30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Valija, Ināra, Ina, Inārs

VX Zemgale 2003

Viss sākās jau tālajā 2001.gada ziemā, kad notika 1.VX rīkotās sacensības un komanda "Maziņie" izstājās pēc pirmajiem 15km! Ko es te tagad murgoju? Karoče Es un Tomick saskatijāmies un bija skaidrs, ka jāpiedalās VX Zemgale 2003! Komanda tika nokomplektēta bez problēmām tieši tāda pati, kā tā bija šī gada pavasarī. Viss bija labi līdz trešdienas vakaram, divas dienas pirms sacensībām, kad no Maskavas piezvanija Tomick un teica "zini Edgariņ kas par krāmiem? es netieku!"... Nācās meklēt aizvietotāju! Pelmenis atteicās, Kaspis ateicās, Sandis atteicās, Zoomam čomaks netika, Jaņis galu galā pēc nelielas laužšanās piekrita! Arī Udža un Lapinen bija nokomplektējuši otru 30draugu komandu. Piektdien pēc darba aizbraucām ieest un devāmies uz starta vietu netālu no Jēkabpils. Līdzi devās paprāvs līdzjutēju bariņš, par ko liels paldies viņiem.
Piektdienas vakars 23:00. Komandas "30draugi.lv" un "30draugi.lv II" ir nostājušās uz starta. STARTS! Nelielā riksītī skrienam uz kartē iezīmēto punktu pēc kontrolkartiņas. 0.KP nonākam vieni no pirmajiem, saņemam kartiņu un skrienam atpakaļ uz starta zonu pēc riteņiem. Pie riteņiem nokļūstam pirmie, par to vien jau prieks un sajūsmas saucieni no mūsu līdzjutēju grupas :) Otras 30draugu komandas nav, tamdēļ dodamies trasē bez viņiem. Jābauc ir pa zemes cēļu un braukšanas temps ir paliels, braucam pirmie un aiz muguras var redzēt ļoti garu kolonnu ar gaismiņām, sajūtamies gandrīz kā lokomatīve :) Uz 4 komandas locekļiem esam paņēmuši tikai 3 pieres lukturīšus, tamdēļ Jaņis dabūn braukt bez. Sākumā viņš mēģina būt patstāvīgs, bet drīz vien saprot, ka jāturas astē kādam, kuram ir gaisma.
Pie 1.KP ierodamies kopā ar vēl divām komandām un esam jau apsteiguši dažas elites klases komandas, kas startēja 2 stundas pirms mums. Ceļš vēljoprojām turpinās pa ciešamu zemes ceļu un mēs esam iesēdušies vienai komandai astē, jo izskatās, ka tie zin kas ir karte un kompas, kā arī normālā tempā brauc un arī Ūpis nav paspējis nomainīt karti un baterijas savam lukturītim. Ik pa brīdim mūsu "vilcēji" apstājas un pēta karti, līdz mums sāk rasties iespaids, ka šie nesaprot kur aizbraukuši. Ūpis beidzot ir samainijis baterijas un karti un mēģina saprast kur mēs esam. Tas viņam izdodas ar lielām grūtībām. Konstatējam ka esam palidojuši garām 2.KP. Neko darīt braucam atpakaļ, pretī sāk braukt aizvien vairāk komandas un tas nemaz nav patīkami. Sāk likties, ka nu jau goda pjedestāls ir pazaudēts. Nokļūstam pie 2.KP un dodamies tālāk distancē.
