Šodien liek:
Tabita, Sarmīte
Svēdienas snovera dienasgrāmata
I daļa gatavošanās ceļojumam.Labvakar, mani mazie draudziņi. Ka jau katru gadu arī šogad biju nolēmis pārdot savu snovu, un ziemas priekiem teikt nē. Tomēr atkal janvāra sākumā uz divām dienām uzkrita sniegs un mani pārņēma nostaļģija. Viens bija skaidrs Latvijā snovošanai nē un pilnīgi noteikti par pilnu tūrisma cenu, arī nē! Papētīju internetā pēdējā brīža piedāvājumus. Hmm, bija šādi tādi varianti un daudz nedomājot tika veikts zvaniņš draugiem! Mati ar Aidziņu šajos datumos noraidījās. Ingus arī iedeva kurvīti. Visas cerības paliek uz Zanjuku! Sasodīts, arī Zanjux man saka Nē! Varbūt braukt vienam? Man jau draugus arī svešumā atrast nav problēmu īpaši jau ar kāda grama alkohola palīdzību. Papētu vēl biki internetu un izrādās, ka pēc pusotras nedēļas ar novatours palīdzību ir salīdzinoši labs piedāvājums gan uz franciju, gan Austriju. Ingus pēc nelielas laušanās tomēr saka Davai! Izlemjam, ka brauksim uz Austriju. Kautkādam piedāvājumam uz anonīmo pansiju ir pavisam patīkama cena. Diez kas ir anonīmā pansija??? Labi, ka mums ir draugi visās nozarēs arī tūrizmā. Pēc neliela zvaniņa Uldiņam, šamējais jau rēc par mani, ka anonīmā pensija nozīmējot, ka mēs līdz pat izlidošanas dienai nezināsim, kurā viesnīcā mēs dzīvosim, un ka pastāv liela iespēja, ka mēs dzīvosim parciņā, kur mūs novatours pārstāvis nedaudz seksuāli izmantos. Varbūt kādu citu tas arī sabiedētu, bet ne jau 30draugu pārstāvjus. Ingus gan nedaudz satraucās, ka ja nu mūs izmitinās kautkur pilnīgi dirsā??? Atceros Zaula tekstu Ejiet tak kāds un nomieriniet viņu!. Tamdēļ jau draugi ir domāti nomierinu Ingusu un pasaku, ka, ja pat būsim baigā dirsā, tad vismaz būs piedzīvojumi. Draugs nomierinās un nolemjam, ka brauksim tikai tad, ja cena braucienam nokritīs zem 300 latviešu naudiņām.
Pienāk izšķirošā nedēļa, bet cena vēl joprojām ir virs 300. Stulbi! Sāka jau domāt par kādu citu braucienu, kad tomēr pirmdienas vakarā piezvana Ingus un nomierina mani - Cena 280 naudiņas. Sūds jautājums piesakamies, sakasam naudiņas un samaksājam. Sasodīts! Tiklīdz kā samaksāts arī kunilīzings atgādina par sevi un visu atlikušo konta atlikumu savāc par Lūciju. Sasodīts! Bet piedzīvojumi tikai sākas, jo piezvana meitene no novatours un paziņo, ka pilsētā Maierhofenā, kur mēs bijām pieteikušies vietu tomēr neesot, bet viņa varot mums piedāvāt nakcmājas kautkādā ciematā hipachi. Sarunājam pēc brītiņa atzvanīt meitenei un ātri zvanam Pokemonam???? Bet protams, ka nē. Zvans cilvēkam ekskursijai Uldiņam. Uz jautājumu, ko viņš zina par ciematu Hipachi, Uldiņš rēc un saka, ka Hitachi ciemats esot Taivānā un es esot kautkur kļūdījies ar ceļojuma izvēli. Pēc nelielas nomierināšanas, tomēr noskaidrojam, ka Hipachi arī esot OK. Gandrīz blakus Maierhofenai. Tikai 5 km attālums. Nu ok, atzvanām uz novatours, kur meitene apsola, ka mums hipachi ciematā būšot pašas labākās istabas. Lai arī cik bieži esam aplauzušies, tomēr atkal noticam skaistajai meitenes balsij. Un sākam lēnām gatavoties braucienam. Izlidošana esot sestdien ap septiņiem (no rīta). Ok. Piektdienas vakarā sazvanāmies un sākam domāt, ko vajadzētu paņemt līdzi. Vienojamies kā parasti. Kas skapī smuks, to ņemam līdzi. Tā kā viena slēpju komplekta pārvadāšana piķo 20 naudiņas, nolemjam abus snova komplektus salikt vienā čeholā. Mans snovs ir īsakais, tad klamburus nākas ņemt nost Ingusa snovam. Ir labi dažreiz tomēr būt maziņam. Izrādās, ka čeholā var ielikt abus snovus un abus zābaku pārus Ingusa klamburiem vieta tomēr nepietiek. Grūti tomēr dažreiz būt garam. Paskatamies vēl drusku krivoje zerkalo un tad nu gan nolemjam, ka laiks pa mājām un gulēt, jo rīt tomēr piecos esot jābūt lidostā (pulktenis jau rādīja viens naktī).
II. daļa Lidojums pretim nezināmajam.
Knapi aizvēru aici (tfu, acis), kad jau zvana nolāpītais modinātājs. Sasodīts! Iemetu somā pasi, naudu un kautkādas pekelītes un velkos uz mašīnu. Labi, ka fāters apsolīja aizvest savādāk būtu stulbi braukt uz lidostu ar aizvērtām acīm.
