30draugi.lv

Mēs esam tā kā visi citi it nemaz!
Šodien liek: Valija, Ināra, Ina, Inārs

Vīri un Eva!

Nu sākās jau viss ar to ka šogad pēc divu gadu pārtraukuma es atkal atsāku abonēt žurnālu "Klubs". Un tad Šmiga webā iemeta textu ka klubam aprīļa beigās būs peintbola tuss par kuru infu es nez kāpēc nebiju izlasījis. Nu ko ātri pazvanīju un pieteicos.
Un pienāca liktenīgais rīts! Atbrauca man pakaļ Sandis un devāmies ceļā. Ar pārējiem bija sarunāts ka satiksimies lubānas ielas staķikā. Nu sēžam ar Sandi tanī staķikā un gaidām. Neviena cita nav. Kā nekā izrādījās, ka ir arī pārējie tikai viņi ir noparkojušies ielas pretējās puses Statjikā. Ierēcām un braucām tālāk, pa logu viens otram vicinot beisbola nūjas un tādējādi radot neizpratni pārējo satiksmes dalībnieku vidū. Ierodoties galapunktā aizgājām un pieteicāmies. Pieteicāmies visi "Brūnajā komandā". Bijām tikai pieci un tas radīja nelielas bažas. Jo citās komandās bija 8-10 dalībnieki!
Pavērojot apkārtni secināju ka apkārtējiem ieraugot mūsu komandu parādās smaids sejā. Nu tāds mīļš. jauks smaids. Nesapratu vai tas ir tādēļ ka mēs visi bijām draugu kreklos vai arī tādēļ ka mēs bijām bruņojušies ar beisbola nūjām. Toties sapratu to ka manus draugus te jau pazīst labi! Sākās ideja ka vajadzētu pastiprināt sastāvu ar vēl kādu cilvēku. Un kakraz parādījās arī mans kolēģis no darba Kristaps. Komandā tika paņemts arī viņš (kādam tak ir jābūt arī par "gaļu" un jāatklāj pretinieku snaiperi). Pēc brīža atgriezās arī Mati un paziņoja ka komandā esot arī pieteicies viens meitēns. Tas kā vienmēr priecēja Vīrus. Tā kā vairāk nevienu mums neizdevās komandā savervēt tad radās zelta doma – mums tak Rīgā palika pohaini guļot divi vīti kā Ozoli – Kosovietis Goga un Kaspis. Ātrs zvans un vīri jau traucas uz kaujas lauku ko nes. Bij klusa cerība ka moš Goga atstūrēs ar Baltbata bronjeviku vai vismaz armijas dzhipu.
Pa tam lāgam vīri jau bijām iepazinušies ar meitēnu – Evu. Vīriem Eva patika. Un vēl vīri ja bija salietojušies nedaudz aliņus. Radās doma ka vajag kādu armijas dziesmu. Manu variantu par to ka "Naš Rotnij staršina, imejet ordjena" vīri noraidīja. Nu neko darīt uzdziedājām "Uz priekšu Latvieši".
Ejot pēc ekipējuma tiesneši aizrādīja ka ar beisbola nūjām mūs laukumā nelaidīs. Arguments ka nūjas ir paredzētas ērcēm viņus nepārliecināja. Arī armijas nazi man aizliedza ienest līdz, apgalvojot ka ievainotos piebeigt nebūs nepieciešamība. Attiecīgi arī matiem sapieru lāpstiņu aizliedz nest līdzi cīņas laukā.
Saņēmām ekipējumu, saģērbāmies un sajutāmies kā no US marines corp. Un attiecīgi vīri bariņā aizskrēja atliet līdz mežiņam skaļi dziedot:
"There she was, walking down the street,
Singing duuba dee, damdidi dam" (nu kautkā tā).

Ik pa brīdim kautkur atskanēja saucieni:
"Vīri un Eva līdzināties!"
"Vīri un Eva atlikt!"
"Vīri un Eva uz labo!"
"Vīri un Eva atlikt!"..........

Tālāk secinājām ka mums uz piecām kaujām ir iedalīta tikai vien kaste ar munīciju (lasi lodītēm). No lēmām ka lietosim munīciju taupīgi. Tūliņ pēc šī lēmuma pieņemšanas mati nedaudz saplēsa ieroci un dažas lodītes izbēra zemē. Par to mēs stresu neķērām, toties mēs stresu saķērām kad Sandis pamanījās zemē izbērt visu savu aptveri. Vīri un Eva izteica Sandim viedokli par taupīgumu.

1. Kauja
Vīri un Eva ātri sadalīja kurš paliks aizsardzībā, un kurš pa kuru malu skries uzbrukumā. Mums ar matiem tika labā mala. Pamanījos diezgan ātri izbliezt visu savu aptveri – komanda par to man pēc cīņas izteica viedokli. Tas ka es za to biju trīs džekus izbliezis viņus galīgi neinteresēja. Nu cīņa bija sīva un beigās tomēr mēs atzinām pretinieka pārākumu, lai arī tikai ar minimālu pārsvaru. Za to ievērtējām ka daudzi pretinieki ir saņēmuši vairākus vairākus trāpījumus un paklausoties cik kurš ir izšāvis pretiniekus (es trīs) tā arī varēja būt.