Ceļš ir kalnains un pamazām sāk celties migla, kas manāmi apgrūtina redzamību. Kādā no krustojumiem domājam kurp doties tālāk, ierodas arī "30draugi.lv II" komanda. Tas priecē. Nolemjam turēties kopā, jo 8as galvas gudrākas par 4ām un galu galā arī jautrāk. Pa nedēļu lijušais lietus ir darījis savu un meža ceļi ir dubļaini, arī peļķes netrūkst. Migla paliek biezāka, ir tumš kā buļļa pakaļā un tālāk par 2 metri nevar redzēt neko! Arī mūsu navigatori - Lapinen un Ūpis izskatās nerūpējušies, mani tas galīgi neiepriecina. Braucam pa mežu, konkrētu bezceļu. Visapkārt pilns ar cilvēkiem un miglu. :)) Satiekam arī pāris paziņas, kolektīvi ierēcam un dodamies tālāk. Kādā no krustojumiem mūsu navigatori ilgi stāv domīgi, es nemaz negribu dzirdēt, to ko viņi grib teikt. Labi, ka viņi ir dzimuši mežā ar karti tokās un intuīcija pasaka kurā virzienā ir meklējam 3.KP. Tas atrodas meža vidū kaut kādas mājas drupu pagrabā. 30draugu komandas kā vienmēr joko par alu pagrabā un tamīdzīgi. Neizpratni rada apkārtējo komandu drūmās sejas un norūpējušies acu skati. Tā nu mēs slidinamies tālāk pa pielijušajiem meža ceļiem. Ik pa brīdim parādās tieksme kādam noraut uz muti. Vismaz ir par ko ierēkt.
4.KP atrodas kaut kādā kalnā, seko nobrauciens, precīzāk gan būtu teikt noslidējiens pa dubļaino nogāzi ar bloķētu pakaļējo ratu. Nesaprotu kamdēļ pekšņi visi stumj riteņus un ceļ kaut kam pāri. Lapinen man atbild ka esot dzeloņdrātis, veljoprojām nesaprotu kamdēļ mēs nevarētu brakt tām pāri! Tomēr piekāpjos un pērceļu savu velo tām pāri. Tādā pat jautrā gaisotnē dodamies tālāk uz 5.KP pie avota 300m no mistiskas mājas. Māju saimnieci laikam neviens nebija brīdinājis par notiekošajām sacensībām. Mūsos neizpratni rada tas, kapēc tantuks tik skaļi bļauj un lamājas par to, ka naktī ap diviem viņas pagalmā ir ieradušies ap piecdesmit cilvēku ar lākturīšiem, kas meklē netālu paslēpto KP! Es viņas vietā būtu priecājies, ka komandas tomēr ir izretojušās un te neierodas 400 cilvēku uzreiz, bet tikai pamazām, mazās grupiņās. Kāds no mūsējiem sāk jokot, ka tūliņ nākšot arī opis un, ka viņam gan esot ieroču nēsāšanas atļauja un arī bise noteikti ir!

[Jaņisa komentārs par tēmu 5.KP]

… meklējot 5KP nonācām pie lauku mājām ar visu nepieciešamo, kas vien var būt īstam latvietim savās lauku mājās – bija gan aka, gan klēts, gan ābeļu dārzs, gan vecas liepas…vienīgais, kas tur īsti neiederējās bija daudz cilvēku spīdīgos krekliņos ar riteņiem un lukturīšiem, protams, visi uzvedās “ļoti mierīgi”… tērzējām par to, kur varētu būt tuvumā kāda dušas telpa vai pirtiņa un mums ātri pievienojās viena meitenīte no elites klases –nosauksim viņu par Anniņu, jo vārdu nepaspējām noskaidrot, stulbi, laikam jau tad esam bijuši visai saguruši… tad mēs trijatā runājāmies par dažādām tēmām –pārsvarā jau par tīrību, ēdamo, zvaigznēm utt… tad notika tas, ko neviens negaidīja –no mājas