Lidostā esam diezgan netipiski, bet laicīgi. Ejam uzreiz pieteikies. Izskatās, ka arī meitene, pie kuras pieejam, vēl nav acis atvērusi un viņai kautkas visulaiku misējas. Ierēcam, ka citi forši ļaudis šinī laikā vēl sēž lamatās un dzer, bet meitene jau strādā. Šeit Ingus izdara pirmo kļūdu un pajautā vai par slēpēm mums būs jāmaksā. Meitene nedaudz apjūk un sāk prasīt kolēģei. Kolēģe arī īsti nezin. Es no visas sirds cenšos meiteni pārliecināt, ka mums pilnīgi noteikti nav nekas jāmaksā, jo mēs tač braucam ar novatours un novatours par visu ir samaksājis. Meitene man tomēr nenotic (reāli dīvaini) un kautkur piezvana. Lai arī kur viņa nebūtu zvanījusi, viņai deva kļūdainu atbildi, ka par slēpju komplektu mums, tomēr, esot jāmaksā. Skumju sirdi devos uz Air baltic kasēm samaksāt. Tur mani atkal jau sagaidīja smaidoša meitene, kura man ļoti jauki šinī agrajā rīta stundā paziņoja, cenas mainījušās un mums jāmaksā 25 lati. Sasodīts, bet Jūs jau zināt, ka es nespēju pateikt Nē smaidošām meitenēm. Rakstura tak galīgi nav. Samaksāju un dodos atpakaļ. Pēc nelielas diskusijas ar Ingusu un novatours pārstāvi, tomēr izdomājam, ka 25 ls ir par daudz un ejam meklēt taisnību. Pateicoties novatours puisim, atgūstam piecus latus un dodamies uz muitas zonu (vai kā nu tur to bikšu čamdīšanu un rengena skatīšanos sauc). Pirms paša rentgena Ingusam iezvanās telefons. Ierēcam, kurš gan idiots grib tik agrā rīta stundā runāties. Izrādās, ka šis idiots ir smaidīgā airbaltic meitene, pie kuras es esmu aizmirsis savu bankas karti. Sasodīts! Meitene laikam mani apžilbināja ar savu smaidu. Dabūnu atpakaļ savu bankas karti (noteikti jau, ka nokopētu un iztukšotu) un dodamies čekot tax free veikalus. Es izvēlos litru jamesona par 10 ls, kamēr Ingus tēlo smalkāku čali un paņem litru konjaka pa 15 lati. Iekāpjam ļotenē. Pie pacelšanās beidzot sajūtam apsolīto vētru un ļoteni labi iešūpo. Sraaatj. Sratj, ja hatjel na vsjo eta. Pamostos pirms pašas nosēšanās. Atkal sajūtam vētru pie paša, paša skrejceļa iepūš vējš un lidmašīnu sanes. Bet nu Igauņu pilotam (sauksim vinu par Reno) respekts, jo savācās un nosēdināja tomēr eleganti. Visi izskatījās diezgan sabijušies. Sraaatj. Sratj, ja hatjel na vsjo eta! Izejam visas muitas procedūras un ar vilšanos secinam, ka visas mūsu somas ir tomēr minhenē nevis kautkur taivānā. Nu neko darīt, savācam pekelītes un dodamie uz transfera busu. Tur, ļoti laipna meitene pasaka, ka pusceļā mums būs jāpārsēžas. Nu kas jādara, jādara. Izrādās, ka nevienu nevajag nomierināt. Meitene sāk stāstīt par mūsu braucienu un uzvešanos uz trasēm, un bla bla bla. Saprotam, ka šī meitene ir reāla aita! Bet vispār jau Sraaatj! Meitenes leksikā sāk parādīties dažādi interesanti termini kā piemēram furnikulers, vēl tiek pieminēts arī parastais neērtais bugler tipa pacēlājs priekš iesācējiem. Ierēcam atkal. Gribās pajautāt, vai kautkur kalnā nav ejakuliera tipa pārcēlājs bet nu tomēr saturos un nepajautāju. Pajautājam meitenei, kur tad nu mēs īsti dzīvosim viņa nosauc kautkādu viesnīcu kristofer ciematā Ramsau. Atceramies laipnās meitenes balsi, kura apsolīja, ka mums būs labākie apartamenti Hipachi ciematā. Un mums neesot jāsatraucas, jo šoferis visus izvadāšot tieši pie mājiņām. Uzskatām, ka viņa mūs ir nomierinājusi. Cenšamies sameklēt Ramsau ciematu, tūrisma kartē neizdodas. Sraaaatj.
Pārsēžamies uz otru autobusu. Pa ceļam, pamanām, ka auto jauki aizjoņo garām Ramsau un Hipachi ciematiem sraaaaatj. Kad maierhovenā visi ir izsēdināti, šoferis vāciski stāsta, ka tagad ir mūsu kārta. Piebraucot pie Ramsau, mīļais šoferis vāciski cenšas pastāstīt, ka tur kur dzīvosim mēs, autobus nebrauks un būs jābrauc ar taksi. Tātad, tomēr kautkādā pakaļā. Piezvaniet un nomieriniet kāds mūs. Kamēr cenšamies kautko saprast, laipnais šofers jau ir atradis taxi un iekrāvis tur mūsu mantas. Jau sāku galvā štukot diezin cik austrijā maksā takši????? Rodas domas, varbūt vajag aiziet pie fātera, nedaudz pamētāt saujā un paprasīt vai nav skaists??? Diemžēl nezinām kā tas būs vāciski. Tikmēr, mums par lielu prieku, autobusa šoferis ar takša šoferi, sāk kaulēties par cenu! Tas labi, jo nozīmē, ka mums nevajadzēs kaulēties ar novatoura aitu (ceru, ka viņa šito nelasīs). Kaulēšanās sākumcena ir ziben eiro! Beigu cena tomēr ir cein eiro, bet toties ar kvīti. Afigenna. Par desmit eiro mūs gandrīz minūti veda kalnā. Žēl vienīgi, ka ielejas pretējā pusē, kur jābūt slēpošanai. Iečekojamies mājiņā. Saimniece izskatās, ka narkotikas ir lietojusi ļoti aktīvi jau no 13 gadu vecuma, bet nesen ir nometusi (viņai ir apmēram pie 40...). Bet varbūt, ka mēs kļūdamies un tas ir svaigais alpu gaiss.
