Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!

Šodien liek: Tamāra, Dziedra

30draugu piedzīvojumi Tīreļpurvā – jeb 30draugi.lv Strēlnieku piemiņai... I daļa

Slava Latvijai un gods
Tik no latviešiem tai dots
Dzīvos viņa saules mūžu,
Ja par viņu iesim mirt.

Daudzi jau no Jums draugi zin, ka es jau labu laiciņu esmu aizrāvies ar Latvju Strēlnieku cīņu pētīšanu. Tā nu vienā jaukā dienā pēc brauciena kopā ar Zaulu un co, pretī 18. novembrim, nolēmu, ka jāuzrīko ir līdzīgs pasākums janvāra sākumā Ziemassvētku kauju atcerei. Domāts darīts – skaidri man uzreiz ir divi plāna punkti:
1. pasākumam jānotiek janvāra pirmajās divās nedēļās jo Ziemassvētku kaujas ilga no 5 janvāra līdz 11. janvārim.
2. Pasākuma galvenā daļa būs pārgājiens pa Tīreļpurva un Ložmetējkalna apkārtni cenšoties pabūt pēc iespējas vairāk piemiņu vietās.
Kad izsaku draugiem savu ideju, uzreiz saņemu draugu atbalstu. Pietam slimākie no mums (var lasīt arī Jaukākie) uzreiz sāk mani aģitēt, ka jāiet uz divām dienām ar nakšņošanu purvā. Neesmu drošs par šo ideju, bet nu viens ir skaidrs – pasākums būs. Vairāk vai mazāk saskaņojot datumus nolemjam, ka pārgājienu rīkosim 12.01.2008.
Jo tuvāk nāk 12.01.2008. jo vairāk kļūst skaidrs, ka mūsu mazais nesašķeļamais kolektīvs sašķelsies – viena daļa nolemj pārgājienu sākt no rīta un veikt diennakts gaišajā laikā (turpmāk tekstā lasīt Skaistie), bet otrs grupējums nolemj pārgājienā doties pēcpusdienā un tīreļpurvu šķērsot naktī (turpmāk lasīt slimie).
11.01.2008. sazvanu draugus un kļūst skaidrs, ka skaisto komandā būs Linda, Incīc, Mati, Aidziņa, Zanīte, Ivars, varbūt Šmiga ar Vitu, un varbūt, varbūt Ebis, un protams Udzha. Slimie izskatās, ka būs mazāk, bet ne vājāk – Zauls, Pokemons, Aleksis, Napalms.
Skaistie tikšanās vietu sarunā pulksten 10.00 pie jūrmalas šosejas SKY. 12.01. rītā precīzi pulksten 09.30 man zvana Incīc un saka, ka ir jau pie manas mājas. Nu es arī daudz netūļājos – uzrauju mugurā savu nesen iegūto Latvijas armijas formu un Lindas skubināts gandrīz nemaz nekavējos. Mašīnā, protams, tiek uzliktas vīru-kopas Vilki atskaņotās strēlnieku dziesmas. Pie SKY ierodamies dažas minūtes pirms 10.00 un kā par brīnumu esam pirmie. Precīzi desmitos ierodas Šmiga ar Vitu. No Šmigas uzzinu, ka Mati ar Ivaru vēl pulksten astoņos no rīta (ap to laiku es modos) esot cīnījušies pa Vecrīgu. Ātrs zvans draugiem un Šmigam izrādās taisnība – Neviens no šiem vīriem telefonu neceļ. Uzzvanu drošības labad vēl arī Ebim. Ebis telefonu gan paceļ, bet nu kļūst skaidrs, ka arī Ebis nebūs piedalīties pārgājienā. Nu ko kļūst skaidrs, ka vairāk neviena arī nebūs. Bet vai tādēļ mēs raudājām??? NĒ - Mēs ar Šmigu nopirkām minerālūdeni ko ieliet logu tīrāmā šķidruma vietā – jo tik smalku mantu izrādās, ka SKY netirgo.
Tuvojoties Mangaļu mājām (šeit bija paredzēts starts mūsu pārgājienam) kļūst žēl, ka nav Mati ar subāru, jo meža ceļš ir lielisks – ledus, kuram pa virsu ir ūdens kārta un gar malām viltīgi grāvji. Pamēģinām bremzēt – nekādas starpības. Ja reiz nav starpības tad, kādēļ izvēlēties bremzēt?