izskrēja ārā tantiņa un šausmīgi sāka klaigāt, viņai bija daudz jautājumu, uz kuriem pārsvarā atbildēja viņa pati – iespējams tāpēc viņa arī nesaprata, ko mēs visi viņai mēģinājām paskaidrot. Vecmāmiņa visu atkāroja, lai mēs neklaigājot, lai ejot projām, ko mēs te darot, ka mēs nemākot uzvesties un kas bija pats svarīgākais, ka lopiņi pakārsies. Mēs savukārt teicām, ka mēs meklējam avotu, ka viņa noteikti ir brīdināta, ka naktī var ierasties NLO utt… pēc kāda trešā apļa es, Jaņis, atļāvos paprasīt vai viņai – vai mēs nevarētu lūgt naktsmājas? Pēc šī jautājuma es pirmo reizi dzirdēju kādu tik skaļi smejamies, atskaitot sevi, tā bija Anniņa, Udža tur pat tā klusītiņām locījām –bija jautri!!! Tam sekoja vairāki komentāri un vēlāk sekoja arī jautājums par pankokiem… tad vecmāmiņa uz brīdi iegāja mājā un mēs spriedām, ka vajadzētu parādīties vectētiņam ar bisi… tad atskanēja kādas ganu meitenes balss –Uldi nāc šurp! Andri kur Tu esi utt… to balsi nav iespējams aprakstīt, jo tik spalgu un dzirdu balsi vēl nebiju dzirdējis varu pateikt, ka ja aprec šādu meitenīti, tad visu dzīvi pavadi mūzikas skaņās – un tad Vecmāmiņa nāca otrreiz ārā, teksts bija tas pats, bet atšķirībā no iepriekšējās reizes viņa devās apraudzīt vai lopiņi nav pakārušies… tad vairāk komentāri nevienam nebija, jo visi liekas, ka kaut ko saprata, par kaut ko aizdomājās vai vienkārši bija noguruši un negribējās runāt… mēs devāmies tālāk, bet vecmāmiņai party vēl turpinājās visu nakti, jo vēl bija jāiegriežas kādām 40 komandām…

[komentāra beigas]

Nolemjam ātrāk doties prom. Izbraucam cauri mežam un nonākam uz lauku ceļa. Ūpis sāk braukt pa kreisi. Lapinen atkal bļauj, ko šis darot, ka vajag braukt pa labi. Notiek attiecību skaidrošana un abi navigatori vienojas par braukšanu pa labi. Ūpis jau šai gonkai raksturīgā manierē brauc un pēta karti. Kā vienmēr viņam sanāk braukt grāvja virzienā. Es tik paspēju nobļauies "Ūpis brauc grāvī", visi komandas locekļi pamet skatu uz to pusi un seko leliski izpildīts salto iekš to grāvi Ūpja izpildījumā. Mežā atskan 7 draugu smiekli. :)) Vēl ilgi šis burvīgais salto ir galvenā apspriežamā tēma. Migla vēljoprojām nedomā atkāpties un redzamība arī nav uzlabojusies. Visa apkārtne izskatās vienāda - balta. Lukturis neko nepalīdz, brīžiem liekas, ka braucot pa tumsu būtu labāka redzamība. Par ceļa reljefu var spriest tikai no pieliekamā spēka un izmantotā zobrata lieluma. Secinājums viens - kalnains. Ekstrēmi ir nobraucieni, kad nevar saprast kur ir ceļš un kur jau sākas grāvis. Skatos nevis uz priekšu, bet uz sāniem, lai uzmanītu grāvi. Bremzes pamazām sāk teikt ardievas, ne man vienīgajam, arī komandas biedri cits pēc cita sāk braukt bez bremzēm. Kādā no autobusa pieturām apstājamies, lai noorientētos. Patīk man Lapinena teksts "mes esam galīgi ne tur kur es domāju, ka esam", izrādās, ka būsim apbraukuši nelielu līkumiņu. Tādi sīkumi.
