30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Jāzeps

Svētdienas braucēja dienasgrāmata.

1.nodaļa "Smiltenes Montavits"

Es jau visu sezonu briedu piedalīties kādā velo krosā un tautas klasē pārbaudīt savas spējas. Bet vienmēr gadījās vai nu kāds cits pasāciens vai no rīta bija pohas vai arī vienkārši slinkums no rīta kautkur tālu kratīties.
Bet nu tā kā komandas biedrs L. Mani šim Smiltenes Posmam bija jau pieteicis tad man vairāk nebija izvēles. Lai arī piektdien bija iespējas pabūt trīs dažādos lieliskos dzerstiņos es tomēr paliku mājās un aizgāju laicīgi gulēt lai no rīta varētu ar skaidru galvu močīt uz smilteni.
Rīts pienāca un izskatījās ka arā varētu būt diezgan drēgns un atceroties kā es velolemānā biju pārsalis es paņēmu līdz arī siltas klozītes un no kolēģa Z aizlienētas velobikses (ka es Lemānā vēl biju pārliecinājies – armijas brezenta bikšu laiks Latvijā ir beidzies. Brezents nerullē). Pa ceļam uz smilteni es apdzinu un mani apdzina daudzas mašīnas un busiņi piekrauti ar riteņiem. Manī sāka rasties nojauta ka kamēr es sēdēju ofisā un dzēru alu, MTB kross Latvijā ir izaudzis par diezgan masveida kustību. Nu ko Smiltenē biju jau ap pusdesmitiem. Cerēju, ka komandas partneris mani uzcienās ar tēju un siermaizītēm bet šā telefons klusēja. Hmmm. Manī sāka rasties nelaba nojauta – vai tik jamais nav vakar kodis. Ap desmitiem telefons vēl arvien klusēja. Hmmm. Aizgāju un pieteicos. Izņēmu no mašīnas ričuku un secināju ka esmu paņēmis līdzi visu atskaitot seškantu uz 5. fak. Kā lai sēdekli dabū aukšā??? Un kakraz skatos ka piebrauc man pazīstamā X-sporta komanda. Šie bij tik laipni ka aizdeva man seškantu. Ričuku savedu kārtībā un izdomāju ka vajadzētu tā kā iesildoties aizlaist līdz komandas biedram L. Aizlaižu. Jamajam pa dārzu tusē visādi cilvēki (laikam ģimene) bet jamais pats nav manāms un telefons arī vēl joprojām klusē. Hmmm. Aizminos atpakaļ līdz starta vietai, kur satieku DJ Ugo kurš man pastāsta ka L. esot vakar izdzēris 19 X pa 50 ml degvīna. Saprotu ka šodien startēšu vienatnē. Vēl sastopu daudz pazīstamus cilvēkus, tai skaitā arī Oxi kurš man pastāsta kāda ir kārtība pie starta koridoriem.
Pastos kā trasē aiznesās Elites grupas braucēji. Pie sevis nodomāju – Psihi. Pa to laiku ir sākusi sildīt saulīte un es saprotu ka garajā UGP kreklā es trasē izcepšos. Tiek pieņemts lēmums braukt maikā kuras mērķis bija to pavilkt tikai zem garā krekla. Piedraazt ka izskatās varen tizli. Startā nostājos kāds 200. un atskanot starta signālam metos trasē. Jau pirmajos metros saprotu ka shitik lēni braukt startā neder. Sāku dot bikiņ virsū un dzīties garām lielai daļai tautas. Pēkšņi priekšā visi met pa bremzēm. FAK. Tur priekšā viens ir nobietējis un viņa ričukam daudzi ir pārbraukuši pāri un abi rati ir pilnīgā neformā samīcīti. Apminos jamajam apkārt un sāku atkal kāpināt. Un atkal FAK. Divi meitēni priekšā saķerās un nobietē. Atkal nometu pa bremzēm un sāku mīties no jauna. Riktīgs masu velobrauciens. Līdz šaurajai taciņai cenšos dzīties daudziem garām bet arī man dažš labs pamanās