30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Udža, Ebis, Kārlis, Spodris

Blome 2003 un citi Udžas piedzīvojumi!

Lasīt mākam?
Nu tad sākam!

- Jums Smiltenē nelaimes gadījumi ir bijuši?
- Nē.
- Nekas, Būs!

Piektdiena.
Piektdienas vakarā pēc darba sakāpām Šmigas mašīnā un mocījām prom uz Blomi, uz mūsu visu tik ļoti iemīļoto tusu “Dziesma manai paaudzei”. To, ka atkal būs par ko ierēkt es sapratu tanī brīdī kad kāpjot iekšā mašīnā es ieraudzīju Matus. Viņš bija tērpies feinā Bizbizmārītes tērpā. Līdz Smiltenei aizkļuvām bez lieliem ekscesiem (protams, ja par tādiem nevar saukt braukšanu caur peļķēm ar mērķi no sirds aptrašķīt citas mašīnas). Un Smiltenē, protams, ka sākās. Kamēr pie Šmigas mājas citi gaidīja mašīnās mēs ar Šmidziņu, Aidziņu un Šmigu pa kluso ieēdām gardo spinātu zupu, kuru bija Šmigas mamma uzvārījusi (šai kundzei ļoti gardi sanāk gatavot ēst). Un ēdot zupu es izteicos, ka varētu Šmidziņu precēt, ja viņa šitā par mani rūpējas un pabaro. To padzirdēja arī Šmigu ģimenes galva (aka tēvs) un viņam šī ideja ļoti iepatikās, un neskatoties uz Šmigas protestiem, ka nedod Dievs tādu radinieku, nākamajās divās dienās es šajā ģimenē tiku uzrunāts par Znotiņu.
Mūsu tālākie ceļi veda uz Blomi uz estrādi. Tur šogad ietusējām kaut kā neierasti mierīgi. Nē, nu protams, ka mēs iztukšojām litru LB. Iztukšojām daudz aliņus. Skaļi pabļaustījāmies. Kopā ar Dzintaru uzdziedājām dziesmu par kājām (šitam džekam reāli labi sanāk jau kuro gadu). Fredim bļāvām “alu par brīvu” tik ilgi kamēr šis nesaturējās un nobļāvās “šitie jau mierā neliksies” un meta mums divas aldara alus bundžas. Viena ķerot, izslīdēja Etiķim no rokām un forši trāpīja pa degunu. Evijai gan nepatika Etiķa pārsistais deguns, bet, manuprāt, tas piestāv Etiķa būtībai. Protams, ka neiztika arī ar daudzkārtējiem saucieniem Fredim – Bikses Nost. Un savu mēs panācām, jo ejot nost no skatuves Fredis bikses novilka! YES! Tad uzradās arī Goga. Vēl pasākuma jūklī kāds (man domāt, ka Mati un Etiķis) nospēra barčikā kautkādus kokteilīšus. Šmiga dejoja ar visādām malaļetkām un neparko negribēja mani iepazīstināt ar savu jauno draudzeni. Nez vai par iemeslu varēja kalpot tas, ka Šmiga arī pats nezināja viņas vārdu? Un tad notika TAS. Es ieraudzīju TO. Savu sapņu meiteni. Nu taaaaaaaaaaaaaaaaaads zaķītis. Bet diemžēl šī cītīgi dejoja ar kādu citu keksu (bet tomēr māja un ar ačelēm midzināja man). Un tā kā jau bija četri no rīta un visi devās prom tad diemžēl atlika tikai skumji noskatīties meitēnam pakaļ. Bet nu skumjo faktu kliedēja prieks, ka tika turpināta tradīcija un sameklēts kašķis ar apsargiem. FALCK SŪKĀ. Bet tā kā apsargi bija daudz, bet mēs tikai četri – Šmiga, Goga, Šmidziņa un Es, tad apsardze šogad svinēja uzvaru un pierunāja mūs iet mājās. Jūs domājat, ka ar to tuss beidzās? Ne. Aiztransportējušies līdz Etiķa mājai mēs no Gogas noslaucām viņa mašīnā atrastos alus, paņēmām pirts krēslus apsēdāmies ceļa malā un apdirsām visus džekus, kuri gāja mājās no estrādes, un koļījām visas meitenītes lai nāk pie mums (vai varbūt pareizāk būtu ar mums?) gulēt. Alu izdzēruši, meitenītes nesakoļījuši un drusku nosaluši mēs pēc pieciem tomēr aizgājām gulēt.