Nokļūstam pie 6.KP. Tas atrodas stāvā kalnā augošā kokā. Es kā dzimis akrobāts uzņemos kāpēja lomu. Uzkāpu augšā. Paslīdēja kāja. Labi, ka roka nepaslīdēja, bet turējās stingri pie zara. Sirds bikucīt palielināja strādāšanas tempu. Viss beidzas labi, nokompostreju kartiņu un esmu lejā pe riteņiem. Komandas biedri rij gaļas maizi, labi, ka mani ari sacienā. Mudinu visus beigt rīt un doties tālāk. Udža gan ir neizpratnē, kur mums būtu jāsteidzas, takš vēders ir svarīgāks. :) Kaut kāda pretinieku komanda aizbrauc mums pa priekšu. Mēs pēc brīža sekojam. Pēc kada gabaliņa stāv līdzjutēju bariņš, starp tiem arī mūsējie. Kāds zinātājs mums mēģina iestāstīt, ka esam pirmie, pie sevis neticīgi nosmīnam. Ritenim bremzes ir pateikušas Čau. Mēģinu ar spriegotājiem kaut ko labot, bet nekaas prātīgs vairs nesanāk. Piestrādāju kā komandas vilcējs. Dažiem temps liekas par lielu un ik pa brīdim nākas pagaidīt tos, kas netiek līdzi, kā saka pilnībā attaisnojas teiciens, ka komanda ir tik stipra cik stiprs ir vājākais komandas loceklis. Neko nepadarīsi, komanda ir komanda un mums piedevām tādas ir divas uzreiz. :)
Mūs apdzen mūsu līdzjutēji, daži jau manāmi iereibuši, daži jau mašīnā atlūzuši. Brīdī, kad mazda pabrauc garām, uz ceļa izlec zaķis nu un kā jau zaķiem pienākas skrien starp mazdas lukturu gaismām. Skrēja tas nabadziņš labu gabalu. Mums atkal bija par ko ierēkt. Braucam pa kaut kādu dubļainu pļavas ceļu, seko ekstrēms nobrauciens ar patīkamu līkumu kalna vidū. Bremžu nav nevienam, apkārt baigā tumsa un bieza migla, lukturīši gandrīz izdzisuši. Izbraucu nedaudz caur krūmiem, jo līkums par asu priekš tāda ātruma un dubļiem :) Visi veiksmīgi tiek lejā. Laikam neviens pat nenokrita, a varbūt ka arī nokrita. Lukturīts jau galīgi izdzisis. Apsolos nekad mūžā vairs netaupīt naudu un nepirkt lētās sony baterijas. Ielieku vecos duracelus un redzamība tiek atjaunota cik necik ciešamā līmenī. Viss liekas labi, orientieristi ik pa brīdim parāda virzienu un mūsu draudzīgais kolektīvs traucas cauri biezajiem miglas vāliem. Krustojums, neizpratne kurā virzienā braukt, jo kartē viena no šiem ceļiem nemaz nav. Intuīcija par laimi nostrādā pareizi, pēc pāris kilometriem un mirkļa šaubu par virziena pareizību atrodam 7.KP!
Navigatgori paziņo, ka tūliņ būs starpfiniša zona, kam sekos kāju posms. Traucamies pa dubļaino lauku ceļu. Vienā no nobraucieniem man sāk parādīties pirmie gļūki - izskatijās ka priekšā ceļš beidzās, labi ka tikai gļuks. :)) Nonākam pie upītes. Otrā pusē tiesneši maitas pie ugunskura sildās. Par cik tiltiņu nekur neredz, tad brienam pāri. Un nebija ar nemaz dziļš. Daži gan no komandas biedriem pirms brišanas novilka kurpes un zeķes, bikucīt ierēcu par šiem optimistiem. :) Tās nav nekādas piedzīvojumu sacīkstes, ja tajās var tikt sveikā ar sausām kājām he he. No tiesnešiem uzzinam, ka tiešām esam pirmie - tas priecē un dod jaunu sparu turpmākai distancei. Saņemam kāju posma karti un dodamies distancē, te pat jau arī konkurenti pār upi brien... Sāk aust gaisma. Nolemjam paskriet. Pēc kāda pus kilometra dažiem komandas biedriem ir apnicis skriet un pārējiem ir jāpielāgojas lēnākajiem.