Istabiņu mums izsniedz ar 13 numuru! Mīļi! Istabiņa mūs pārsteidz koridora siena ar grafitti, gulta kopējā, bet Jēzus vietā virs gultas, skaista Sofijas Lorēnas portrets aļja Vorhola stilā, par dzeltenajām sienām un lillā aizskariem, neko neteiksim. Kad istabiņa ir apgūta. Mūs vairs nevajag mierināt, jo izrādās, ka tieši pie mājiņas durvīm it kā esot skiibusa pietura. Kad iedomājamies, ka visi tie, kas dzīvo maierhofenā, maksā vismaz 2x vairāk par saviem numuriņiem nekā mēs, vispār paliek labi ap sirdi (par Sofiju nemaz nerunājot).
Pēkšņi, Ingusu vajag mierināt, jo viņš atceras, ka autobusā pārsēžoties ir aizmirsis savu smalko konjaku. Nespēju nomierināt, jo nāk rēka. Nu tāda normāla latviešu rēka. Ingus paziņo, ka nav ko ņirgt, jo tagad viņš dzers manu jamesonu. Žēl, ka nav neviena, kurš varētu mani mierināt.
Ejam iečekot pilsētiņu izrādās jāiet kādu puskilomtru lejā no kalna. Diegan stāva, diez kā būs iet ar ekipējumu un augšup? Kalna lejā ieraugam slaveno maierhofenas bānītī, kurš gatavojas doties maierhofenas virzienā, daudz nedomājot sākam skriet pretim vilcienam pa sliedēm. Bānītis mums uztaurē. Vai nav mīļi? Kad Jums pēdējoreizi taurēja vilciens? Pamājam mašīnistam un turpinam skriet pretim. Ielecam iekšā un bāņojam prom uz maierhofenu.
Te iepērkam ski tikitus, diemžēl neizdodas iestāstīt, ka mums mājas saimniece apsolīja, ka būs skidka. Atrodam kautkādu turku Imbis (ēstuvi), kur ir tīri lietojami kebabi. Nogaršojam arī lielisko Ziller ielejas (tas ir tur, kur mēs esam) alu. Reāls čurūdens tas austriešu alus. Nedaudz pasapņojam par Tērvetīti. Un dodamies pamaldīties pa ciematu. Ciematā atrodam pieminekli, kurš principā ir mūsu Lielā Kristapa kopija. Nosaucam šo statuju par Grösse Günther un dodamies tālāk. Nu nekas tāds diži ievērības cienīgs vairs nenotiek. Nopērkam pāris sešpakas ar urinizēto austriešu alu un dodamies, ka nu mājup. Ceļš kalnup izrādās grūts. Ingus vairākas reizes apjautājas vai šī māja? Allaž nākas viņu sarūgtināt vēl ne. Kad beidzot uzrāpjamies pastoties uz leju ielejā, krēslā ir reāli smuks skats. Varbūt, ka nemaz neesam tik lielā dirsā kā likās no sākuma????
19.01.2008. III daļa Pirmā diena uz kalna.
Rīts sākās daudzsološi Pamodos. Brokastis arī izrādījās ciešamas. Nu atskaitot vienīgi tēju, kuru kā izrādījās austrieši dzer viegli remdenu un kafija ir vienkārši nedzerama (© Ingus). Pēc brokastīm paķērām ekipējumu un paļaujoties uz izslavēto precizitāti pulskten 8.35 bijām ski busa pieturā. Busam jabūt 8.38. Bet 8.45 ski busu vēl joprojām neredzam. Izsecinām, ka izslavētā vācu precizitāte laikam nav gluži tas pats, kas slavenā austriešu precizitāte. Nu piedrāzt nolemjam iet ar kājām uz centru, kur ir gan vilciens, gan ievērojami vairāk ski busi nekā mūsu nomalē. Centra skibusa pieturā stāv vēl bariņš snoweru. Paļaujamies uz to, ka šamie jau noteikti zina, uz kurieni brauc, un kopā ar viņiem iekāpjam pienākušajā busā. Buss nez kāpēc brauc pretējā virzienā nekā mums vajag. Tas sākt radīt bažas ne tikai mums, bet arī tiem džekiem, kuriem mēs sekojām. Mierina vienīgi tas, ka busā ar katru pieturu sakāpj arvien vairāk tautas. Lai arī uz kurieni buss mūs nevestu, viens ir skaidrs no maierhofenas slēpošanas arēnas mēs esam jau ārā. Kad esam nobraukuši jau dafiga ciemus, velns viņ zin kādā virzienā, mūsu snoveri reāli satraukti aptur busu un izkāpj ārā pie dzelzceļa stacijas. Ļoti gribētos zināt, ko viņi darīja tālāk. Mēs gan paļaujamies masai un turpinām braukt. Vēl pēc pāris pieturām buss apstājas un visi izkāpj. Kas mēs sliktāki par vāciešiem? Protams, ka nē un izkāpjam mēs arī! Esam pie kautkāda liela pacēlāja. Nu sūds jautājums braucam tik augšā kalnā. Paņemam lokālo karti un secinām, ka atrodamies slēpošānas trasēs, kuras vispār nebija plānots apmeklēt un, kuras mūsu slēpošānas kartēs nemaz nav. Vai tādēļ mēs raudājām? NĒ! Mēs slēpojām cik jaudājām.