Sestdiena.
No rīta pamodāmies ar mazo pohiņu un ēdot brokastis Šmiga ievēroja, ka etiķim virtuvē pie Griestiem ir balta mašīnas stūre, pie kam sporta. Tā arī Ivars mums nespēja paskaidrot nafig tā. Nu neko darīt – piedrāzt viņu ar visu viņa sporta stūri. Pēc brokastīm mēs ar Šmigu istabā atradām IQ testu. Mēģinājām pildīt. Rezultāti atkal bija negatīvi. Un vispār tur visi jautājumi bija stulbi un nepareizi.
Aizgājām peldēt. Pa ceļam ar mums ar Šmigu beidza runāt kaijas un sāka runāt bullis. Jauki. Pie dīķa labi pasēdējām un peldēt atskaitot Ivaru tā arī neviens vairāk neaizgāja. Radās Ideja, ka vajadzētu piedrāzt latvāņus! (patiesībā jau šī ideja radās piektdien, bet es tikai tagad to atcerējos). Mati ar Aidziņu aizbrauca mājās, bet mēs ar Šmigu devāmies viņa tēvam mācīt strādāt ar datoru. Lēnām viņam pielec. Mums arī. Paši iemācījāmies izveidot šortkatus uz folderiem. Jutāmies reāli lepni ar sevi un devāmies uz Šmigas laukiem Vagot kartupeļus un kāpostus. Mana Ideja izvagot kaimiņa kartupeļus pa lauka diognāli tomēr tika noraidīta. Arī zosis mēs atstājām dzīvas.
Tad mēs vēl šo to sadarījām, un vakarā vēl ar Šmigas vecākiem uztaisījām nelielu pikniku dārzā. Mani bez mitas turpināja saukt par znotiņu un Šmigas mamma man atstiepa divas 3 litru burkas ar mājas vīnu. Labi, ka man nelika abas izdzert sausas. Bet pamatu vakaram es ar to vīnu tomēr ieliku. Pikniks beidzās un mēs savācām Gogu, un nopirkuši nedaudz alu un voblas devāmies pie Etiķa, kurš jau bija iekurinājis pirti. Atbrauca arī Sandis ar Incīti. Labi sēdējām. Vēl nebijām iegājuši pirtī kad sapratām, ka alus ir beidzies. Šmidziņa tika sūtīta misijā pēc vēl alus. Paldies dievam, ka viņai pietika prāta mums neatvest vienu 3l burciņu ar mājas vīnu. Turpinājām iet pirtī un dzert alu. Nekādīgi nevarēju saprast kādēļ Ivars visu laiku centās mani apklusināt un teikt lai runāju klusāk. Piedrāzt. Kāda, kuram rīkle, citiem ar tādu ir jāsamierinās. Ap diviem naktī alus bija beidzies, mums ar Gogu un Šmigu jau bija labs žvingulis un Šmidziņa mūs aizveda uz mūs uz LKV (Lokālie kaļķa vārti – Smiltenes ruksī kantoris). Turpinājām dzert alu. Un tad es atkal ieraudzīju VIŅU. NU to brīnišķīgo zaķīti! FAK un atkal ar to džeku. Un atkal viņa man uzsmaidīja. Ehhhh. Un kamēr viņas džeks nebija klāt, šī pat atnāca tā kā drusku parunāties. Ehhhh. Es viņu gribēju!!!!! (Šmidziņ atceries, ka tu apsolīji man dabūt viņas telefonu) Bet Šmiga ar Gogu uzstāja, ka nevajagot taisīt kašķi, jo tas džeks esot normāls purns un savējais. Skumji. Pievērsos kopā ar Gogu un Šmigu citiem ruksī. Šmiga atrada kādu meitēnu ar kuru bija stājies sakaros kautkad agrāk, bet nezināja atkal viņas vārdu. Pēc mirkļa meitēns tomēr nolēma ar Šmigu atkārtotos sakaros nestāties un aizgāja projām. Tad mēs ar Gogu ievērojām, ka Šmiga guļ kājās stāvot un ar alus kausu rokā. Uz vairāk kārtīgiem uzsaucieniem “Šmiga Neguli” jamais reaģēja ar ļoti īslaicīgām deju kustībām un tekstu – Es neguļu. Tā tas turpinājās vairākas reizes līdz brīdim, kad Šmiga pac saprata, ka guļ un aizgāja mājās. Tas notika ap pulksten četriem no rīta. Nākamās ziņas par Šmigu tika saņemtas pulksten 8,00 kad jamais zvanīja māsai un prasīja kādēļ ir aizslēgtas dzīvokļa durvis. Izrādījās, ka tās nemaz nebija Šmigas dzīvokļa durvis un tādēļ arī bija aizslēgtas. Kur Šmiga bija šīs četras stundas nezin neviens, bet tiek pieļauta iespēja, ka viņš ir vienkārši gulējis pie aizslēgtajām kaimiņu durvīm. Pēc Šmigas aiziešanas mēs ar Gogu vēl kādu stundu pavadījām LKV un krūtiņas nedabūjuši, bet sakasījušies toties ar bārmeni par to, ka Goga dīdžeja pultij saspieda kautkādas pogas un sakruķīja tur kautko, mēs devāmies pie Gogas uz mājām gulēt. Gogas mājā ejamais man parādīja uz savu gultu un teica, lai es tur guļot. Kad es ļoti pieklājīgi pajautāju kur tad gulēs pats Goga un ka gultā tak pietiek vietas mums abiem, šamais man teica: “ES ESMU KARAVĪRS UN VARU GULĒT UZ GRĪDAS”, izritināja savu armijas guļammaisu un aizgāja gulēt. Man tomēr vēl radās svarīgs jautājums a ja nu paliek sūdīgi? “Tur ir logs” atskanēja no Gogas. Un protama lieta, ka es vēl nebiju paguvis izrubīties, kad sākās tādi karuseļi, nu tādi karuseļi, ka strauji aiznesos uz tualeti (un nevis pie loga kā bija ieteicis Goga). Nezinu cik daudz laika es tur pavadīju, bet mani pamodināja intensīva klauvēšana pie labierīcību durvīm un Gogas mammas satrauktā balss “Ģirt ar tevi viss ir kārtībā?” Vārgā balsī paskaidroju, ka ar Gogu viss ir kārtībā un viņš augšā guļ, un ka es šo iestādi tūliņ atstāšu, es padarīju vēl šādas tādas lietas lai nebūtu vēlāk vēlreiz jākāpj lejā un cenšoties izvairīties no Gogas mammas gāju gulēt. Izrādās, ka arī Gogam bija sameties šķērmi pa nakti (izrādās, ka arī NATO kareivji nevar dzert bezjēgā), bet tā kā viņam bija slinkums iet uz tualeti (kur tanī laikā gulēju es) viņš izmantoja maisiņu sistēmu (šito laikam viņam ir NATO samācījušu).

