30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Jāzeps

Dziesma manai paaudzei 2002

Piektdienas vakarā visi brauca pie Ivara (aka etiķa) uz viņa sādžu (aka Blomi), lai sestdienas vakarā piedalītos jaukajā pasākumā “Dziesma manai paaudzei”. Kas ta es kāds atkritējs ka palikšu mājās???? Protama lieta ka ātri iekārtojos Šmigas mašīnā un aidā prom uz Smilteni. Pa ceļam piezvanīja sencītis un paziņoja ka uz Pleskavas šosejas dežurējot menti. Tas lika Šmigam samazināt ātrumu līdz 165 km/h un braukt lēnām un prātīgi. (tas labi, jo es vismaz nesavēmos (neesmu radis pie tāda ātruma, jo mana vecā Zuzīte ātrāk par 110 km/h iet tikai no stāva kalna)). Ierodoties pie Etiķa tur sastapām jau dažus no mūsu 30 draugiem. Vakaru pavadījām jauki un prātīgi, mazliet iedzerot.
Sestdienas pēcpusdienā izrādījās, ka atskaitot mani un Šmigu visiem jau ir nopirktas biļetes (skumji). Ātri vajadzēja doties uz vietējo pārtikas veikalu, lai iegādātos biļetes. Veikalā iegājām 16.05. Žēl ka veikals strādāja tikai līdz 16.00 un pārdevējas dabūja strādāt virstundas. Veikalā izrādījās ka pērkot divas biļetes mēs bez maksas dabūnam vēl arī vienu stienīti cieti kūpinātas A/S “Rīgas miesnieks” desas. Paņēmām desu un es iedomājos, ka ja reiz desa ir par brīvu kāpēc jāmaksā par alu (ļoti netipiski man)? Es paņēmu četrus (varbūt trīs vai piecus, īsti neatceros) un kā gadījās kā ne aizmirsu samaksāt. Kāc no maniem 30 draugiem nospēra vēl kautko, bet par pašām biļetēm gan mēs samaksājām.
Estrādē ieradāmies gandrīz pirmie. Pirms mums bija ieradies tikai Fredis un Ufo un tehnikas cilvēki kuri stutēja aukšā audio tehniku un alus teltis. Atkorķējām nospertos alus un uzsākām sarunu ar Fredi. Pēc brītiņa pienāca Ufo un mani nosauca par losi, jo es viņam apjautājos vai mežā drīkstēs mest arī snowboarda zābaku. (Pirms “Dziesma manai paaudzei” bija paredzēts Pirmais oficiālais pasaules čempionāts zābaku mešanā mežā).
Pēc kādas pustundas sāka nākt cilvēki un mēs visi devāmies pierakstīties uz dalību zābaku mešanā. Trenniņmetienu laikā es pamanījos gandrīz trāpīt ar zābaku video operatoram (šis maita izvairījās). Mati gandrīz nosita vāveri (nevis Mr. Vāveri kurš atbrauca vēlāk, bet vāveri kas dzīvo kokā un mielojas ar riekstiņiem). Īsi pirms sacensību sākšanās notika skumjā nots – man beidzās alus. Toties to kompensēja fakts ka visi, kas piedalās zābaku mešanā saņem ielūgumu uz vakara pasākumu (nafiga mēs pirkām biļetes???) un vēl (paldies organizatoriem) visi saņēma arī mazo viskiju aleksandru na haļavu!!!! Un nākamajā brīdī es sapratu ka šis būs mans pasākums – tā kā es uzrādīju visliktākos rezultātus (pat Šmiga kurš divus zābakus raidīja par tuvāko bērzu kopvērtējumā bija labāks) es kā veicināšanas balvu saņēmu vēl vienu ielūgumu uz pasākumu un vēl vienu mazo aleksandru (lai pasākuma organizatoriem laba veselība un ilgs mūžs).