Paceļoties augšā, kalnā beidzot, ieraugām arī sniegu! Balts! Balts ļoti. Kad tā normāli esam jau izsnovojušies, rodas doma ieēst slaveno gulašen suppe. Līdzīgi kā pie mums slavenos restorānos, arī šeit garša palikusi vājāka, toties porcija mazāka. Piedrāzt! Ingus iesaka pamēģināt kautkādu slavenu austriešu ābolu dzerienu apffel shprice vai kas tamlīdzīgs. Nu, pamēģināju. Pamēģināju vēlreiz. Lielu atšķirību no slavenās latviešu limonādes Buratino neredzu. Labāk pasnovot vēl. Rodas vēlme atkal iebraukt kādā free ride. Tomēr, cik no pacēlāja izdodas novērot, pilnīgi visas free ride arēnas ir nobraukātas vairāk kā trases. Slavenos vāciešu ekstrēmistus tas gan neattur no dēļu un slēpju slīpēšanas pa akmeņu virsmām. Nu neko lai viņiem veicās!
Ap pulksten trijiem, sajūtam tādu kā konkrētu vājumu organismā. Tiek pieņemts stratēģisks lēmums trenniņnometnes pirmajā dienā nepārforsēt un sākt braukt uz leju. Kā nekā, mums tak vēl ir jāuzzina, kur īsti mēs atrodamies un kā tikt mājās. Kamēr tiekam lejā no kalna ir jau gandrīz četri (nevis mēs četri, bet pulkstens četri). Dīvaini, bet diezgan ātri atrodam arī skibusa pieturu, no kuras var tikt uz mūsu ciematu. Tā kā līdz busam vēl ir drusku laiks, ieejam krogā un paņemam dzērienu. Īsti nesapratu bārmenes mājienu bet pie alus mums tika piegāzta pusglāze ar ūdeni. Kā vēlāk noskaidrojās, ūdens ar citronskābi. Hmmm, tas pat garšo labāk nekā slavenais austriešu urinizētais alus viens pats. Dzeram un domājam par tērvetīti. Pa visu bāru, uz pilnu klapi skan vācu šlāgeri. Šinī brīdī reāli priecājos, ka es esmu latvietis un dzīvoju Latvijā. Pat sāku domāt, ka grupai Tranzīts ir nākotne. Arī 100 debija nebija nemaz tik slikta. Bet vispār sraaaatj. Sratj ja hatjel na vsjo eta! Izlemjam, slaveno austriešu precizitāti vairs nepārbaudīt un doties uz skibusu laicīgi. Ski buss attiet piecas minūtes ātrāk kā paredzēts. Ir jau radies zināms priekštats par slaveno austriešu precizitāti. Dīvaini, bet savu skibusa pieturu nenoguļam un izkāpjam ārā pareizi. Sākam kāpt kalnā, kurā dzīvojam. Tiem kas brauc velokrosā, stāvumiņš ir salīdzināms ar slaveno Kandavas kalnu. Ar snova zābakiem kājās vispār afigenna. Toties lētāk. Kautko iekožam un veiksmīgi atlūstam. Pamostamies ap desmitiem. It kā būtu laiks iet uz bāru. Bet besis! Ieslēdzam TV, bet lai cik tas dīvaini nebūtu, nerāda nevienu vieglu vācu filmu. Skumji. Toties rāda Nacionālos Dārgumus vieglā vācu valodā. Noskatamies. Un? Tā kā būtu jāiet gulēt. Pajautāju Ingusam, vai viņš šodien uz kalna ir redzējis kādu smuku meiteni? Ingus atbild, ka tā kā viņam esot sūdīgi ar redzi, tad, laikam, kādas pāris esot redzējis. Njā! Dažreiz ir labi būt tuvredzīgam. Bet nu tagad čuči arī Tu, manu mazo draudziņ, un gaidi jaunus latviešu puiku piedzīvojumus Franča Jozefa zemē, jau rītdien.
20.01.2007. IV daļa Nekā jauna.
Rīts pienāca. Tas jau nebija maz! Noejot uz brokastīm, pie galdiņiem ieraudzījām jaunas sejas trenniņtērpos. Pēc sejas čista leiši! Bet runā krieviski. Kā man fāters saka Lietuvieti ārzemēs, ne ar vienu citu nesajauksi. Iepazīstamies ar kungiem čista leiši! Pie kam no leišiem ir labs peregars. Diez kā mums beigsies vakars? Kopā ar leišiem aizejam uz skibusu! Šoreiz jau 8.30. Skibuss atnāk laicīgi 8.34! Viss kārtībā! Nedaudz pirms deviņiem jau esam pie kalna! Tātad, šorīt skibusi sajaukti netika. Dīvaini, bet uzbraucot kalnā, īsi pirms viņa atvēršanās, tur nav cilvēki. Braukt pa tukšu kalnu, jau Latvijā ir forši bet alpos afigenna. Visu dienu bez apstājas snovojam. Pie kam, visu dienu spīd kārtīga kalnu saulīte un sejas iegūst nedaudz sarkanu nokrāsu jo cietie čaļi jau uz kalniem sauļošanās un sejas krēmus līdzi neņem. Ap pulksten trijiem Ingus sāk teikt, ka pietiek nogurums liek par sevi manīt. Tomēr es palieku nelokāms ja reiz sporta nometne mums ir, tad nu gāžam līdz pēdējam. Bez tam, mans svarīgākais arguments ir Par visu ir samaksāts un tādēļ jābrauc līdz pēdējam centam. Reizēm ir jauki būt baņķierim un visu sarēķināt!