Izkāpjot no mašīnas nevaru izvēlēties ko vilkt kājās – Zābakus ziemas army style, vai zviedru armijas gumijas zābakus. Nedaudz pārsteidz Šmiga, kurš pārgājienā dodas ar botām. Uz jautājumu vai tev nav citu apavu – šamais atbild: “Ir, ādas kurpes”.
Kā pārgājiena pirmais punkts mums ir paredzēts pie Mangaļu mājām atjaunoto vācu armijas nocietinājumu un Vācu armijas 16.landšturma kājnieku bataljona blindāžas apskate. Šinī brīdī Vita secina, ka viņas fočikam nav uzlādēta baterija. Tas nekas – mierinu Vitu un izvelku savu fočiku, kuram arī nav uzlādēta baterija. Draugi par mums iesmej. Bet nu dažas bildes tomēr izdodas uztaisīt. Tālāk dodamies uz Latviešu strēlnieku pirmās brigādes frontes pārrāvuma vietu, kur kā piemiņas zīme ir uzstādīts Sešmetrīgs koka zobens. Pafočējamies, drusku papikojamies un jautri dodamies dziļāk mežā. Pa ceļam dzirdam medniekus šaujam – pajokojamies, ka tur vācieši atkāpjas. Lēnām soļojot par mežu draugiem stāstu nelielu lekciju par Latvieši strēlnieku cīņām. Kā nākamais pieturas punkts ir paredzēts ir 1. Daugavgrīvas pulka pulcēšanās vieta. Šeit tiek nolemts uztaisīt sniegavīru – un tādējādi nodot sveicienu Slimo brigādei. Sniegavīts tiek uzvelts gana skaists un gana transvestīts. Tam gan nav nekāda sakara ar strēlniekiem, bet toties drusku jautri. Pēc brītiņa atrodam arī 2. Rīgas pulka pulcēšanās vietu. Piezvana gan Mati, gan Ivars un liek nojaust, ka poha šiem kungiem nav šķērslis un viņi labprāt ierastos un mūs meža vidū uzmeklētu. Iesmejam par draugiem un dodamies tālāk. Mēs ar Incīti kopīgi urbjoties tūristu kartē domājam tālāko dienas maršrutu un biedējam Šmigu, ka viņam ar botām būs jānostaigā vēl kādi 10 km. Pieļauju iespēju, ka ja draugam nesaltu kājas viņš būtu izrādījis jaukāki sejas izteiksmi. A pa tam lāgam Mēs ar Incīti saprotam, ka kautkas nav riktīgi, jo mums jau sen vajadzēja būt pie 3. Kurzemes pulka pulcēšanās vietas. Pētām stigu nosaukumus un nevaram saprast kādēļ tādu nav tūristu kartē. Atrodam Latviešu strēlnieku pirmās Brigādes štāba vietu. Štāba vieta kartē nav atzīmēt. Man jau sāk rasties aizdomas, ka kautkas nav riktīgi, jo štābam būtu jāatrodas tālāk aizmugurē. Nu nekas – dodamies vēl uz priekšu un pēc kāda brīža atrodam krievu cara armijas artilērijas atrašanās vietas. Kļūst skaidrs, ka mēs atrodamies kautkur dziļi aizmurē, kur mums pilnīgi noteikti nevajadzētu būt. Pa tam lāgam draugi nospriež, ka no manis un Incīša sanāktu varen labs pāris – Divi idiotiņi skraida pa piesniguša mežu brikšņiem un priecājas par vietām kur kādreiz pirms 90 gadiem ir bijuši kādi militāri rakumi un veidojumi. Mums kā vēsturniekiem, gan būtu ko jums teikt draugi, bet mēs labāk neteiksim.
Dīvaini bet drīzumā saprāts ņem uzvaru pār vēlmi ieskriet dziļāk mežā un paļaujoties seno latviešu ticējumam: “jo dziļāk mežā, jo vairāk auzas” nolemjam doties atpakaļ. Eh mēs vecie orientieristi.
Atrodam atkal 1. pulka pulcēšanās vietu vēlreiz papētām karti un saprotam kur esam aizgājuši šķībi. Pretēji aizdomām no kartes tomēr nebijām izgājuši ārā. Tā kā Šmigam ir nosalušas un izmirkušas kājas, tad nolemjam doties atpakaļ uz mašīnām, pa ceļam vēlreiz pamēģinot atrast 3. pulka pulcēšanās vietu. Šoreiz tas mums arī izdodas.
