30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Jāzeps

Kā mēs atkal labi atpūtāmies!

Svētdien bija paredzēts kārtējais Kluba peintbola turnīrs. Nu mērķis kā jau katru gadu bija tikai un vienīgi uzvarēt! Bet nu kā mēs tā vienkārši nesagatavojušies brauksim. Uzreiz pa nedēļu bija skaidrs, ka ar to munīcijas daudzumu ko dod organizatori aršana nav, sametāmies un nopirkām vēl vienu kasti munīcijas un vienojāmies ka sestdienas vakarā pie viena maziņā pasēdēt un izkalt stratēģiskos uzbrukuma plānus.
Sestdien saszvanoties kļuva skaidrs viens Mati piebiedrosies mums kautkad pa nakti, jo šim esot kautkāds pasāciens (lasīt dzerstiņš) ar klientu. Šmiga izteica vēlmi tikai kādu stundiņu pasēdēt (skaidrs viņš ir vājš un noteikti ka būs kopā ar Vitu). Vienīgi Sandis kā vienīgais īstais vīrs teica – Stresa nav! Tūliņ būšu pie tevis un tad ejam uz Vecrīgu.
Ieejot vecrīgā sapratu ka sen laikam šeit neesmu bijis, jo ir daudz jauni veikali! Panesās diskusija uz kurieni ejam! Tā kā mani priekšlikumi par Orange vai Martini baru bija vienīgie tad es izvēlējos Martini bāru! Apsēdāmies pie loga, tā lai var redzēt meitenes kuras dejo uz bāra. Abiem mums ar Sandi uzreiz iepatikās viena no meitenēm. Bet lai cik arī tas dīvaini nebūtu neiemīlos. Nu vismaz uz reiz nē. Sandis man kautko stāsta bet neko nedzirdu. Izrādās esam apsēdušies zem tumbas. Ai piedrāzt. Izsūtām visiem sms ar mūsu dislokācijas vietu. Principā izskatās ka visi draugi ir atsaldējušies un pasēdējiens būs vājš. Pa vienam sāk ierasties draugi. Atnāk, Šmiga ar Vitu (es taču zināju), atnāk Zooms, atnāk Ūpis ar Ingu (esmu pārsteigts un gandrīz izleju šnabi), atnāk Ivars (O!!!!) ar Ārmanīti (ne kā pāris). Varbūt atnāk vēl kāds bet nu tā kā ir jau tīri laba kondīcija tad piedodiet ja nepieminēja vai nepiefiksēju. Arī mūsu oficiantīte ir jau sapratusi ko mēs lietojam un mums ar Sandi jau bez teikšanas tukšos traukus apmaina pret pilniem. Man patīk šāds serviss, bet Sandim patīk šādas oficiantes! (Incīt stresa nav. Es visu kontrolēju). Atnāk arī Briedīc un ir baigais prieks par jamo jo sen neesam tikušies. Jamajai ir arī līdzi jaunais Igauņu draugs. Tomēr patiesu Igaunismu šeit izrāda Zooms, kurš apsēžās Igaunim blakus un sāk ļečīt kautko – Latviski. Mēs ar Briedi rēcam līdz asarām bet Igaunis smaida. Kad beidzot varu izteikt kādu vārdu pasaku Zoomam – “Viņš ir Igaunis!!!”. Zooms pastās uz to kexu – pasaka “Terviseks” un stāsta Latviski tālāk. Ir rēcīgi. Tikmēr kondīcija jau ir sasniegta tāda ka saprotu ka no rīta 11.30 spēlēt peintbolu nebūšu spējīgs! Rakstu Baibai īsziņu lai pasākumu pārceļ uz vēlāku laiku! Saņemu noraidījumu. Kad nakts gaitā vēl trīs reizes izdaru mēģinājumu pārcelt pasākuma sākumu saņemu ignorāciju. Nu neko. Nolemju dzert tikai tik daudz lai no rīta varētu braukt. Sarunāju ar šmigu ka tiksimies pulksten 10.30 krastmalas statoilā, bet ar Sandi – ka jamo 10.00 savākšu pie mājas. Turpinām mest. Pamanām ka ārā aiz loga stāv kautkādi ārzemnieki un vēro kā meitene uz bāra dejo. Pieceļos, pagriežos pret šiem un sāku dejot cik vien seksīgi mans organisms to spēj. Ārzemnieki momentā pagriežas un aiziet. Turpinām mest. Ir jautri. Pamanām japānim vērojot kā meitenes uz bāra dejo acis paliek arvien lielākas. Aha mīts par šauracainiem japāņiem ir izdomāts. Patiesībā viņu acu lielums spēj pārsniegt vidusmēra latviešu acu lielumu, galvenais ir tikai viņam parādīt seksīgas meitenes. Visi lēnām sāk izklīst. Hmm. Paliekam ar Zoomu un Sandi trijatā. Principā saprotam ka te vairs nav aršana un