrienam kādā patukšā rokeru krodziņā, ur koridora sienas ir norakstītas ar flomīšiem. Žēl ka nav līdzi rakstāmais, jo gribās uzrakstīt uz sienas "Cojs ir dzīvs". Dzeram pa alum un runājam (diezgan loģiski) noskaidrojās ka viena no blondīnēm ir precēta, bet otrai arī ir puisis. Atkal man neiet :-) ( es, protams, saprotu, ka dažiem no jums draugi tas nebūtu šķērslis... :-) ) Vēl izrādās ka vienam meitēnam ir 26 otram 29 gadi. Nez kādēļ tas mani neizbrīna, laikam jau ierasta lieta :) . Lai nu kā meitēni ir reāli sakarīgi un forši un tiek iedzerts vēl pāris aliņi. Sarunājam nākamajā dienā satikties un braukāt kopā. (ā jā vēl es apsolu, ka vajadzības gadījumā glābšu meitenes no kaut kādiem beļģu futbolistiem). Meitenes grib iet mājās uz ko es iebilstu ka pulkstenis taču vēl ir tikai deviņi. Izrādās ka pulkstenis ir pāri pusnaktij jau vienkārši manējais ir apstājies. Koroč piekrītu meitenēm ka jābeidz tuss un pavadu jamās uz mājām.
No rīta bija ahūns putenis un migla tāda ka jebal acī, bet redzēt neko nevar. Tā kā līdz strelkai ar blondīnēm vēl bija laicins izdomāju tā lēnām nobraukt iesildoties par trasi, kur bija jau braukts iepriekšējā dienā. Tā nu slidinos no viena trasi marķējošā stabiņa līdz otram (kuri salikti ar domu lai miglā varētu redzēt nākamo stabiņu), cilvēku maz, un nu miglā viņi ir pazuduši pavisam. sāk palikt neomolīgi, jo jau labu laiciņu neesmu redzējis pēdējo trases stabiņu. Tut at kuda nje vamzis parādās vēl trīs holandieši uz slēpēm. Paliek omulīgāk! Bet ātri vien noskaidroju, ka arī Holandiešiem ir faking skaidrs ka mēs vairs neatrodamies uz trases! jautājums paliek aktuāls - a trase ta ir kur??? pa labi vai pa kreisi??? es iesaku doties vienā virzienā, holandieši pretējā. paklausu holandiešiem! braucu pa priekšu. Pastos atpakaļ. migla ahujebennākā - un tanī miglā ir pazuduši arī holandieši. sajūta stulba! pēkšņi Tu cilvēks saproti ka tu esi pieslidinājies pie kraujas malas. khmmm. sajūtas drusku nav!!! Nu ko ņemu nost snovu no kājām un sāku brist pa sniegu kurš ir pāri pa ceļiem pretējā virzienā kur man liekas ka ir jābūt trasei. Kādu brīdi pa brienu - faking piekūstu! nolādētais retinātais kalnu gaiss. koroche pēc brītiņa izbrienu uz trases! apskatot trases marķeri secinu - esmu uz pilnīgi citas trases nekā bija man jābūt - pilnīgi citā vietā nekās es domāju, ka atrodos!! Nuu viss labs kas labi beidzas. Nobraucu lejā un saprotu, ka strelku ar meitenēm kavēju. Kamēr aizsperos atpakaļ uz vajadzīgo trasi paiet vēl nepilna stunda. Un kā par brīnumu izrādās, ka meitenes sēž barčikā un vēl mani gaida! Respekt viņām. Mans priekšlikums piedrāzt kalnus ar visu miglu un puteni un doties atpakaļ uz ciematu dzert tiek noraidīts. Ivčiks (viena no blondīnēm - Iveta) saka ka vajagot paslēpot. Beigās tomēr piekrītu. Laura paliek baržikā dzerot tēju, bet mēs ar Ivetu dodamies iekarot kalnus. Lai arī man nepārtraukti nenormāli svīst ciet brilles un rums blašķītē jau gandrīz ir beidzies riktīgi labi