2. kauja
Ieradies bija arī mūsu izsauktais papildinājums. Lai arī nedaudz pohaini toties abi cīņas spara pilni. Nedaudz ierēcu par Gogu, kurš bija no mašīnas izņēmis ārā savus armijas zābakus un tādējādi bija spiests skraidīt pa smiltīm un māliem ar zamša (laikam) kurpēm. Fannī. Pirms kaujas Goga kā jau profesionāls karavīrs uzreiz deva pārējiem norādījumus kā jācīnās un ka vajag ļoti aktīvi un skaļi komunicēt vienam ar otru. Tā arī darījām un izrādījās ka tas tiešām palīdzēja jo ātri vien visiem bija skaidrs kur slēpjas visi pretinieki un vienam otru piesedzot mēs viņus pa vienam izšāvām.
Vēl pirms kaujas mēs sapratām ka mums pietrūkst vienotā kaujas saukļa un kara dziesmas. Tā kā jaunu sacerēt vairs nebija laika tad dziedājām jaunzēlandes regbija izlases himnu:

"šiten mati uzraxta un šmiga ievieto dziesmas vārdus"

Vēl otrajā kaujā ļoti ievērības cienīgs fakts bija tas, ka es nevarēju nociesties sēžot aiz viena aizsega un skatoties kā viens keks par mums cītīgi puļī bet mēs viņu nevaram izcelt. Nobļāvos lai Goga ar Kaspi mani piesedz un skrēju uz priekšu līdz nākamajam aizsegam. Tiklīdz sāku skriet tā manā virzienā sāka lidot šāvienu krusa – daudz nedomājot (jo reāli nebija laika) es pēc labāko amerikāņu kara filmu paraugiem lecu – līdaciņa bija gara un precīza, smilšu mākonis gaisā pacēlās pamatīgs, maska atsitoties pret zemi aizlidoja pa gaisu, man mutē nokļuva krietna saujiņa smilšu un ierocis kritienā tika iebāzts smilšu kaudzītē.

Šiten seko matu komentārs par to kā tas izskatījās no malas. J

Ātri uzmaucu atpakaļ masku uz sejas, izspļāvu no mutes lielāko daļu smilšu un sapratu ka pa mani šauj. Šauj trīs gabali no kuriem es diviem pretiniekiem esmu tieši atklātā mērķējumā. Sapratis ka man vēl dīvainā kārtā nav trāpīts (nu Jēzus jau arī staigāja pa ūdens virsmu) gribēju atšaudīties, bet kā gadījies kā ne, stobrs bija pilns ar smiltīm (ļoti aizdomīgi) un ierocis klusēja L. Nu ko nācās tā arī neizšautam padoties. Toties pozitīvais moments bija tas ka bija atklāts kur slēpjas vēl divi pretinieki un es biju ietaupījis lodes. Ā un vēl es attiecīgi tiku pie jauna šaujamā (personāls izskatījās ka par manu līdaciņu galīgi nebija starā). Uzvara mūsējā!

3. kauja
Šitā notika tanī pašā laukumā, kurā iepriekšējā. Tas mums deva nelielas priekšrocības. Un nodziedājuši kaujas dziesmu un savstarpēji komunicējot mēs ātri pretinieku izšāvām. Palicis bija tikai viens džeks kuram smiltīs arī bija stroķis noķīlējies, un mēs skrienot pēc karoga es, Mati un vēl kāds no mums nekautrējās par to nabaga veci pāris reizes vēl uzšaut. Pēc cīņas jamais bija reāli neapmierināts un sāka kaut, ko gruzīt par to ka mēs esam par viņu šāvuši kad viņam nestrādājis šaujamais un kautkā tā. Matiem bija momentāli viedoklis par tiesnešiem karā un sākās kašķis. Izdevās jamos nomierināt. Uzvara mūsējā!