dodamies uz nākamo iestādījumu. Tas ir zup zup bārs. Hmm. Šeit nav nekā jauna. Sākam kautko bazorēt ar kautkādiem meitēniem. Iekarstu. Zooms saka lai apstājoties jo nēsot tā vērts! Hmm, esmu pilnīgi drošs ka viņai bija mazāk gadu par 40. bet domas no meitenēm mani ātri novirza Sandis kurš ir bārā nopircis trīs šnabīšus. Šinī brīdī es Sandi ienīstu, jo tika sasniegts mans spēju limits. Izmetis šnabīti vienkārši stāvu un domāju ko darīt – pūst vai saņemties. Izvēlos variantu saņemties (lai gan saņēmies es jau biju diezgan). Vēl te drusku patusējam un nolemjam doties prom. Kā vienmēr mierīgi neaizejam un piesienamies meitenēm rindā. Uz ielas ejot garām stroikai ieraugu nelielu koka sētiņu. Viņa man laikam likās seksīga un nolēmu viņu paņemt līdzi! Arī Zoomam vajadzēja kautko paņemt par piemiņu no stroikas. Un viņš mūs ar Sandi drīz vien panāk ar asiņainu roku. Izrādās jamais ir mēģinājis noraut no sētas kautkādu šiltīti, bet kautkas ir misējies un jamais ir tā konkrēti sagriezis roku. Principā roka ir viscaur sarkana un asins turpina tecēt. Tā kā pālis ir labs tad turpinām ierēkt par Zoomu. Sandis ierauga divas meitenes un aiziet pajautāt viņām salveti. Atgriežas viņš bešā. Hmmm. Tā nevar būt un tādēļ nolemju izmēģināt laimi es. Nezin kādēļ es salveti aizeju pajautāt tām pašām meitenēm – ha. Sapratu kādēļ Sandis nav dabūjis salveti – meitenes ir ārzemnieces. Angļu valoda galīgi nav mana stiprā puse šādā pālī tādēļ nolemjam doties uz Maurīciju neskatoties uz to ka Zooms draud noasiņot.
Uz ielas pēc kāda gabaliņa ieraugām Ātro palīdzību. Ātri vien mēs esam pie ātrās palīdzības klāt un māsiņa jau apstrādā Zooma brūces. Uz maniem saucieniem “Jodu, Uzlieciet viņam jodu” māsiņa atbild, ka joda viņai neesot. Dīvaina ātrā palīdzība. Kā var nebūt joda???? Uz saucieniem nu vismaz zaļonku uzlieciet, māsiņa sāk jau smaidīt. Vēl neliels bazors un māsiņa jau arī ierēc par mums un arī zooma roka jau ir kārtībā. Ieveļamies Maurīcijā. Tur pa lielo TV rāda Basketbolu. Tas ir baigi kruta jo sandis tagad zin rezultātu. Es gan īsti neesmu drošs vai viņš zin kas spēlēja bet nu tas jau nav vairs aktuāli.
Bārā satikām Feministi. Jamā bija manāmi saspringta jo rīkoja kautkādu private party. Mūsu mēģinājumi iekļūt ballītē beidzās neveiksmīgi. Izdzina mūs ārā. OK. Apsēdāmies pie kautkāda galda pie meitenēm. Bazors bija garš un interesants. Centos Meitenēm iestāstīt ka Sandis pārstāv Latvijas izlasi badmintonā un viņa spēcīgā puse ir kreisā serve. Meitenes neticēja jo redz vienai no viņām māsa arī spēlējot badmintonu Latvijas izlasē bet viņa Sandi nepazīstot. Nu bet tas taču loģiski jo arī viņai ir spēcīga kreisā serve un patreizējais izlases treneris divas kreisās serves vienā pārī neliks. Principā visu atlikušo vakaru nosēdējām šeit! Sandis ar Zoomu kautko bazorēja savā starpā, bet es nenormāli cītīgi uz da kautko (pats nezinu uz ko) cenšos sakoļīt meitenes. Savu tizluma kalngalu sasniedzu kad ar vienu no meitenēm aizeju dejot – izgriežu potīti. Bljin šīnī brīdī es neieredzu futbolu (sporta trauma).
Atgriežoties pie galda cenšos sabīdīt krēslus lai visiem pietiktu vieta – ļoti nejauši starp beņķiem iespiešu Zooma satraumēto roku. Apsējs atkal kļūst sarkans. Pasaku Zoomam “piedod” un turpinu sarunu ar meitenēm. Tā kā pulkstenis ir jau pāri četriem un manis iekārotā meitene ir aizgājusi dejot ar kautkādu maziņu kuram nav sačakarētas potītes, nolemjam iet mājās. Ir jautri! Pa ceļam ieeju vēl arī lulū picā paēst. Pēc šitāda kodiena ir arī reāla apetīte un apēdu picu daudz.