pabraucam! Es gan vienā vietā gribēju meitēnam nozīmēties kā es kruta braucu – rezultātā divi kūleņi un faking apdauzīta galva. Pēcpusdienā atgriežoties barčikā Lauru atrodam turpat kur mēs viņu no rīta atstājām dzerot tēju. Paņemam gulašen suppe. Un satiekam Latviešus kolēģi Gunti ar draugu Ēriku. Ierēcam par šo un par to un sarunājam vakarā iet uz pirti kailus meitēnus lūkoties, bet pēc tam uz striptīz bāru uz teibldance. Pienākot vakaram kolēģi ar sievām ir kautkur aizkavējušies par kādu stundu. Izrādās, ka šie ir iekāpuši nepareizajā ski busā un aizbraukuši uz citu ciemu. Ierēcām. Pirtī kā jau pirtī bija OK. Pavērojām meitēnus un pavērojām večus. Iedzērām Ķekaviņu un iedzērām arī no blašķītēm. Blondīnes paziņoja, ka viņas esot nogurušas un uz striptīzu neiešot. Tā kā līdz striptīzam vēl bija laiks, aizmaucām uz tuvāko restūzi paēst. Tā kā man nebija līdzi sīkāki banknoši tad kolēģi samaksāja arī par mani. Lieki piebilst ka restūzī pie nacionālajiem ēdieniem mēs īpaši nekautrējāmies šķaidīt alu ar saturu no mūsu pašu blašķītēm. Aizmaucot uz striptīzbāru gribēju kolēģiem revanšēties par pusdienām un uzsaukt alu. Mans padoms – striptīzklubos pirms pērciet dzērienus pastieties pa priekšu cik tas maksā. Tālāk pievērsāmies dejojošajām meitenēm. Izrādās tā dolāru bāšana meitenēm aiz biksītēm ir baigā fīča! :) tad vēl viens smuks meitēns sāka baigi trīties man pa klēpi un par katru cenu gribēja aizvilkt uz private dance. Es tomēr paliku ciets un nelokāms (jo nebija man vairāk jevriku līdzi) :)
Nākamajā dienā spīdēja smuka saulīte un putenis bija beidzies! Visur sakritis baigais pulveris! Ķēru pulveri un frīraidu pa mežu. Pilnīgs kaifs. Vienīgi tad kad tu mežiņā atčohnies pie tādas normāli stāvas nogāzes kur lejā var tikt tikai rāpjoties un cērtot dēli zemē līdz sūnām paliek nedaudz neforšāk. Visi man uzdod jautājumu kur tad pazudušas manas meitenes. Hmm. Kādēļ manas? Un tiešām kur palikušas???
Vakarā ciematā arī nevienu neizdodas satikt un tā rezultātā pavadu vakaru mājās skatoties pa TV futbolu. (šinī vietā es jau redzu kā Šmiga saka ka "Futbols smird")
Nākamajā dienā atkal ķeru pūderi! Taisu arī nelielu foto sesiju. Pūderis rullē. Uzmetu arī kūleni pūderī – mīksts kā dūnas. Vēlāk satieku Gunti & co. Sekoju šiem nomaukt pa vienu no melnajām trasēm. Stāvums ir. Ātrums arī. Tikai stulbi ka pašā trases apakšā ar pilnu šusi aizķeros aiz kautkādas kupenas un lidoju. Pirmo reizi atsitoties ar galvu pret zemi pazaudēju brilles, otro reizi atsitoties ar galvu pret zemi pazaudēju cepuri, trešo reizi atsitoties ar galvu pret zemi pazaudēju galvu – vairāk kūleņus neskaitu. Kad esmu beidzis kūleņot savācu cepuri, brilles un galvu un novācos trases malā. Minūtes 10 vienkārši sēžu un esmu. Galva ahūna sāp. Saprašana par gravitāciju ir zudusi. Nolemju doties uz bāzes pusi. Pa ceļam vēl noskatos kā Medikopters (domāju ka tas pats kuru Zauls ar Pokemonu rudenī pazaudēja) aiztransportē prom vienu fācīti. Nolemju braukt uzmanīgāk.