Ejam pa vilciena sliedēm. Jau labu laiku ejam pa vilciena sliedēm. Ierosinu izmantot obligātajā ekipējumā esošos nažus un no tuvējiem kokiem izdrāzt drezīnu, lai tā lieta ātrāk iet. 8.Kontrolpunkts nolikts ļoti viltīgā vietā zem dzelzceļa tiltiņa, kādus 2m virs ūdens. Akal man jālien pakaļ. Uzēdam kādu šokolādi un dodamies tālāk uz 9.KP. Brienam pa džungļiem. Udža izsaka piezīmi par Lapinenu un Ūpi, ka "šitie džeki jau nemāk normāli pa ceļiem iet, vienmēr viņiem vajag iebrist lielākajos džungļos". Izejam uz ceļa, Udža un Jaņis ir dikti runīgi, tas sāk reāli besīt. Ar Lapinenu nolemjam, ja jau džeki vēl var parunāt, pasmieties un pat padziedāt, tātad slodzīte ir par mazu. Ierosinam paskriet. Nedaudz paskrienam. Jaņis ar Udžu paliek tā kā klusāki, tas priecē.
Izlienam cauri džungļiem un esam pie 9.KP. Atkal jau kontrolpunkts kokā! Un kā jūs domājat, kam ir jālien pakaļ? Protams ka man! Izskatās, ka organizatori ir uzstiepuši kokā KP un pēc tam zemākos zarus apzāģējuši. Man tas neliekas smieklīgi. Doamies uz nākošo KP. Jāiet pa ļavu. Redzamība arī nedaudz uzlabojusies - tagad var jau redzēt kādus 30m uz priekšu. :) Mūsu navigatori vienā brīdī parāda virzienu kaut kādos džungļos, kur viņuprāt vajadzētu būt 10.KP. Es neņemos viņu lēmumu apšaubīt un brienam iekšā. Jā kārtējo reizi nākas konstatēt ka šitie džeki ir dzimuši ar karti rokās, jo brikšņos gandrīz momentā tiek atrasts kontrolpunkts. Ūpis saka ka ezerā, kaut kur miglā, esot redzējis gulbi. Cenšos viņam ieskaidrot, ka viņam sākušies gļuki. Kolektīvi ierēcam par Jaņisu un Udžu, kas kļuvuši pavisam klusi. Udža tāds kā bāls he he.
Tiekam apakaļ pie riteņiem un tiesneši mums parāda šķēršļu joslu, kurai mums jātiek pāri. Līga tā kā galīgi negribēja līst pa tiem striķiem, nācās nodarboties ar pārliecināšanu. Tikām veiksmīgi pāri, tālāk sekoja bridiens pa marķētu džungļu trasi pēc nākošā KP. Pēc nelielas lamāšanās uz mežu apsaimniekotājiem un organizatoriem nokļuvām atpakaļ pie riteņiem. Pēc tam sekoja kādas 5 minūšu ilgas pārdomas par to vai ētiski būtu tagad doties tālāk distancē, jeb tomēr gaidīt "30draugi.lv II" komandu, ar kuru mēs līdz šim bijām gājuši kopā. Ieraudzijām konkurentus un nobalsojām, ka draugi nedusmosies, draugi sapratīs un devāmies tālāk.