normāli panesties garām. Uz kautkāda šaura tiltiņa nejauši kautkādu džeku paņemu uz pleciņa un iestumju krūmos (sorriiii) dzirdu sev veltītas lamas aiz muguras. Hmm. Jocīga es tak principā esmu lāga zellis. Tanī šaurajā taciņā visi ir baigi saspiedušies un viss notiek baigi lēni.nolemju sekot vien džeka piemēram un ņemt ričuku uz pleca un skriet gar krūmiem un pa ciņiem visiem pārējiem garām, rezultātā diezgan daudziem paskrienu garām. Taciņa beidzās un sākam atkal mīties. Pretī stumjās Baltais. Pie sevis ierēcu par šo ;) nezin kādēl sāku just nelielu sagurumu un neviena grupa tuvumā arī nav. Iesēžos astē kautkādam puikiņam kurš tīri normāli minās. Šis tā mani velk kādu gabaliņu līdz piebrauc viena neliela grupiņa no muguras. Iesēžos šiem astē kādu gabaliņu bet tad sajūtu ka nevaru pa to zemes ceļu tik ātri pabraukt kā šie.
Un tad sākās! Ceļš sāka vest lejup no kalna un es netikai noķēru no manis tikko aizbēgušo grupu bet jamajiem pat aizlidoju garām. Tā nu es šiem minos garām un domāju pie sevis kāda velnapēc viņi visi no kalna ripina ja turvar labi iegriezt un uzsist šusīti. Bet nu sajutis sevī spēku es sāku rauties uz priekšu. Un kādi pāris cilvēki līdzi man. Pāris grupām patraucāmies garām. Tad sekoja uzkāpiens torņa kalnā. Man nepatika ;) krutāk bija kad lemānā no tā kalna uz pilnu klapi varēja nesties lejā. Ā tad man vēl patika tā vieta kur zīmē bija 3 bultiņas uz leju. Tur kjipa visi baigi bremzēja un uzmanīgi brauca lejā a kas es kāds nīkulis ka no kalna lēnām laidīšu? Riktīgi uzminu vēl un cilvēki gravas malā tik noelsās kad es pilnā cikā izmaucu cauri tai lietus izskalotajai vagai ;0 forši. Tālāk sekoja jau zināmie meža ceļi kuri arī bija mēroti jau lemānā. Sāku sajust pamatīgu nogurumu kājās. Bet kā par laimi ceļš atkal sāka vest lejup no kalna un es atkal jau noķēru grupu kura no manis bija aizlaidusies. Nu tā mēs tur močījām močījām kamēr izbraucām uz niedrāja ceļa. Es ieraugot zīmi 5 km līdz finišam izdomāju ka jāmēģina no grupas atrauties un nepagāja ne puskilomtrs kad es jau biju faking piekusis, grupa ne tikai sēdēja man turpat astē un aiznesās pat garām atstājot mani vienu. Tā nu es vienatnē minos līdz asfaltam skatoties kā grupa no manis atraujās ;( pie asfalta mani bija jau noķērusi nākamā grupa un sāka līzt man garām bet jamie jau nezināja cik es ātrs esmu uz nobraucieniem un pa bruģa ceļu aiznesos visiem garām ritenim varen jauki grabot un ķēdei feini sitoties pret rāmi. Kalna lejā kāds vēl tomēr mēģināja mani apdzīt ko es negribēju pieļaut un mēs abi plecs pie pleca, kājās stāvot, ceļiem ļogoties devāmies finiša spurtā kuru 50 m pirms finiša es jamajam izrāvu!
Jutos varen laimīgs ka esmu šo distanci pievārējis. Bija tāda kā gandarījuma sajūta ka sēžot kantorī neesmu palicis galīgi tizls!
Pēc apbalvošanas palīdzēju DJ novākt aparatūru un aizlaidām pastīties kā iet manam komandas biedram. Skats bija baiss. Vēl pulkst 17.00 šis gulēja un izskatījās stipri nekāds.
Protams viņam publiskais fuj par šādu rīcību!
Bet no otras puses vienatnē izmaukt bez 50ml litru arī nav joka lieta!!!!!!