Vakarā nodomāju atkal aiziet uz pirti, bet ciematā satieku Gunti & co. Jamie saka, ka dodoties uz Night ski show pilsētas otrā galā un aicina piebiedroties. Es, protams, piekrītu. Uzbraucam augšā kalnā, līdz šovam vēl ir laiks, tādēļ nolemjam iegriezties barčikā un palietot alu (sievas karstvīnu). Protams arī palietojam. Dodamies skatīties šovu. Aktīvi lietojam arī blašķīšu saturu. Šovs protams ir smuks bet tikai neviens nekrīt. Čenšamies bļaut lai kāds paņem uz muti. Nekā visi tjipa baigi māk slēpot. Pēkšņi vienā vācu dziesmā saklausām "Meži, meži tumšie meži" meldiņu. Nodziedam. Šovs beidzās izlemjam ka nestumsimies uz vagoniņiem kopā ļaužu masām. Ieejam barčikā un vēl palietojam alu, degvīnu un karstvīnu. Kad oficiants mums lūdz doties projām ir jau drusku shtīmis iestājies. Vagoniņā dziedam un ņirgājamies par vāciešiem. Vācieši nesaprot, bet vienalga smaida. Ejot cauri ciematam skaļi dziedam. Kolēģu sievām ir sameties laikam kauns no mums un viņas sāk iet ātrāk. Cenšamies tikt viņām līdzi un tādējādi piedziedājumā rodas baigā aizdusa. Vēl mēs vācu ģimenēm, kuras bija izgājušas ielās nodziedam arī Līvu "dzimtā valoda" un "100 gadu lapas ir dzītas". Pie kāda barčika apstājamies un es cenšos ieiet kolēģus ieiet iekša vēl patusēt. Par cik blašķītēs saturs ir jau beidzies kolēģi cenšas šo ideju noraidīt. Un te pēkšņi "tut at kuda nji vazmis" no barčika iztenterē manas blondīnes. Kuras kategoriska atsakās iet atpakaļ barčikā. Ja reiz meitenes tur atskās ieiet tad viņas tur ir jāienes. Tā kā rokas man ir aizņemtas tad durvis nācās atvērt ar kāju. Kāds durvīm otrā pusē atrāvās, bet neko neteica. Arī kolēģi ar sievām mums sekoja! Paņēmām alus. Sākām dejot. Nejau uz grīdas! Uz galdiem un krēsliem un bāra letes. Sapratām, ka uz galda atrodas ne tikai mūsu alus kausi. OK. Izdzērām visus. Tad es atcerējos, ka man tak somā priekš pirts bija arī paredzēta vien lielā Ķekaviņa. Nekautrējāmies arī to izdzert. Dejas kļuva arvien mežonīgākas. Visiem mums uz galdiem īsti nepietika vietas tādēļ dejojām uz maiņām. Meitenes mani dejojot sāka izģērbt. Interesanti paliek. Pēkšņi dzirdu meiteņu tekstu "Bļin kādēļ tev nav rāvējslēdzējs!!!!" nākamais ko es dzirdēju bija plīstošu drēbju skaņa – manām biksēm visas pogas bija izrautas! (ši tik enerģiskus meitēnus vēl nebij nācies sastapt). Pamanīju ka apkārt esoši cenšas nofotografēt kā es bez biksēm dejoju uz galda. Jauki ka Guntis to piesedza ar manis paša krekliņu. Nākamais striptīzu dejoja Guntis! Tiesa šeit skatītāji jutās nedaudz vīlušies, jo novelkot bikses pārējiem pavērās skatam violetīgas reitūzenes (ir taču ziema un kalnos ir auksts).Te pēkšņi es ieraudzīju, ka bārmenis pie letes meitenēm lej mutē tekilu. Tāpat bez krekla iestājos rindas vidū starp meitenēm. Tas bārmenim nepatika un viņš lika man nogulties uz letes. Normāli sakratījis tekilas pudeli viņš tās saturu sāka man liet mutē. IBIO LEO. Piegāza man pilnu muti ar tekilu tā ka tek pāri malām un vēl nerimās. Centos kaut malciņu norīt. Nesanāca. Protams ka aizrijos. Normāli noklepoju visus apkārt stāvošos ar tekilu. Arī pašam viss ģīmis un arī kuņģis bija nolaistīts ar tekilu. Turpinājām galda dejas. Ejot uz toleti maz bija tādu ļaužu, kuri man nepaprasīja no kurienes mēs esam ieradušies. Tagad viņi visi zin kur ir Latvija un kā tur ļaudis tusē. Nākamajā rītā bija baigi sūdīgi. Vēl bija baigā saule. Pie brokastu galda man kolēģi izteica komplimentu – "Tu Kārli ar katru dienu izskaties ar vien sūdīgāk. Latvijā tev vajadzēs kādu nedēļu patusēt par sanatoriju." Ideja man principā nešķiet nemaz tik peļama. Uzbraucu kalnā. Paliek vēl sūdīgāk. Meitenes arī kavē. Nolemjam celties pāri aizai un pabraukt pa ledāju. Paceļam atkal apsveru iespēju pievemt aizu. Meitenes uz kalna ir palikušas nenormāli ātras, netieku līdzi. Drīz viņas pazaudēju. Saprotu ka es šodien nespēju kontrolēt dēli un dodos uz krogu. Ir tik sūdīgi ka pat iedzert nevar. Ieēdu gulašen suppen. Labāk nepaliek. Par laimi sūdīgāk arī nē. Principā visu dienu guļu pie barčika uz beņķīša un vēlos nebūt.