Pēc kādiem pāris kilometriem konstatēju, ka ritenim pārdurta pakaļējā riepa, mīties bija smagāk kā parasti. Tā arī ar "mīksto" nominos kaut kādus n kilometrus līdz nākošajam starpfinišam. Nopriecājos par to, ka līdzi biju paņēmis rezerves kameru (paldies Tomickam), kā arī par to, ka obligātajā ekipējumā bija ieļauts pumpis. Sāku skrūvēt nost pakaļējo ratu. Ūpis ar Jaņisu stāvēja un pļāpāja ar mūsu līdzjutējiem, es bikucīt izbesijos un sabļāvu uz jamiem, lai taču sāk no kamerām plostu būvēt, kas bija kā nakošais distances uzdevums. Konstatēju, ka tas, kas der visam, neder nekam. Universālā atslēga nederēja nekam, nevarēju atgriest aizmugurējā riteņa skrūvi, būtu bijusi pie rokas vīle, būtu izvīlējis atslēgu pats. Labi ka atbrauca otra 30draugu komanda un Udža man atvēlēja savu atslēgu komplektu. Kameru nomainiju tik ātri it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Tikmēr plosts jau ar bija uzbūvēts. Konkurenti ar jau bija klāt. Jaņis ar Ūpi devās uz salu Daugavā meklēt slēptos KP, tikmēr mēs ar Līgu skrējām uz netālajām dzirnavām, kur bija jākāpj pa sienu, līdz pakārtajam maisiņam. Līgai tā bija pirmā reize un es biju manāmi satraucies par to, lai tik nedabūtu soda laiku, gadījumā, ja ar pirmo reizi neizdotos uzkāpt. Viss beidzās labi. Jaņis ar Ūpi gan bija tā kā nedaudz slapji, jo bija kā dzinējspēku ūdenī izmantojuši savas kājas. :)
No tiesnešiem saņēmām nākošā veloposma leģendu. Sākumā tā kā nedaudz lamāju organizatorus, jo tādu brīnumu kā "leģenda" redzēju pirmo reizi. Izskatijās tā pēc nesaprotamām bultiņām savilktām uz papīra. Devāmies trasē, konkurentu komanda jau sekoja mums, bet otra 30draugu komanda vēl tikai devās uz dzirnavām. Sekojām konkurentiem, jo likās ka tie saprot, kas tas tāds par zvēru leģenda ir. Pēc kāda 6.leģendas orientiera arī es sāku saprast ko no manis grib. Lauku ceļš pamazām ieveda mežā. Leģendā izlasiju "ļoti slikts ceļš". Leģenda nemeloja. Ritenis bija jākrāmē plecā un jānes pāri kritušajiem zariem. Pamazām sāku kļūt par dadžu pavēlnieku. Pie mana vilnas džemperīša šiem dikti labpatika ķerties klāt. Pēc kāda laika apnika jamos plēst nost, atstāju, lai dzīvo. Jaņis vairs nevarēja turēt pretinieku komandas uzņemto tempu, tamdēļ nācās jamos palaist pa priekšu un nedaudz atvilkt elpu iedzerot gardo ūdentiņu un uzkožot šokolādi.
Turpinājām ceļu un pēc neilga laika jau atkal bijām piedzinuši konkurentus. Leģenda mūs atveda pie veca dzelzsceļa uzbēruma. Lai nolādēta tā diena, kad šis dzelzsceļa uzbērums tika radīts! Nu nav ritenis tas piemērotākais transporta līdzeklis ar ko pārvietoties pa dzelzsceļu. Labu gabaliņu riteņus stūmām. Tad, kad palika nedaudz līdzenāks, mēģinājām arī pabraukt. Kratīja baigi forši, sāka sāpēt rokas. Pretinieku komanda nogriezās vienā no krustojumiem, bet es, piedzīvojis citu komandu kļūdas jau sacensību sākumā nolēmu uzticēties sev un doties taisni. Es nekļūdijos. Pēc kāda laika pretī brauca pretinieku komanda un prasīja, vai distancē, ko viņi palaida garām, bija kāds slēptais KP. Ūpis, labā sirds, pateica "Nē". Man gribējās viņam pateikt kaut ko rupju. Pretnieki, gan laikam nenoticēja un aizbrauca pārbaudīt paši.
Pie nākošās šķēršļu joslas nonācām pirmie. Mūs sagaidija pār upi nostieptas paralēlās virves. Iepriecināja tas, ka pa virvēm bija jānes arī visi tie hlami, kas mums bija līdzi, ieskaitot riteņus. Nu neko darīt pakārām riteņus plecā un gājām pa virvēm. Tikmēr arī pretinieku komanda bija klāt un spriedze auga, jo kā sacīt jāsaka - uzvaras garša bija jau mutē. Arī Jaņisam atvērās otrā elpa un varēja manīt, ka šitas džeks arī grib uzvarēt. :)) Pēc paralēlajām virvēm sekoja horizontāla granīta siena, kas izskatijās apmēram - ~4m horizontāla siena, tad tāds kā plaukts ~1m plats, tad atkal ~3m horizontāla siena. Pa tādu bija jātiek augšā ar visu ekipējumu. Kā pakāpienus izmantojām riteņus, pēc tam pēdējo riteni augšā vilkām ar virvi. Uz "plaukta" bija tīri asas izjūtas, kad tu atrodies 4m virs zemes, apakšā akmeņi un tev jākāpj uz nestabila velosipēda, lai pārvarētu nākošos metrus uz augšu. Tikām augšā un ātrā tempā braucām uz laivu posmu.