2. Nodaļa "Priekuļu DH"

Ričuks jau tā kā bija noparkots ziemas miegā, un pats jau arī biju samierinājies ar domu ka šosezon jau viss (nu ja nu vienīgi pa ziemu kādu ekshen raidingu). Bet nu kā gadījies kā ne piezvanīja Didzis un pastāstīja ka vēl būšot vieni sači šosezon - pilotprojekts "Priekuļu DH 2004" (vai kautkā tā) - atšķirība no visiem iepriekšējajiem DH (downhill - nobrauciens lat.) ir tāda ka šeit ir speciāla grupa paredzēta priekš amatieriem un tiem kuri nekad nav braukuši nekad agrāk DH. Domāts darīts pirmdienas rītā ņēmu ričuku un močīju prom uz Priekuļiem. Salasījies bija rekord liels braukt gribētāju skaits. Amatieriem tai skaitā arī kādi 30 pāri purni. Tika satikti daudz sen neredzēti purni no velo aprindām! Izbraucot trenniņus ievērtēju ka trases nav sarežģītas bet paraut uz muti var - itsevišķi tanī posmā kur kādi 200-300 metri bija jāmoči pa apledojušām saknēm. Bija extrēmi. Gandrīz parāvu uz muti. Izmēģināju otro trasi un šeit arī parāvu uz muti. Bija tāds diezgan stāvs posmiņš no kalna (ar visām bremzēšanām 49.2 km/h) a tur kalna pašā apakšā viens meitēns uz muti nolicis, centos jamo apbraukt nogriežot strauji uz kāda koka tiltiņa. Nu bet vajag tak uzraxtīt ka tiltiņš ir apledojis J braucot ar ātrumu 50 km/h man par to nav laika apdomāties. Koroche diezgan sāpīgi izklājos uz tā tiltiņa, a meitēns pastījās uz mani un žēlām ačelēm teica "piedod". Eh mana labā igauņu sirds, nu nespēju es meitēniem nepiedot (dažiem gan spēju patiesībā).
Nobraucot lejā bija sācis darboties arī bugels - tobiš, piebrauc busiņš, tiek atvērtas aizmugurējās durvis un džeki cieši saspiedušies kāpj kopā ar riteņiem busā. Šeit sajutāmies reāli tā kā amerikāņu filmās SWAT vienības. Paldies dievam nevienam neienāca prātā noraut zobu - laigan tādas idejas izskanēja.
Nu koroče gonka kā jau gonka. Kāds nomaucās kāds ielika eglē un tika aizvests uz slimnīcu. Bet principā normāli nobraucām, man pat likās ka es to izdarīju diezgan ātri. Bet visu ievērību izpelnījās džeks kurš bija ieradies ar meridas riteni, kā nākas aprīkotu ar visiem atstarotājiem, dubļiniekiem un bagažniekiem, uzvalka biksēs, ar kurpēm kājās un kamaniņ braucēja ķiveri galvā. Khm. Njaa. Visi ierēca drusku!
Pēc gonkas visi tiesāja tēju un bulciņas - na haļavu, nebūtu eklēri tik viegli kūstoši būtu kādu arī kabatā iestūķējis.
A Didzis pa tam laikam sēž mašīnā un rēķina rezultātus. Par spīti aukstumam visapkārt valda stipri jautra atmosfēra un visi ierēc par visu. Bet tā kā kļūst aukstāk tad pamazām visi sāk interesēties kādēļ tik lēni top rezultāti - tiek izteiktas dažādas versijas, sākot ar to ka Didzis pirmo reizi strādājot ar datoru un beidzot ar to ka viņš nemaz nerēķina rezultātus bet sēž čatā un bazorē ar "Pamella 18" un "Lielās krūtis 13".
Lai nu kā bet rezultāti top sarēķināti un var sākties apbalvošana. Uzzinu ka esmu starp amatieriem uzrādījis trešo labāko laiku! Manī sāk mājot prieks! Balvā saņemu riteņa pumpi, kurš vakarā krēslā tiek noturēts par vakumpumpi. Visi izsaka dažādas versijas par tā pielietošanu un efektivitāti. Ir jautri!

Nu ko arī šis čapters īsumā ir uzrakstīts.
Piedodiet ja gribējāt izlasīt šeit ko smieklīgu.
Gaidīsim nākamo sezonu priekš jauniem sačiem un ar jauniem iespaidiem jaunās svētdienas braucēja dienasgrāmata nodaļās!

© Udža 2003