Braucot mājās no kalna, ir tāds labs nogurums un gribās aiziet uz pirti. Gribās darīts! Ņemam dvieļus un braucam uz Maierhofenu meklēt baseinu un saunu. Nedaudz pamaldijušies pa pilsētu, to arī atrodam. Baseins kautkāds saguris ne tur riktīgas straumes, ne masējošās strūklas. Toties baseinā ir tikai latvieši. Nav interesanti, tādēļ iekāpjam džakuzi. Arī džakuzi ir latvieši. Mēs tak esam viena varen liela tauta. Tā kā aukstā džakuzi es varu pasēdēt arī Latvijā, tad pat nepiečurājuši to dodamies uz saunām. Saunās dominējošā valoda ir krievu. Šeit visi ir mūsējie Krievi, Leiši, Igaunis un Latvieši. Ā jā, pašā aukstākajā saunā, klusi sēdēja divi vācieši. Ja II pasaules karā mēs viņus atdzinām līdz Berlīnei, tad tagad mēs viņus iedzinām aukstā saunā. Parunājušies ar zemļakiem un kārtīgi izsvīduši atceramies, ka gandrīz nekas tak nav šodien ēsts. Dodamies meklēt kādu ēstuvi. Atrodam un pat viņa paēdam. Oficiants gan man par katru cenu centās iesmērēt kautkādu starteri! Jopcik, mopcik nu kā var nesaprast, ka nav labāka startera par diviem aliem. Alus vēl joprojām garšo pēc čurūdeņa. Un turpina tracināt, ka lielais alus ir 0.3 bet mazais 0.2, kas tas vispār par tilpumu alum 0.2l kautkāds šotiņš.
Ieejot tualetē, drusku ierēcu pie pisuāra fāters sarkanā trenniņtērpā, viegli līgodamies, ar vienu roku atbalstījies pret sienu, ar otru cenzdamies stūrēt savu krānu, un pa starpai sirsnīgi nospļaudamies, cenšas atliet. Tautību fāterim neprasu. Tikai ierēcu.
Kad ir labi paēsts un laiks doties uz mājām, secinam, ka visi skibusi ir beiguši kursēt jau pirms pāris stundām (ir apmēram 21.30). Izlemjam, ja taxim būs jāmaksā vairāk par 15 EUR iesim ar kājām (~5km). Taxists parakstās uz 10 EUR mēs arī. Es, kā labi audzināts jaunietis, cenšos taxim aizvērt durvis fāters man aizrāda, ka neko nevajag darīt, jo durvis ir fullī automatik. Njā Kapitālisms. Lai arī visur ir ierobežojumi ātrumam uz 70km/h, fāters zem 100 nenolaiž. Respect! Bet tā arī nepajautājam fāterim vai nav skaists. Par laimi, lietuviešus arī viesnīciņā nesastopam. Tad jau laikam vakars būs beidzies mierīgi. Bet tagad, čuči mans mazais draudziņ.
Hmm Ingus tikko kautkur izlasīja, ka rīt vakarā uz kalna būšot kautkāds lāpu gājiens un gondolu parāde. Būšot neaizmirstama nakts pieredze. Nu neaizmirstama nakts pieredze man ir bijusi arī Latvijā, tā ka šeit diezin vai austrieši mani var pārsteigt. Ja nu vienīgi, šī nakts pieredze ir ar kādu resnu, jodelējošu austriešu mammu. Laikam rīt palikšu mājās.
21.01.2008. V daļa (laikam) nekā īpaša.
Šorīt, atcerējos, ka, vakar vakarā, mājupceļā mums pieskrēja kautkāds skate style chalis:
- Hi guyz! Are you local?
- No!
- Maybe you know where I can get weed.
- Šeit nu mēs skaļi sākām rēkt un ieteicām viņam griezties vietējā policijas iecirknī, jo šerifs noteikti zina, kur šeit var dabūt zāli.
Bet, ja atgriežamies pie šodienas notikumiem, tad nu nekas tāds īpašs nenotikās. Kalnos nenormāls putenis un vējš. Ir izvēle, pa kuru pusi kalnam gāzt uz vienām nogāzēm neko nevar redzēt, jo aizvējā sniegs un gaisma saplūst tā, ka ne sūda nevar izšķirt reljefu vienkārši viss ir faking balts, uz otras nogāzes, ir konkrēts ziemeļu vējš un tāds putenis, ka neko nevar redzēt, jo viss ir balts. Ja reiz nav starpības, tad... vispār jau tālākai izvēlei nebija nozīmes, uznāca mākonis un vispār neko nevarēja redzēt. Pēcpusdienā jau viss ZB un no kalna aizsperamies prom diezgan ātri. Lejā līst. Afigenna! Kad Jūs, draugi, pēdējo reizi snovojot, esat izlijuši? Nolemjam doties šopingā. Esmu baigais malacis un neko nenopērku, lai arī vienā veicī atrodu ciklopus un zvanu Lapinenam konsultēties. Beigās tomēr paliek naudas žēl un nenopērku. Piedodiet, Ūpi, Lapinen, Tomick un pārējie draugi, kam šī mantiņa ir vēl kādu laiku, pie vajadzības mēģināšu no jums aizņemties.