Tā kā tagad katram no mums bija gan biļetes gan ielūgumi (man divi), tad mēs iekārtojāmies blakus kasei un atvērām savu tirdzniecības punktu, kur veiksmīgi pārdevām visus ielūgumus par tādu pašu cenu kā kasē. (stulbie cilvēki viņi visi prasa kādēļ viņiem būtu jāpērk ielūgumi no mums par tādu pašu cenu kā biļetes kasē. TAS TAČU IR IELŪGUMS!!!!!) Nu mēs bijām plusos arī naudas ziņā. Patīkami. Estrādē mēs smuki apsēdāmies uz soliņa un turpinājām dzert. Priekšā sēdēja cilvēki kuriem bija trīs eksemplāri cietās desas blakus (100 punkti ka tie bija buržuji, jo bija pirkuši sešas biļetes ne no mums (mēs nevienam desu nedevām)). Es tanti pabrīdināju ka labāk to desu lai viņa novāc. Tā kā viņa nereaģēja tad Mati uzreiz vienu desu nospēra, un jauki uzdzerot alu mēs viņu gardu muti notiesājām. Tagad es sapratu ko šmiga domāja ar teicienu – zagta manta garšo vislabāk. Kad desu mēs apēdām Vāvere (ne tā Vāvere kas dzīvo kokā un mielojas ar riekstiņiem un ko Mati gandrīz nosita, bet Mr.Vāvere, kurš atbrauca vēlāk) sajutās kā Robins Huds, un nospēra otro desu un izdāļāja tiem cilvēkiem kas sēdēja aiz mums un nebija ēduši tik gardu desu (vai viņš nav mīļš?). Tad tante sadusmojās uz mums un trešo desu noslēpa kautkur. Tas protams bija skumji un mēs turpinājām dzert alu. Pēc brītiņa Mati bija kļuvis nedaudz saguris un aizmiga uz soliņa, Tas nepatika atsaldētajiem kārtības sargiem un viens no viņiem pienāca pie mums un pagrūda Matus “Ko tu te dari?”, Mati atvēra acis un paskatījies menta virzienā nikni nobļāvās “BĻAĢ ES ACIS ATPŪTINU!!!!!”. Mentam aizvērās mute un vienīgais ko viņš varēja izdvest bija “savāciet nomestās alus pudeles un uzvedieties kārtīgi”.
Kautkad vēlāk aizgājām dejot (aka ālēties) uz skatuves un kārtējo reizi salecāmies ar apsargiem. Par ko pat neatceros, toties mēs sakoļījām Etiķa māsu (viņa arī piedalījās koncertā) lai viņa savas dziesmas beigās ielec publikā, ko vinja arī paveica.
Koncertam beidzoties Ufo paziņoja ka sākas loterija un uzvilka uz skatuves vienu sīko puņķēdāja, kurš vilks laimīgos nummurus. Sīkajam tika uzvilkts Snaiges krekliņš un cepurīte kuri tam bija par lielu. Uz Ufo jautājumu kā sīkais izskatās, Mati pa visu estrādi nokliedzās “TIZLI!!!!!”. Par šito kliedzienu nākamajā mirklī jau Mati atradās uz skatuves blakus sīkajam arī Snaiges krekliņā un cepurītē, tikai atšķirībā no sīkā Matiem tās klozītes bija pāris izmērus par mazu un viņš arī izskatījās tizli. Arī Ufo uz skatuves nepakautrējās Matus publiski apdirst…
Pirmais loterijā uzvarējušais nummurs bija MANĒJAIS! Par to es dabūju Dafiga Rīgas miesnieka produkcijas (visādas desas, gaļas, šašliki un tā kautkā). Un tā kā es dikti veikli (arī netipiski man) uzrāpos uz skatuves un iebļāvu kaut ko mikrofonā arī man Ufo uzvilka Snaiges krekliņu un cepurīti. Nu es biju plusos ne tikai naudas un alus ziņā, bet arī paikas un mantu ziņā. Nākamajā rītā visi bija dikti laimīgi par manu līdzdalību šinī tusā, jo es visu paiku nodevu Etiķja Tēva rīcībā kurš mums pagatavoja brokastis. Nekad vēl neesmu tusējies tā ka man pēc tusiņa ir vairāk naudas, mantu, alus un ēdamā nekā tusiņa sākumā. Paldies par to Blomes pagastam! Lai jums visiem tur laba veselība un gards alus un gaidiet mani nākamgad atkal ciemos.
Vēl vakara turpinājumā mēs pāris reizes sakašķējāmies ar apsargiem, no Freda noslaucām veselu šķīvi ar varen gardām grildesiņām, kas bija paredzētas degustācijai, piedzērāmies un tā kautkā.
Ā jā, vēl pēc pasākuma beigām, ap sešiem no rīta, Kaspis bija aizgājis līdz Etiķa mājai, paņēmis no pirts krēslu, apsēdies ceļa malā un apdirsa visus kas mēroja aptuveni 10 km garo ceļu uz Smilteni (ceļš no estrādes gāja gar Etiķa māju).

© Udža 2002