Vakarā aizeju pie meitenēm, lai šīs man iešuj biksēs pogas, kuras iepriekšējā vakarā tika izrautas. Samaklēju kašķi ar meiteņu mājiņas saimnieci, bet tā kā viņa man savu viedokli izklāstīja vāciski tad es pieņēmu, ka man ir taisnība. Vēl man nācās secināt, ka solīts makā nekrīt un meitenes nevis iešuva man biksēm, bet iedod man diegu un adatu – "Šo ņepomņu, to ņebila". Labi ka man rokas neaug no pakaļas un pogas iešūt vismaz māku. Pēcāk aizeju uz pirti. Ohohoo, šodien jau te ir uz ko paskatīties. Un arī Ķekaviņa rullē. Vispār sāku sajust ilgas pēc dzimtenes – vietējās meitenes ir sākušas izskatīties smukākas un vietas alus ir palicis garšīgāks (bet es tik zinu, ka tā nav taisnība). Pēc pirts aizeju uz bāru – tur nezkāpēc visi smaida, bārmeņi dod pieci un jautā kā man ar veselību šodien. Sastopu arī savas meitenes. Pie holandiešu puikām. Stāstam ka mēs esam no Brazīlijas viņi nenotic. Laikam pie vainas būs tas ka mēs nerubījam spāņu valodu. Toties iestāstām ka mēs esam brālis un māsas. Tas nekas ka es esmu normāls džigits (tjipa tumšs) bet meitēni normāli blondi zaķīši. Tad holandieši ievēro ka man ir mačesteras United krekliņš ar devīto numuru. Saņemu žetonu par to ka Rūds van Nistelrojs ir visu laiku labākais holandiešu uzbrucējs. Sākam diskutēt par pasaules čempi futbolā. Tam ka mēs viņus futenē izdrāzīsim viņi īsti negrib noticēt. Beigās novienojamies ka no apakšgrupas izies Latvija un Holande, Vāciju atstājot pēdējā vietā. Vēl saņemu apsveikumus visas Eiropas vārdā par to, ka esam izslēguši turkus. Vēl man holandieši kautko baigi ļečīja par Putina politiku. Pilnībā viņiem piekrītu, lai gan nesapratu ko viņi man gribēja ar to visu teikt. Tālāk meitenes mani aizvelk dejot – saņemu komplimentu, ka dejoju labāk par holandiešiem. Sāku apsvērt karjeras iespējas Holandē kā profesionāls dejotājs.
Pienāk pēdējās dienas rīts. Snieg sniegs. Aizbraucu laicīgi uz kalnu un paķeru nedaudz pulveri. Manas meitenes kavē. Kamēr viņu nav, nolemju ietusēt pa snov parku. Braucot uz dzhampu virsū izdzirdu saucienus no pacēlāja puses "Kārli, Kārli tiekamies augšā". Koroče tā visa rezultātā paņemu bieti. Pa dienu normāli ieraidojām un nosalām. Pirms atgriešanās mājās ieejam barčikā paņemt tēju un karstvīnu. Sarunājam aiziet uz mājām sapakoties un tad pēdējo vakaru atlaist tā pēc pilnas programmas. Kad pēc pāris stundām dodos atpakaļ uz ciematu, meitenes izgāžas tikai tagad ārā no barčika. Ivčiks vēljoprojām ir slēpju zābakos un pie kam normāla sutā. Ierēcu. Vienā rokā ņemu Ivčika slēpes ar otru apķeru šamo, lai viņa nenomauktos jo rādās ka viņas slēpju zābaki normāli slīd (jeb varbūt tas bija alkohols). Nu atlikušo vakara daļu principā mēs pavadījām diezgan mierīgi. Saplēsām tikai vienu alus kausu un nedaudz nodirsām holandiešus.