Vēl ielejā ir uzkritis nedaudz sniega. Nespēju atturēties un centrālajā parciņā uztaisu dzelteno sniegu. Domāju, ka Mati ar mani par šo gājienu lepotos. Atgriežoties no šopinga, ir beidzis līt un kruta piesalis. Mūsu mājvietas kalnā ir grūti uzkāpt kājiņas slīd. Rodas ideja ja nu gadījumā nevarēs uzkāpt kalnā, tad slīdēsim lejā uz bāru piedzerties. A draugs, kurš ir sadzēries un četrāpus ir quattro. A quattro, kā mēs zinām, var uzbraukt da jebkur. Diemžēl, izdodas kalnā uzkāpt ar pirmo reizi. Bāru tā arī laikam šodien vēl neredzēsim. Za to, pa teļļuku patreiz rāda Pimp my ride vāciešu stilā un tjūnēts tiek 100 audi (tautā saukts cigārs). Vislabāk man patika disku tjūnēšana tika nomazgāti un nokrāsoti kalpaki. Skaisti!
22.01.2008. VI daļa Ledājā ir spēks
Uzreiz gribu pieminēt vienu svarīgu lietu šodien redzēju vienu smuku meiteni. Krievieti. Tagad atliek atrast vēl tikai garšīgu alu. Bet vispār, šodien atkal spīdēja saule. Pa smuko! Izlēmām aizgāzt līdz Hintertux ledājam. Brauciens pa smuko ar trijiem skibusiem. Vienā pieturā, kamēr fāters uzraudzīja, lai visi bagāžas nodalījumā saliek kārtīgi dēļus un slēpes, mums radās vēlme aiztaisīt durvis un drusku pastūrēt. Varbūt arī pamēģināt atlaist roceni un kautkur ieslīdēt. Tomēr saturējāmies. Vispār fāters ar to lielo autobusu baigi gāž pa kalnu serpentīniem visur paliek kāda 3-4 cm atstarpe, bet vēsā austriešu mierā. Tas laikam tādēļ, ka te viss ir apdrošināts.
Uzbraucot augšā, uz ledāja ir nenormālais kaifs. Sniegs šiten pilnīgi savādāks tāds mīksts, balts, pūkains un silts. Ne tā kā iepriekšējās dienās auksts, ledains, rupjš un slapjš. Gāžām visu dienu bez apstājas. Augšā, 3260 metros, vējš tāds, ka tevi trasē pūš atpakaļ pret kalnu. Afigenna! Atradām divas krutas trases, kuras savienojās. Nezinu cik km bija tas nobrauciens, bet braucot bez apstājas ~15 minūtes. Ar apstāju visas 20 mierīgi var savākt. Lai uzceltos atpakaļ augšā, jābrauc ar trim pacēlājiem ~35 minūtes. Rīt izmērīsim precīzi. Braucām kā īsti latvieši līdz pacēlāju aizvēršanai. Šodien drusku paķēru arī pūderi. Kā vienmēr kaifs balts, mīksts un pūkains. Pašā pēdējā nobraucienā uz ledus drusku izslīdēja un nolikos uz pakaļas tā, ka zvaigznītes vien nogriezās. Neesmu astrologs, bet šķiet, ka redzēju piena ceļu. Tagad tur astes rajons sāp derētu kādu pretsāpju smērīti uzziest, bet kautkā neērti draugam prasīt, ka nepārprot.
Pirms atgriešanās mājās iegājām veikalā nopirkt paiku Ingus reāli nolohojās un nopirka veselu režģi ar garšīgu bezalkoholisko alu. Njā šito mantu viņi ir iemācījušies taisīt labāk nekā parasto alu. Piekrāvuši mugureni ar paiku, katram rokā maisiņš ar paiku un dēlis vēl, sākam ilgo ceļu mājup kalnā. Uzdodu Ingusam jautājumu, kādēļ viņš piekrita manai izvēlei braukt pa lēto uz kautkādu anonīmo pansiju. Ibio pēc šitādas sporta dienas, tak nav spēka vairs kā ēzeļiem apkrautiem rāpties kalnā. Garām pabrauc Skibuss. Šoferis, krāns tāds, atpazīst pasmaida un neapstājās. Sāku ienīst skibusus. Bet vispār, mēs jau visu nedēļu dzīvojam kārtīgā sporta nometnē:
1. 7.30 ceļamies
2. 8.00 brokastis
3. 8.30 braucam uz kalnu
4. 17.00 18.00 atgriežamies mājās
5. viens aliņš organisma atjaunošanai
6. 21.00 ejam gulēt.
Vēl, joprojām neesam bijuši nekādās austriešu lamatās. Atliek tik secināt, ka austrieši neprot izlikt lamatas. Redzēs, redzēs kā tas viss beigsies.
23.01.2008. VII daļa mazās peļu lamatiņas.
Rīts kārtējo reizi iesākās daudzsološi atkal pamodāmies. Atkal jau, ārā spīd saule. Atkal satiekam kaimiņus no Lietuvas. Tas viss jau ir redzēts. Nekā jauna. Aizbraucam atkal uz hintertux ledāju. Šodien, šeit ir dafiga tautas. Varētu padomāt, ka saulainā laikā Austrijā nav nevienas citas vietas uz kurieni cilvēkiem doties. Un vispār, vai viņiem visiem jāstrādā nav? Sākam braukt. Kautkā galīgi nav forši, jo pēdas nenormāli rauj krampjos. Pārsienu zābakus, izmainu visus iespējamos leņķus klamburiem nekas nepalīdz. Ibio! Par visu ir samaksāts, tādēļ jāturpina baukt. Brīžiem sāpīte ir pilnīgi līdz asarām un tuvumā nav nevienas meitenes, kura būtu ar mieru man pamasēt pēdas. Ingusam šo piedāvājumu nemaz neizsaku. Bet nu diena godam tiek aizvadīta un tas 15 minūšu nonstopa nobrauciens ir pa smuko.