Pulksten deviņos zvana modinātājs. Ir reāli sūdīgi. Sāp galva. Negribu braukt nekur. Pastos telefonā – no matiem piecos ir atnākusi īsziņa – Es nebūšu. Esmu šokā un zvanu Matiem. Cilvēks tiek pamodināts un ir reāli dusmīgs un nesaprot par ko es viņu lamāju. Izrādās ar vārdiem “Es nebūšu” Mati ir domājis ka viņš nebūs mūsu tusiņā. Principā loģiski. Desmitos zvana Sandis, kad brauksim. Kad saku tā kā sarunājām atskan jautājums – vai tad mēs kautko sarunājām??? Viss skaidrs, Sandis laikam nevarēs būt šoferis un būs vien jāstūrē man pašam. Izdzeru divus litrus bērzu sulas un saprotu ka nepalīdz! Sūdīgi ir vienalga. Iekāpju mašīnā un elpas atsvaidzināšanai ielieku mutē vienu no tām kūstošajām plāksnītēm. Bļin nekūst, jo siekalu manā mutē vairāk nav. Savācu Sandi un sazvanamies ar Šmigu. Vienojamies ka kāda H pēc mums būtu jāsatiekas krasmalas statoilā ja varam to izdarīt Pļavniekos. Pa ceļam iebraucam vēl citā statoilā kur nolemjam uzpildīties ar pārtiku un minerālūdeni. Sasmīdinām pārdevēju ar savu sarunu:
U: Mēs vakar normāli visur norēķinājāmies.
S: it kā jā
U: īsti neatceros kā samaksājām Martini bārā rēķinu
S: Pie bāra maksājām
U: pie kāda bāra? Mums ar tevi tak bija rēķins
S: ???? Mums tak orange bija rēķins
U: Nē oringe mēs vispār nebijām
S: kā nebijām??
Pārdevējs: Laikam vīriem labs vakars bijis???
U: jā labi atpūtāmies.

Nu tālāk principā satiekamies, ar šmigu, vitu, matiem (reāli nesakarīgus textus varēja dzirdēt), ārmanīti un vaļuku.
Ierodamies pasākumā. Pierakstamies visi Zilajā komandā. Visur skan saucieni Zilie līdzināties. Zilie Atlikt. Zilie mierā. Zilie ielikt.... karoče ir jautri ierēcam par visiem un ar visiem. Pie mums komandā ir ielozēti vēl divi džeki, no kuriem viens ir normāls džeks bet viens ir pilnīgs lohs!!!! Visus viņš izveda jau ar pirmajiem teikumiem! Ātri vienojamies par stratēģiju ka redzot pretinieku viņa dislokācijas vietu pārējiem paziņojam saucot par pulksteni (tipa pretinieks uz 9.00 no manīm) un vienojamies arī ka nesauksim pēc elektroniskā pulksteņa!!!
Principā pirmās divās kaujās ir manāms pohu un loģiskās domāšanas trūkums! Kas arī noved pie tā ka gala rezultātā paliekam tikai otrie. Toties vienā no nākamajām kaujām šmiga ar susuru izdara dienas manvru! Abiem bija beigusies munīcija un tādēļ kamēr šmiga vienkārši kā gaļa skrēja gar pretinieka pozīcijām un saņēma veselu strīpu ar sāpīgiem trāpījumiem, tikmēr Sandis no otras malas nodemonstrēja orientierista cienīgu sprintu, paķēra pretinieka karogu un neviena šāviņa neskartu atnesa uz mūsu bāzi atpakaļ. Bučas un žetoni.
Nu tā nu mēs tur vēl pašaudījāmies. Un tā kautkā. Viens džeks pilnīgā pālī konkrēti izbesīja mani un meklēja kašķi ar mani un tikai aiz cieņas pret Baibiņu un viņas sarīkoto lielisko pasākumu es ļoti smagi viņu noignorēju un nesadevu pa muti viņam! Bet domāju ka es tāds nebiju vienīgais!
Ā vēl arī kārtējo reizi pasākumā bija kāda korpolenta dāma (lasiet resna dura) kura visu laiku bļaustījās es redzēju ko jūs tur dariet jūs tūliņ diskvalificēs, kur skatās tiesnesis, viņi rāda zīmes priekšā un bla bla bla, uz tekstu atslābsti vienreiz viņa spēja nobļauties tikai to pašu ko visos iepriekšējos pasākumos “turi muti ja zobi dārgi”. Nu jā, mēs pirmajās klasēs arī draudējām citiem ar šādiem tekstiem. Vienkārši katrs viņai pateica konkrētu aizveries un likāmies mierā.
Ā nu jā! Vēl arī secinājām ka teicienu “galvenais ir piedalīties nevis uzvarēt” ir izdomājuši vācieši 1945 gadā, kad bija zaudējuši divus karus pēc kārtas.
Kopvērtējumā palikām otrajā vietā. Abidna protams ka nebijām pirmie, bet toties riktīgi kruta atpūtāmies. Un arī poha līdz vakaram jau bija pazudusi!
Ā vēl mūsu komanda saucās “30 neaizmirstulīši” un visiem lūdzām mūs uzrunāt par puikām.
Principā viss labs kas labi beidzas.

© Udža 2005