Spriedze auga, jo petinieku komanda mina turpat uz papēžiem un līdz finišam bija palicis vairs tikai viens - 19.KP. Sakāpām kanoe laivā un devāmies pret straumi. Lai gan šī bija tikai otrā reize, kad sēdēju kanoe laivā, šoreiz braukšana gāja krietni vien labāk kā pirmo reiz. Airējot izlikām pēdējos spēkus, kas vēl bija palikuši un bijām priekšā sekotājiem par kādiem 100m. Pamazām palika seklāks un krāčaināks, ik pa brīdim uzskrējām uz kāda akmeņa. Bija jālec ārā un jāstumj laiva. Slāpa. Ūdens bija beidzies jau kādu laiku atpakaļ. Pamēģinājām, kā garšo upes ūdens. Konstatējām, ka upes ūdens slāpes veldzē ne sliktāk par veikalā pirkto. Pretinieki tuvojās, tas palielināja spriedzi un traucēja konstruktīvi domāt. Sasniedzām salu, kur bija jābūt KP un braukšanai izvēlējāmies salas kreiso pusi, tā bija mūsu liktenīgā kļūda. Salas kreisajā pusē bija ļoti liela straume, krāces un daudz akmeņi, pabraukt nebija iespējams, nācās laivu stumt. Pretinieki izvēlējās otru pusi, tajā brīdī mēs pazaudējām līdera pozīciju.
Sasniedzām kontrolpunktu un pludinājāmies atpakaļ pa straumi. Nebija vairs kur steigties, atzinām savu sakāvi. Pēc kāda laiciņa satikām otru 30draugu komandu, kas brauca pēc 19.KP. Udža laivā izskatijās pavisam bāls, par to arī ierēcām. :)) Laimīgi izrausāmies no laivas un devāmies pēdējos metros uz finišu. "30draugi.lv" komanda finišēja kā otrie. Bija divējādas izjūtas, škrobis par to, ka nenoturējām pirmo vietu, bet vienlaicīgi arī gandarījums par sasniegto otro vietu. Prieks bija arī par to, ka "30draugi.lv II" komanda noturēja trešo vietu! Uzdevums - dabūt 1.vietu tautas klasē, lai varētu mest mieru tam VXam nav izpildīts - tiksimies pavasarī!

Kopējā veiktā distance: ~100km ar riteni, ~20km ar kājām ~5km ar laivu (man tā liekas), tas viss veikts ~18 stundās :)

Secinājumi:
1.Tas, kas der visam, tas neder nekam
2.Komanda ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais dalībnieks
3.Arī upes ūdens nav peļams
4.Pa dzelzsceļu var braukt arī ar riteni
5.Udža aizverās un paliek bāls, ja viņam lieka paskriet
6.30draugi.lv ir īsti draugi, kas nepamet viens otru grūtā brīdī
7.Otrā iegūtā vieta pavasara VX Kurzemē nebija haļava - 30draugi.lv ir spēks, ar ko citiem arī turpmāk būs jārēķinās
8.Tomēr ir forši tā reizi pusgadā sevi samocīt pēc pilnas programmas
9.Pēc finiša ir iespējams saķert pāli arī no diviem aliem ;-)

© Šmiga 06.10.2003

Rezultāti

Tautas klase
1 Taka 17:50:00
2 30draugi.lv 18:16:00
3 30draugi.lv II 19:08:00