Svētdiena
No rīta pamostoties bija ahūna sūdīgi. Gribējās arī nenormāli atliet, bet kaut kur kursēt pa māju negribējās, jo bija nenormāls kauns no Gogas mammas. Tā nu gulēju un gaidīju kamēr ejamie aizbrauks uz Cēsīm. Sagaidīju. Gogas sencītis bija atvedis mums alu. Respect. Dzērām alu un skatījāmies Dziesmu svētku gājienu. Un tad klausoties Gogas izteicienos par dočkām viņa māsa pateica zelta vārdus – nebūtu es tava māsa, tu laikam arī mani izvālētu. Ierēcu. Tad mēs ar Gogu sākām skaitīt vakardienas alu. Sanāci seši litri katram. Radās jautājums, kur tas viss paliek, jo tas ir normāls tilpums = divām 3l burkām. Atbildi izdomāja Šmiga: “Udžam un Gogam ir bijušas operācijas un viņiem vēderā ir atstāti vates tamponu, kuri uzsūc visu šķidrumu. Bet tā kā Šmigam operācijas nav bijušas, tad viņam arī nav vēderā vates un ļoti loģiski, ka viņš dejojot aizmiga ar alu rokā”. Aizbraucu pie Šmigas un tur viņa mamma bija uztaisījusi varen gardas pusdienas (paldies, bija varen gardi un gaidiet mani atkal ciemos). Neskatoties uz epohām apetīte mums ar Šmigu bija varen laba. Paēdām un braucām uz Rīgu. Pa ceļam mēs nolēmām, ka arī mums ir jāiegulda savs artavs sabiedrības labā un jāveic kāds nozīmīgs pētījums. Tika izdomāti jau pirmie temati:
1. “čību locīšanās koeficients un dažādām virsmām”
2. “Pētījums par to vai luksofors ir ejošais vai nākošais” (pie šitā murga ir vainīgs Etiķis, kurš pateica, ka pie “nākošā luksofora” ir jānogriežas)
Ai, koroče ir jau divi naktī un man nāk miegs. Tāpatās diezin vai kāds šito murgu izlasīs līdz beigām. Lai, jums visiem veicās un neguļiet svešās tualetēs!!!!!

© Udža 07.08.2003