4. kauja "piefrontes pilsētiņā"
Šite bija baigi daudz visādu mājiņveidīgu būvējumu un tā kautkā. Goga izteicās ļoti nesaprotamus armijnieku textus par pilsētu un māju šturmēšanu un pilsētu cīņām.
Tiesnesis maita nosvilpās neļāvis mums līdz galam nodziedāt kara dziesmu. Šinī cīņā mēs iesēdāmies aizsardzībā un sargājām pamata savu karogu – uz priekšu devās tikai Šmiga ar Matiem (laikam) un mēs ar Kaspi pa otru malu. Pie vienas mājiņas mūs sāka apšaudīt un ibio leo es nevarēju ieraudzīt kur ir otrs pretinieks. Centāmies atbildēt bet šie bija maitas labi nosēdušies un nevarējām viņus izcelt. Skumji. Un tad pretinieks kuru es nevarēju ieraudzīt izcēla mani. Dikti skumji. Kaspis palika viens un es ejot ārā no pilsētiņas vēl saucu Kaspim ka lai šis skrien uz priekšu. Kaspis nezkādēļ sāka skriet atpakaļ kur daudz nedomājot viņu noblieza Goga J - ierēcām. Cīņa reāli ieilga, bet priecēja fakts ka pa vienam sāka nākt ārā nošautie pretinieki.
Šeit mums ar Kaspi pavērās reāla iespēja redzēt klātienē kā NATO kareivis iet uzbrukumā. Iet savādāk un visus kas pagadās ceļā ar ātru kustību ap mājas stūri arī nošauj. Goga – Tu tagad būsi mans varonis! Rembo vairs nerullē! Atskanēja tiesneša svilpe un tā kā mēs bijām nošāvuši vairāk pretiniekus tad mēs arī tikām pasludināti par uzvarētājiem.

5. kauja
Atkal tanī pašā laukumā kur bija pirmā kauja. Šī mums bija svarīga kauja jo uzvaras gadījumā mēs būtu arī uzvarētāji kopvērtējumā. Arī Gogam šī bija principiāla cīņa jo pretī bija viens no viņa virsniekiem. (domājams ka par viņa nošaušanu Gogam tagad draud narjads). Sāpīgs moments bija tas ka mums bija maz munīcijas palicis. Ar Kaspi atkal kopā ņēmām labo malu. Iesēdāmies bunkurā un sākām šaut prātīgi taupot un tēmējot. Šitā taktika galīgi nerullēja jo galīgi nevarēja trāpīt. Pretinieks arī pa mums blieza prātīgi, laikam arī viņiem bija problēmas ar munīciju. Tā kā no distances nevarēja nevienam trāpīt pametu Kaspi vienu bunkurā un devos uz priekšu. Ātri nokļuvu zem ložu krusas un vienīgā vieta, kur varēju paslēpties bija sarauties čokurā aiz zemē guļošas mucas. Sapratis ka nekur tālāk es netikšu ātri (ar ātri es domāju ātri) metos atpakaļ uz bunkuru. Šitas manevrs man neko nedeva – toties lodes bija beigušās pa visam. Kaspis man nedaudz pārbēra no sevis bet nu tas ilgam laikam nepalīdzēja. Tad doties uz priekšu izlēma Kaspis. Pēc brītiņa manu ka kāc caur krūmiem skrien atpakaļ, tā kā Kaspja saucienu "es nāku atpakaļ" es nebiju dzirdējis un tā kā pēc noteikumiem ja pretinieks ir tuvāk par 5m tad nedrīkst šaut bet ir jāsauc beigts (šinī momentā pretiniekam ir jāpadodās) – tad es iesēdos bunkurā tā lai man uzreiz nevar trāpīt un parādoties pretiniekam skaļi saucu "BEIGTS, BEIGTS" Pretinieks izrādījās Kaspis. Kurš stāvēja un nevarēja iebraukt ko es tur bļaustos. Toties skatītāji kur stāvēja aiz sētas pie mūsu bunkura rēca tā lai maz neliktos. Tā kā munīcijas nebija arī Kaspim tad mēs visu laiku zīmējāmies bunkura lodziņos un imitējām šaušanu tādējādi novirzot pretinieku uguni uz mums. Kā vēlāk izrādījās tā bija darījuši daudzi no mums J. Taktisks gājiens J. Tanī pat laikā pretējā malā Mati izmantojot dūmu sveces radītos dūmus un pretinieku apjukumu bija pielavījies dikti tuvu pretinieku pozīcijām. Un sagaidot brīdi kad varēja dzirdēt ka pretinieki pārber viens otram lodītes Arnīts leca laukā un metās uzbrukumā. Tomēr izrādījās ka ierakumos sēž nevis divi pretinieki kā bija gaidīts, bet veseli trīs. Nu Mati arī neapjuka un blieza pa visiem trim kamēr iejaucās tiesnesis pasakot ka nu jau būs gana un visi trīs pretinieki būs gana sašauti. Un nu jau vairs nepagāja ilgs laiks kad Arnīts atgriezās ar pretinieku karogu! Runājot kāda debīla latviešu dziedātāja vārdiem "Cerība bij jūsu uzvara mūsu".

Nu tālāk vēl iedzērām alu, es pazaudēju cimdus, skaļi uzvedāmies, noskatījāmies cīņu par otro vietu kuras laikā viens sanervozējies un neapmierināts pretinieks meta pa gaisu ieroci un bļāva uz tiesnesi un pretinieku un tā kautkā. Tad vēl dikti lepni sagaidījām apbalvošanu un arī tur paskaļi uzvedāmies un tā kautkā. Koroč dikti labi atlaidām šinī vīkendā. Un galvenais ka ar peļņu!

© Udža 02.03.2004