3. nodaļa – Dzimtene, es nāku!!!!

Nākamajā rītā sākās jautrais ceļš mājup. Vēl nebijā īsti tālu aizbraukuši, kad Guntis un kompānija jau aicināja iedzert. Iedzērām. Izmaucām vienu lielo visīti. Sagribējās nenormāli atliet. Tā kā atradāmies kalnu pārejā tad tas nebija iespējams. Autobusā bija sajūtama svilstoša sajūga smaka. Hmmm. Ar Gunti nolemjam tomēr izmantot autobusa labierīcības, neskatoties uz to, ka tur kautkas esot aizsalis. Tiklīdz esam atvieglojušies autobuss apstājās pitstopā. Mēs saņemam sabiedrisko nopēlumu. Turpinam kost. Pievienojas mums arī Uldis (hokejists). Vēl kautkāds padzēriens beidzās. Izskatās, ka visi ir sausi. Nu neko darīt. Izvelku no somas litru "Ruskij razmer" visiem sejā atplaukst smaids. Turpinām kost. Tusā iesaistās arī pārējie hokejisti, arī blondīnes un kas ir pats svarīgākais arī abas brunetes!!!!! Tiek izvilkts arī no manas somas iesākts 0.7 arseničs. Kožam. Nezkādēļ izrādās ka autobuss jau trīs stundas nebrauc. Izrādās ka stāvam uz čehu robežas. No kaut kurienes uzrodas vēl šmiga. Kautko sākam dziedāt. Brunetes visiem cenšas iemācīt autobusa himnu. Bet tā kā teksts bija nenormāli sarežģīts un pālis konkrēts, tad neviens nespēja to stulbo dziesmu iemācīties bet teksts bija primerna šitāds:
"Pirmdienā, Otradienā, Trešdienā var Un ja tā labi padomā, tad arī Ceturtdienā, Piektdienā un sestdienā Arī iedzert var Bet svētdiena tā ir mana brīvdiena"
Kautkā gluži nemanot esam sākuši dziedāt. Vēl gluži nemantotāk es esmu ticis pie dziesminieka lomas. Saprotu ka arī citiem ir pālis jo man sāk teikt ka es labi dziedu. Viena no brunetēm man visu laiku stāsta ka viņai mazdēliņš arī esot Kārlītis, bet šis neesot tik smuks un foršs kā es. Arī vienam no hokejiestiem, Mārtiņam, ir laikam konkrēts pālis, jo ejamais sāk reāli konkrēti gruzīt brunetes. Atskan tādi teksti, ka no viņu beņķa baigi ož pēc naftalīna un kodes baigi lidinoties riņķī. Visi rēc konkrēti.
Nākamajā rītā atkal visi man prasa kā ar veselību. Laikam izskatos sūdīgi, bet toties jūties lieliski. Un turpinām kost kopā ar Uldi un blondīnēm. Izkožam kautkādu poļu un kautkādu čehu šnabi. Man sāk prasīt kur ir noliktas kārtis? Uz jautājumu kādas kārtis – tās ar kurām es esot zolīti spēlējis. Ņā. Zolītes spēlēšanu neatceros lai gan sāku atcerēties faktu ka man uz rokas bija trīs pīķi no kuriem neviens negāja riņķī. Koroče iekosījām un paostījāmies daudz foršas filmas un sadzērāmies vēl poļu un čehu alu.
Nu esmu atgriezies mājās! Ir iegūti jauni paziņas un izdarīti secinājumi:
1. Lielie kalni rullē 2. Migla kalnos nerullē 3. Raidot par pūderi ir reāls HardCore 4. Alkahols garšo arī augstkalnu apstākļos 5. Austrieši tagad zin kur vēži ziemo 6. NEKUR PASAULĒ NAV TIK SMUKAS MEITENES KĀ LATVIJĀ 7. Nekur pasaulē nav tik garšīgs alus kā Latvijā 8. Manā dzīvē figurē daudz blondīnes 9. Viss labs kas labi beidzas

© Udža 02.03.2004