Vakarā tiek pieņemts stratēģisks lēmums ar pēdējo vilcienu (19:12) doties uz Maierhofenu uz saunu. Saunā tikai pliki veči. Nekā interesanta. Ieejam tvaika pirtī, kur kautkāds vācietis mēģina izvēdināt karstumu. Vācietim tiek aizliegts vēdināt karstumu ārā, kā rezultātā viņš ilgi neiztur un aiziet prom. 1:0 mūsu labā. Pēc brīža uzrodās trīs notetovēti vācieši, kuri mīcās durvīs un nevar izdomāt grib nākt iekšā vai nē. Johaidī! Vāciešiem tiek izteikts viedoklis par durvju aizvēršanu. Diemžēl, ir jau par vēlu un atkal karstums ir izvēdināts āra. Jāiet ar krievu večiem pasēdēt riktīgā saunā. Tur vismaz netiek nekas izvēdināts un, ja kāds bremzē, tad ātri pa visu saunu spēcīgs teksts zakroj dverji! Dīvaini, bet besis ir tāds, ka pat saunā pasēdēt nav spēka. Laikam jāiet uz kādu lokālo bāru pasēdēt.
Lokālajā bārā sastopam puišus no Maskavas. Puiši ir gana atraktīvi un gana līgani. Brīžiem pat līgani līdz zemei. Ātri atrodam kopīgu valodu. Latiši super! Ruskije Super! Daže Ljitovci i Estonci super! A vot nashi poljitiki gavno. Poljitiki gavno no glavnoje shto mi pacani mozhem naitji obshij jazik! Šādā garā, uz jautras nots tiek veiktas starpvalstu pārrunas. Moš man iet strādāt uz vēstniecību? Vienā brīdī viens no krievu puišiem pienāk (patiesībā gan piepeld) man klāt: Davai ja tjeba paceluju! Nje nu ti nje domai shto, ja pedik ilji ti galuboj. Prosta ti mnje nravisha! Ingus sāk rēkt. Dots devējam atdodas - pēc brīža puisis jau ir klāt pie Ingusa un arī viņš tiek sabučots. Labi vēl, ka nje v zasos. Bet vispār forši vismaz dabujām Austrijā pabučoties.
Kautkā tas svaigais kalnu gaiss liek ļoti par sevi manīt un jau pēc četriem aliem ir manāms tāds diezgan labs štīmītis. Nolemjam, laiks doties mājup. Diemžēl neizdodas aizšmaukt nesamaksājot rēķinu. Samaksājam un jūtamies lepni, ka esam ielikuši arī savu artavu Austrijas tūrisma attīstībā. Tiek atkal nolemts, ka ar taxi brauksim tikai tad, ja būs zem 15 EUR. Ja būs dārgāk, tad mājās iesim pa dzelzceļu un tēlosim bānīti tuuuuu tuuuuuu. Atrodam taxi, kurš par 11 EUR ir ar mieru aizvest mūs mājās, kopā ar kautkādiem britiem. Briti ir tā sareibuši, ka pat nezina, kur viņi dzīvo. Labi, ka šofers ir attapīgs un ātri saprot, uz kurieni tos ērmus jāved. A briti kā briti kādi viņi vecrīgā, tādi pat alpos. Nekā jauna. Bet šoferis tomēr ir lāga puika un no mums paņem nevis 11 EUR, bet tikai 10. Reāla peļņa.
VIII daļa sporta nometnes beigas.
Rīts sākas cerīgi ir baigā migla. Varbūt varēs nebraukt? Diemžēl, izrādās, kalnos migla ir daudz mazāka. Nākas braukt. Pēc piecu dienu intensīvas slēpošanas šodien jau sāp visas maliņas. Ne tikai sāp bet ir tāds besis, ka nav vispār spēka snovu pagriezt. Sniegs arī ir diezgan pretīgs, ciets un saledojis. Jau pēc kādas 1.5 stundas visas trases ir noskūtas un noledojušas. Ingus gribot alu. Iesaku viņam paprasīt tehniskajam personālam lāpstiņu un alu izrakt pašam. Es tieku nosaukts par dikti gudru.
Pusdienlaikā tiek pieņemts stratēģisks lēmums Sporta nometni slēgt un to atzīmēt ar krūzīti gardas Jagertee. Ko tas kalnu gaiss ar mums ir izdarījis, jo pēc šīs mazās krūzītes ir iestājies jau viegls štīmītis. Vēl nelielas kalnu pusdienas austriešu stilā un tad traukus novākt pie mūsu galdiņa pienāk vecāka kundzīte, kura mums ļoti cītīgi kautko stāsta un jautā vācu valodā. Ingus iesaistās diskusijā, mājot ar galvu un sakot Jaah... Jaah. Gribās pateikt tantei, ka Hitler kaputt, bet nu tā kā esam labi audzināti, tad ļaujam viņai izteikt visu sāpi. Kad tante ir savu sakāmo pateikusi Ingus viņai stāsta, ka mēs niht fershtein, man gandrīz pasprūk teksts par Grosmutter bitte shrau main apfel. Tomēr saturos, jo tante ir gana lādzīga. Un katram gadījumam pasakām, ka viss shmekt gut!
Nobraukuši no kalna, apmainām mums vairs nevajadzīgos skipasus pret divi eiro drošības naudu un dodamies uz vilcienu. Vispār vilciens man visā šinī pasākumā patīk vislabāk kad Jūs draugi pēdējo reizi esat alpos braukuši uz kalnu un no kalna ar vilcienu? Afigenna forši. Vilcienā parādoties konduktoram saprotam ka bez skipasa, ta mūs vairs neviens pa velti nevedīs. Iesākas pārrunas ar konduktoru. Manam tekstam, ka jā, jā alles gut. Mums ir skipass viņš nenotic un prasa, lai parādam. Varētu jau parādīt un pie viena paprasīt vai nav skaists, bet nu diemžēl vēl joprojām nezinām kā vāciski ir skaists. Konduktors runā vāciski, mēs angliski. Viņš nihtfershtein, mēs dont understand. Maksāt negribam principa pēc. Pēc nelielas diskusijas, fāters arī atmet mums ar roku un aiziet. Forši! Nu vairs atliek tikai uzrāpties mūsu mājas kalnā.