Tad nu laimīgi pa ledaino meža ceļu aizslidināmies līdz mašīnām un nolemjam nedaudz ieturēties. Karsta tēja rullē. Brigādes sapulcē tiek pieņemts stratēģisks lēmums – nepārcensties ar staigāšanu un nedaudz pavizināties ar mašīnu.
Ar mašīnu aizbraucam līdz 5. Zemgales, 7. Bauskas un 8. Valmieras pulku pulcēšanās vietām. Bet nu tā kā mašīnā ir silti un jauki, tad PIETIEK! Kāpjam ārā un ar kājām dodamies atkal iekšā mežā. Lai atrastu Otrās Strēlnieku brigādes frontes pārrāvuma vietas piemiņas zīmi. Šmiga ir ciets čalis un cik vien ilgi var cenšas pa stigu braukt mežā, kamēr mēs ar Incīti un Lindu jautri špacierējam ar kājām. Meklējot piemiņas zīmi no meža esam iegājuši jau purvā. Nu nevis klubā “Purvs”, bet gan tīrelī. Šmiga ar Vitu mūs pasūta un dodas atpakaļ uz mašīnu. Vainīgas laikam ir botas. Mēs trijatā gan jautri turpinām doties iekšā purvā un meklēt frontes pārrāvuma vietu. Neatrodam. Toties es vienā brīdī liekot kāju uz sniega kupenas izdzirdu jautru žļurkt. Pastoties uz leju redzu, ka mana kāja ir smuki iegrimusi purva ūdentiņā. Nu neba jau dziļi iegrimu – tikai nedaudz virs zābaka. Nolemjam dziļāk purvā vairs nebrist bet doties atpakaļ. Pie vācu vaļņa sastopam pārīti tūristu, kuri rādās, ka dodās no Ložmetējkalna uz Mangaļiem. Incīc laipni parāda tūristiem ceļu. Dodamies atpakaļ uz mašīnām un braucam uz Ložmetējkalnu. Šeit Atkal pāris tūristiem parādām ceļu uz Mangaļiem. Mēs tak esam labie tēli! Uzkāpjam visi skatu tornī un priecājamies par skatu. Arī Linda pārvar nelielo bailīti no augstuma un braši uzkāpj tornī. Pēc torņa apskates gan mūsu brigādes tālākie ceļi šķirās. Jo tā kā ir sācis jau krēslot – Šmiga ar Vitu nolemj doties mājās, Bet mēs vēl aizbraukt līdz Antiņu kapiem. Pa ceļam sastopam Slimo brigādi, kuri dodas uz ložmetējkalnu, lai sāktu savu nakts pārgājienu. Sasveicināmies un izsakām viens otram dažādas laipnības draugu stilā. Diezgan dīvaini, bet bija tomēr patīkami sastapt draugus mežā.
Pie Antiņu kapiem atčohnamies, ka neesam paņēmuši līdzi svecītes. Stulbi. Bet tā kā šeit nedēļu iepriekš ir bijis atceres pasākums, tad pie pieminekļa ir ļoti daudz vēja nopūstu un neizdegušu svecīšu. Meitenes ar piromānu cienīgu veiklību metas šīs svecītes smuki sarindot un no jauna aizdedzināt.
Pēc tūristu ceļveža. Izrādās, ka netālu no Antiņu kapiem ir jābūt atjaunotām strēlnieku pozīcijām, ierakumiem un zemnīcām. Atrodam, un kārtīgi izstaigājamies vēl krēslā pa ierakumiem. Kad atgriežamies pie mašīnas jau ir diezgan tāda tumsiņa. Paskatāmies uz Antiņu kapiem – mūs pajaunam aizdegtās svecītes smuki liesmo. Tāds tiešām nedaudz sirdi plosoš, skaists skats. Ar tādu nelielu nacionālu patriotismu sirdīs, kāpjam atpakaļ mašīnā, ieslēdzam strēlnieku dziesmas un dodamies, ka Rīgas virzienā. Pa ceļam vēl tikai nolemjam, ka vasarā noteikti šeit vēl atgriezīsimies, jo palika tak ļoti daudz neatrastas un neapskatītas piemiņas vietas – Šeit, kur lielākajai daļai no mums mūsu vectēvi un vecvectēvi ir cīnījušies un krituši par mūsu zemi.