Saule spīd, karsts, spēka nav, kalns garš un stāvs, dēlis smags... kam tas viss ir izdevīgi???? Tomēr saprotam, ka nedrīkst pievilt latviešu tautas iedeālus un līdzīgi kā antiņš ar trešo reizi uzjāja stikla kalnā arī mēs braši uzrāpjam kalnā. Es pat kalna vidū jau redzēju, kā gar mums lido krauklis no Raiņa lugas Zelta zirgs un ķērc: Zārks jau nevar palikt tukšā. Izrādās, ka mums izstabiņā vēl ir palicis režģītis auksta austriešu alus. Jūtamies to nopelnījuši ļoti. Paņemam režģīti, izejam uz mājiņas terases guļam saulītē uz beņķiem un dzeram alu, un kaifojam. Ingus izrādās varen apķērīgs un izvelk no kabatas cigāru. Afigenna otdihajem. Rodas pat doma mēģināt prasīt politisko patvērumu. Saulei pazūdot aiz mākoņa, šo domu atmetam. Ir tāds kaifs, ka izdzeram pat atlikušos bezalkoholiskos alus. Afigenna!
Laikam jāiet kravāt somas. Nekādi nevaram izdomāt, kā lai nosper to sofijas lorēnas gleznu. Nu patīk viņa man. Bet vispār, nepamet doma, ka vajadzētu arī šodien aiziet lamatās un tad rīt no rīta 4:00 pa taisno uz autobusu. Nu dzīvosim redzēsim.
25.01.2008. IX daļa nobeidziens
Pulkstens 3.30 kaukur sāk vibrēt nolāpītais telefons.
Pulkstens 3.35 atkal kautkur vibrē telefona modinātājs. Tomēr atveram acis. Laikam jādodas projām. Labi, ka vakar sakravājām mantas. Pulksten četros novelkamies ar visām pekelītēm lejā pie mājas. Pulksten 4.30 autobusa vēl nav. Un kāda velna pēc mums bija pateikts, ka jau pirms četriem bija pavēlēts būt kaujas gatavībā? Varētu padomāt, ka pulksten četros no rīta mums nav nekas interesantāks ko darīt kā salt austriešu ciematiņā. Pēkšņi pamanām, ka pa šauro serpentīnu starp mājiņām brauc lielais autobuss. Vai tiešām mums pakaļ? Un lai cik tas dīvaini arī nebūtu autobuss neaizķer nevienu mājeli. Braucot prom uz atvadām ļoti gribās aizdedzināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo. Nu vai vismaz kūlu. Nu katrā latvietī tak mīt maziņš piromāns. Pēc pusotras stundas tiekam pamodināti pie Minhenes lidostas. Esam ļoti ātri laikam uz bāņa nebija korķi. Sākam ienīst novatoura gidi jo kāda velna pēc mums bija jāceļas pusčetros ja lidmašīna ir tikai desmitos? Čekings vēl nav sācies. Sākam meklēt kur lidostā par free varētu pieslēgties internetam. Pie arābu emirātu stenda tādu arī atrodam. Ievērtējam 30draugi.lv jaungada bildes. Eu Zauls, kur ir stāsts un bildes no Tīreļpurva? Sākas čekings. Viss ir forši, vienīgi atkal neizdodas bez maksas iefīrēt slēpes lidmašīnā. Inguss aiziet samaksāt 36 EUR. Un šeit vācu meitenēm galīgi neizdodas iestāstīt, ka cenai ir jābūt 20 lati. Labi, ka es samaksāju turpceļā. Kad aizstiepjam dēļus līdz rentgena pieņemšanai izrādās, ka tur aparāts ir salūzis. Vācieši tak ir viena fantastiska tauta. Kautkāda dāma sēž pie salūzušā aparāta un vienā mierā nesteidzīgi plāta rokas un cenšas bez apstājas spiest to salūzušo podziņu. Pienāk kautkāds fāters un divatā nesteidzīgi spaida podziņu. Pēc brīža pienāk vēlviens fāters un nu jau trijatā tiek spiesta podziņa. Rinda jau pa puslidostu. Pēc neliela telefona zvana tiek secināts jā podziņa ir salūzusi. Un aizsūta visu rindu uz otru lidostas galu. Arī tur ir kautkāds ļoti nesteidzīgs fāters. Atceramies jauko vācu seriālu Trauksme kobrai 11 Viņi strādā lidostā. Ātrums ir nāvējoš...
Kad viss galā ieturam brokastis un pie Arābu galdiņa turpinām skatīties jaungada bildes. Gandrīz nokavējam lidmašīnu.
Lidojot virs Rīgas jūras līča lidmašīnā atskan kautkāds feins troksnis un lidmašīna noraustās. Nu sajūta un troksnis līdzīga kā kad ar autiņu pavasarī ieliek bedrē uz salu tilta. Lidmašīnā iestājas klusums, bet Ingus mierīgi paziņo viss kārtībā, guļošais policists. Nosēžamies tomēr. Pa ceļam Ingus ieiet taxfree veikalā un nopērk vēlvienu konīti. Njā sāpe tomēr paliek. Šito par laimi nekur neaizmirstam.
Tas nu īsumā arī viss manu mazo lasītāj. Esmu atgriezies mājās un viss ir forši.
© Udža 28.01.2008
